Īpašie Dziesmu vakari (Liederabends) Zalcburgas festivālā ir skaists žests māksliniekiem, ko izpelnās tikai daži. Mūsu Elīna Garanča 20. augusta vakarā sniedza koncertu Zalcburgas festivāla Lielajā zālē kopā ar pianistu Malkolmu Martino, kuru esam iepazinuši arī Latvijā. Koncerts, kurā Elīna dziedāja veselas deviņas (!) latviešu komponistu solodziesmas,  Zalcburgā noslēdzās ar milzīgām stāvovācijām, un visu šo vakaru kronēja trīs piedevas... 

Koncerts sākās deviņos vakarā un beidzās pēc vienpadsmitiem, tad vēl autogrāfu tīkotāju bariņš, vēlas vakariņas ar draugiem, nākamajā rītā - klāt mašīna, lai dotos uz nākamo koncerta vietu. Tomēr Elīna neatteica mazu, īsu sarunu, par ko viņai liela pateicība.

Gunda Vaivode: Dziesmu vakars Zalcburgas festivālā. Tas ir tik ļoti ietilpīgs vārds, zem kura varētu palikt apakšā tūkstošiem variāciju. Kā tu nonāci līdz šim salikumam, kurš tik ļoti skaisti sākās ar latviešu mūziku un, kā rakstīja kāds no žurnālistiem, "die Musik unter der Haut geht". Kā tu to tulkotu?

Elīna Garanča: "Mūzika pārņem tavu ķermeni un palien zem ādas..."

Jau sen uzskatu, ka latviešu mūzika piestāv pasaules lielajām skatuvēm, un šad un tad piedevās es to arī esmu dziedājusi: "Aizver actiņas un smaidi" izskanējis Kārnegija zālē, gan "Musikverein", bet nu tagad kaut kā šķita, ka ar vienu dziesmu vairs nepietiek – jāpasniedz kaut kas vairāk.

Tāda izdevība radās Zalcburgas festivālā, kurā vairākkārt esmu uzstājusies arī ar Eiropas zināmajiem klasiķiem, un tad nu izdomāju – beidzot  ir laiks un izvēlējos dziesmas, kas tīri personīgi un emocionāli man ir ļoti tuvas, jo tas ir repertuārs, ar kuru uzaugu. Tas dzirdēts ar ļoti daudziem pianistiem, kas šos darbus mammai spēlējuši kā pavadījumus. Nodomāju – ir  pienācis brīdis. Visi pārējie komponisti arī ir zināmi favorīti manā repertuārā – man ļoti patīk arī Anrī Diparks un viņa krāsu palete, Rihards Štrauss ar "Rožu kavalieri" nāk ar savu pasauli, un man liekas, ka mecosoprānam ārkārtīgi piestāv arī Rahmaņinovs. Nospriedu – tieši tādā laika sprīdī, kad visi šie komponisti dzīvojuši, strādājuši un mūžībā devušies, šis kvartets ļoti labi sader savā starpā.

Deviņas latviešu dziesmas – Jāzeps Mediņš, Jānis Mediņš, Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš… Un cik labi šī mūzika piegulēja Rihardam Štrausam un visiem komponistiem, kurus tu nosauci. Kāda bija Malkolma Martino pirmā reakcija, kad tu parādīji viņam notis? Ko viņš teica?

(smejas) Viņš šajā ziņā ir ļoti draudzīgs un atvērts. Un pēc tam,

kad mēs to visu vienreiz izdziedājām cauri, Malkolms teica: "Cik neparasta mūzika!" Pēc visa, ko viņš esot izspēlējis, tas esot kaut kas pavisam īpašs.

Protams, viņam kā ārzemniekam un arī mūziķim ar citādu pieeju, bija interesanti ieklausīties manā interpretācijā, manā vīzijā, kurā arī pati meklēju savu personību. Man jau šķiet, ka ir tik liela bagāža no pagātnes klāt – Inta Villeruša šīs dziesmas kādreiz spēlējusi, Vilma Cīrule, tāpat Ventis Zilberts, Pēteris Plakidis. Tie ir mūsu lielie dzirnakmeņi Latvijas mūzikas vēsturē, kuri ietekmējuši arī manu vīziju. Mamma mēģinājumu procesā izdziedāja ļoti daudzas variācijas, tā ka manā gadījumā ir tāds salikums no bērnības un savas pieredzes. Kaut kā mēs mēģinājām to iztulkot.

Man liekas, sanāca ļoti labi! Jo Malkoms ir brīnišķīgs arī tajā ziņā, ka mēs abi dziesmas redzam bildēs. Tā varētu būt vai nu glezna, tā varētu būt fotogrāfija, tas varētu būt kāds acumirklis, sajūta varbūt, bet mums vajadzīga bilde – kaut kas ierāmēts.

Un šajā ziņā viņš kaut kā ļoti labi saskatīja arī Latvijas bildi, Latvijas dabu. 

To varēja manīt impresijās, kas jūtamas piesitienā, kas viņam ir ļoti raksturīgs...

Jā, to viņš kaut kā ļoti labi uztvēra.

Vai sajuti, kā klausītāji tev atsaucas? Lai gan programmiņā vārdi bija tulkoti gan vācu, gan angļu valodā, pamanīju, ka cilvēki tomēr vairāk klausījās, nevis sekoja līdzi vārdiem. Kāda tev pašai bija sajūta? Jo tas tomēr ir zināmā mērā risks – tik lielā festivālā pirmo reizi nodziedāt tik lielu programmas daļu latviešu valodā. Kāda ir sajūta, kad tu iznāc, un tev pretī tik liels ļaužu pulks ar gaidošu skatienu veras tevī?

Tas ir milzīgs uzdevums! Jo

pirmo reizi tu iepazīstini ar mūziku, kas viņiem ir sveša, ar valodu, kas viņiem ir sveša, izmantojot savu atpazīstamību, personību… Tiešām centos tās ainavas un sajūtas transportēt. Neredzēju sejas – vai viņi lasa vai nelasa; man arī parasti nepatīk, ja zāle ir tik ļoti izgaismota.

Tu skaties kaut kur uz zāles beigām? Kur fokusē skatienu, vai tomēr dzīvo sevī?

Mēģinu nepieķerties cilvēkiem, jo zālē ir ļoti daudz pazīstamu seju, ir arī draugi, kas brauc līdzi, un man vienkārši liekas – ja ar acu skatienu saslēgšanos ar vienu personu, tas mani izsitīs ārā no tās manas vīzijas un lidojuma, kurā es pati it kā atrodos. Tad nu mēģinu uzrunāt visu zāli. Šad un tad iedomājos, kā Marija Kallasa esot gājusi lielajos operteātros un pirms izrādēm ar roku nobraukusi gar sienu, lai aptvertu teātra enerģiju un telpiskumu.

Kad dziedu uz skatuves, man gribas uzrunāt jebkuru un ikvienu, kas sēž zālē līdz pašai pēdējai rindai. Man liekas – koncentrēšanās tikai uz vienu cilvēku nozīmētu apzagt visus pārējos.

Latviešu mūzika pati par sevi Zalcburgas festivāla publikai bija liels atklājums, bet pieņemu, ka liela daļa arī no Anrī Diparka dziesmām, kuras tu jau pieminēji, ir ļoti, ļoti skaists repertuārs. Pāris reižu Zalcburgā tu tās esi dziedājusi arī iepriekš, bet tagad tās ir atkal jaunas dziesmas – atklājums, iespējams, arī tev pašai?

Man viņš ļoti patīk. Un tik ļoti žēl, ka viņam palikušas laikam tikai 27 dziesmas, jo pārējās kādā emociju uzplūdā viņš sadedzinājis. Diparks ir ļoti operisks komponists. Esam pieraduši, ka franču mūzika ir tāda kā nazāla. Tāds mazo balsu repertuārs. Bet Diparkam ir plašums, lidojums; viņš piestāv ļoti lielās zālēs un viņam vajadzīgs arī liels pianists. 

Kaut smalkumu nezaudē.

Nē, viņš nezaudē smalkumu, bet viņam ir tādi uzrāvieni, crescendo momenti, tādas kulminācijas, lai ievibrētu zāli. Man liekas, ka lielas zāles un tieši mecosoprāns un lielas balsis Diparkam piestāv vairāk nekā tādi pīkstulīši.

Programma milzīga. Divas stundas tev jābūt uz skatuves, un šodien, dienu pēc koncerta, kad sarunājamies, tev ir jau nākamais koncerts. Bet izskaties itin moža, kaut liktos, ka pēc vakardienas jābūt pilnīgi sabrukušai. Ko tas no tevis kā mākslinieces prasa, kaut vai salīdzinot ar vienu operu? Man liekas, uzmanības un koncentrācijas ziņā šādā koncertā tev katrā skaņdarbā, katrā minūtē jābūt līmenī.

Tāds salikums, kāds ir šoreiz, ir unikāls, un es tā vairs nekad nedarīšu. Vienkārši nebija citu iespēju. Šodien vakarā koncerts arī ir ar dziesmām, bet tas ir operas repertuārs, vairāk iedziedāts, turklāt tas ir baznīcā, kur akustika noteikti palīdzēs vairāk. Katrā gadījumā tāds lielais uzrāviens, kāds bija vakar, protams, ir ietekmējis gan psiholoģiski, gan emocionāli un arī fiziski.

Man šodien sāp starpribu muskuļi un viss ķermenis ir kā izrullēts! (smejas) Bet publikas atsaucība un enerģija, ko saņemu no klausītājiem, mani ļoti uzlādē un ļoti ceļ.

Tādiem vakariem gatavojos ļoti ilgi – man patīk pieķerties pie programmas ļoti savlaicīgi un tad atstāt, lai tā noguļas. Tad atkal kaut ko sagatavot un lai atkal noguļas. Jebkurā gadījumā dziesmu repertuāram interpretācija mainās katru reizi, un tur arī slēpjas tas brīnišķīgums – ka nogurums, kas grib it kā tevī iezagties ar to, ka varu visu interpretēt katru reizi savādāk – un arī Malkolms katru reizi savādāk nospēlē –, dod enerģiju, un saprotu: nē, nu, atkal te ir kaut kas jauns, atkal kaut kas aizraujošs! Paies visi koncerti un droši vien divas dienas nerunāšu un tikai gulēšu. (smejas) 

Milzīgs paldies tev par latviešu mūzikas ierakstīšanu pasaules mūzikas literatūrā un Zalcburgas festivāla vēsturē – tas ir ļoti liels, skaists darbs, ko esi paveikusi. Tagad "sapņu tālumā" kaut kur vīd Barisons un Plakidis varbūt?

Jā, komponistu ir ļoti daudz… Mammai kādreiz rakstīja dziesmas tiešām ļoti daudzi autori, un tieši viņa arī dziedājusi pirmatskaņojumus. Joprojām atrodu ļoti apskretušas, ar visādiem aizrādījumiem un ieteikumiem saķēpātas lapas ne tikai no komponistiem, bet arī no pianistiem un mammas pašas repertuāra, kas ļoti labi varētu izskanēt dažādās koncertzālēs. Pēteris Barisons, Selga Mence, Maija Einfelde, Pēteris Plakidis – viņi radījuši milzīgu mūzikas bagāžu, kas pelnījusi tikt izcelta vairāk. Pieļauju, ka savā ziņā – kā jau teicu sākumā – to darot, palīdz dziedātāja atpazīstamība, personība. Bet es to pat neuzskatu par pienākumu.

Man tiešām ir zināms aizkustinājums un pārliecība, ka mūsu kultūra un mūzikas izpratne ir tik spēcīga, ka mūsu mūzika tiešām iederas uz pasaules lielajām skatuvēm. Un ja es tur varu savu artavu sniegt, esmu ļoti priecīga un lepna! 

Kā koncertā teica mana blakussēdētāja no Ņujorkas: "Zinot, cik latvieši ir maza tauta, jūs pasaulē noteikti esat muzikālākā nācija!"

Raugoties no miljardu pozīcijām, kas pasaulē dzīvo, proporcionāli tā tas varētu arī būt!

Jūsu koncerts Zalcburgā noslēdzās ar milzīgām stāvovācijām, un trīs piedevas kronēja visu šo vakaru. Ar ļoti lielu interesi gaidīsim tavu nākamo solovakaru!