Elīna Garanča: Visiem nav jābūt galvenajām zvaigznēm

"Tie laiki, kad varēji tikai skaisti dziedāt un pagorīties pa skatuvi, jau sen ir pagājuši. Ja tiešām vēlies izveidot veiksmīgu mākslinieka ceļu, ja negribi būt garlaicīgs pēc desmit gadiem, bet vēlies pastāvīgi gan sevi papildināt, gan arī publiku pārsteigt, svarīga ir daudznodarbinātība, turklāt dažāda nodarbinātība," uzsver pasaulslavenā latviešu operzvaigzne Elina Garanca.

Tūlīt pēc Dziesmu svētkiem, 10. jūlijā, Dzintaru koncertzālē notiks Opermākslas svētki, uz kuriem savus klausītājus aicinās Elīna Garanča un draugi. Lai tuvāk uzzinātu par šo koncertu, kā arī par citiem vasaras notikumiem un vaļaspriekiem dziedātājas dzīvē, Gunda Vaivode telefonintervijā izvaicā pašu Elīnu Garanču, kura šobrīd atrodas Vīnē. 

Gunda Vaivode: Esmu pārtvērusi tevi Vīnē… 

Elīna Garanča: Jā, jo pašlaik gatavojamies mūsu Gotveigas un Kicbīheles koncertiem. "Garanča un draugi" tur nu jau notiks attiecīgi piecpadsmito un desmito reizi, un pēc tam ar šo pašu programmu un šiem pašiem dziedātājiem brauksim arī uz Jūrmalu. Un pēc tam trakā skrējienā turpināsim skriet katrs savā pasaules virzienā.

"Klasika zem zvaigznēm" Gotveigā un "Klasika Alpu Kicbīelē" – ar ko šie koncerti būs iezīmīgi tieši šovasar?

Šie koncerti ir īpaši ar to, ka pirmām kārtām katra no vietām ir ar savu enerģētisko lādiņu. Jo īpaši Gotveigas klosteris – tas ir ārkārtīgi skaistā vietā… Braucot augšup kalnā un pavadot tur gandrīz četrpadsmit stundas ģenerālmēģinājumos, saņemam garīgi uzlādējošu enerģiju. Mums tiešām ļoti tur patīk būt!

Kicbīelē ir pavisam savādāk: tur ir kalni, un tur mēs, visi cilvēciņi, sajūtamies kā mazas skudriņas miljonu gadu pieredzes priekšā. Bet arī tā ir īpaša vieta, jo katru gadu notiek publikas iepazīstināšana ar jauniem vai mazāk pazīstamiem dziedātājiem.

Mums tas ir liels izaicinājums, ka jāattīsta un jāmeklē arvien jauni skaņdarbi, jauni muzikālie priekšnesumi. Nu jau trīs gadus šajos koncertos tiek prezentēts arī mana konkursa "Nākotnes balsis" galvenais uzvarētājs, un jo īpaši tas notiek Kicbīelē, kur jau divas dienas pirms galvenā koncerta – ceturtdienas un piektdienas pēcpusdienā – publika tiek iepazīstināta ar pirmo, otro, trešo, ceturto un piekto vietu ieguvējiem. Un galvenais kroņa numurs ir pēdējais koncerts, kas sestdien notiek Kicbīeles parkā.

Runājot tuvāk par tava koncerta draugiem – tur nebūs tikai jaunie dziedātāji, vai ne?

Nē, nē, tur nebūs tikai jaunie.

Sanācis tā, ka nu jau katru gadu ir viens dziedātājs vai dziedātāja, ko es atvedu no savas puses, un ir kāds, ko sameklējis Karels [Elīnas Garančas dzīvesbiedrs, diriģents Karels Marks Šišons].

Mums bijuši brīnišķīgi Ņujorkas Metropoles un Milānas "La Scala" opernama dziedātāji, bet šogad būs mans draugs un kolēģis Sek Jong Bēks (SeokJong Baek, tenors), ar kuru pagājušajā gadā debitēju Londonā – pareizāk sakot, viņš debitēja tenora repertuārā un arī teātrī – tādus dzelzs nervus arī man gribētos. (smejas) 

Tas bija Kamila Sensāna operā "Samsons un Dalila"?

Jā, viņš desmit gadus bija nostrādājis kā baritons, tad atnāca pandēmija, un divu gadu laikā viņš pats sevi izskoloja par tenoru un nu jau pusotru gadu dzied tenoru zelta repertuāru visos teātros... Šogad dziedājām kopā gan koncertā, gan arī "Aīdas" izrādēs Londonas Koventgārdenā, un tagad uzstāsimies kopā koncertos. Ir vēl vairāki projekti jeb operas, kuros nākotnē darbosimies kopā, un tā bija mana izvēle – iesaistīt viņu savos koncertos. Soprāns man šogad ir Eleonora Burato, tā ir kolēģe, ar kuru Karels iepriekš sadarbojies vairākās izrādēs, viņa dzied vadošajos teātros un, manuprāt, mecosoprāns pa vidu ļoti labi iederas: gan ar soprānu, gan ar tenoru abos virzienos, gan viņi savā starpā var atrast vienmēr jaukus darbus, kas priecē klausītājus. 

Vai viņi abi būs arī Dzintaros?

Jā, viņi abi būs arī Dzintaros. Jo šī nedēļa mums vienmēr ir ārkārtīgi saspringta, un – ja jau "Garanča un draugi", tad kāpēc gan repertuārs būtu jāmaina uz kaut ko citu?

Un, tā kā Sek Jong Bēks nekad nav dziedājis Latvijā, domāju, arī klausītājiem būs interesanti dzirdēt šo dziedātāju dzīvajā, bez radio pārraižu starpniecības. Par Eleonoru Burato neesmu pārliecināta, vai viņa ir vai nav uzstājusies Latvijā. Jebkurā gadījuma šie vārdi opermīļiem un klasiskās mūzikas baudītājiem noteikti ir zināmi un mums ir prieks, ka mēs viņus varam atvest arī uz Latviju.

Tu jau minēji jauno dziedātāju konkursu, kuru tu organizē un kura rezultātā tiek atlasīti labākie solisti, kas piedalās arī šajā projektā. Vai labu balsu šobrīd ir gana, un vai dziedātāja profesionālais prestižs joprojām ir augsts?

Balsu trūkuma nav. Tur nevalda vakuums. Drīzāk liels vakuums valda labas skolas sakarā. Ir ļoti daudz pārpratumu, ko nozīmē laba skola, ir ļoti daudz pārpratumu, ko nozīmē uz elpas nolikta skaņa, ko nozīmē maska, ko tā nozīmē, kāpēc tā maska vispār ir vajadzīga. Mēs dzirdam ļoti daudzus dziedātājus, kuri ir kaut kā mācīti, bet īsti neder ne lielajai skatei, ne kamermūzikas programmām, jo balss neizklausās ne svaiga, ne profesionāla, ne izkopta. Cilvēciņi mokās, un dažreiz tiešām sāpīgi redzēt, ka pēc četru piecu gadu studijām nekāds potenciāls nav ticis attīstīts.

Bet ir arī skaisti pārsteigumi. Šogad mums, piemēram, bija jauns mecosoprāns. Nu, labi, viņai ir 31 gads, un dziedātājam, kurš tikko, tikko grib uzsākt karjeru, šajā brīdī tas vilciens ir diezgan pabraucis uz priekšu. Bet nu – ārkārtīgi skaista balss, brīnišķīgs, sulīgs mecosoprāns, un nevis no tiem dramatiskajiem, bet no pilnskanīgajiem, kurš attaisno tiešām mecosoprāna kvalitāti!

Tikai tāpēc, ka viņa bija vecākā no uzvarētājiem, iedevām otro vietu, bet, tā kā šīm vietām ir arī finansiāls stimuls, viņai tika sagatavotas iespējas braukt mācīties un attīstīties pie privātiem pedagogiem, un mēs ļoti ceram, ka viņa tiešām saņemsies un šī gada laikā veiks pēdējo atspērienu, lai no nākamā gada mēs viņu varētu noklausīties. Tā ir tāda balss, kurā tiešām ir vērts ieguldīt gan laiku, gan naudu, gan uzmanību, gan rūpi par šo cilvēku.

Tātad tu seko līdzi tam, kas pēc tam notiek ar taviem izvēlētajiem solistiem, konkursu uzvarētājiem? 

Absolūti! Viņiem gan konkursa laikā, gan arī pēc konkursa ir preses konference, kurā viņi tiek stādīti priekšā gan Austrijas presei, gan arī cilvēkiem, kuri interesējas gan par festivālu, gan konkursu – viņi visi saņem manu telefonu, manus kontaktus, un es ar viņiem arī strādāju: tas arī pieder pie apbalvojuma – ka viņiem pēc tam ir iespēja man uzdot jebkādus jautājumus jebkurā virzienā par viņu profesionālo attīstību. Dažreiz arī tīri emocionāli parunāties un apmainīties ar saviem emocionālajiem un psiholoģiskajiem stāvokļiem. Es ar viņiem arī tehniski strādāju un dodu ieteikumus vai savus novērojumus un tehniskos knifiņus, kuri viņiem varētu noderēt. Jebkurā gadījumā regulāri paliekam kontaktā. 

Latvijas labo slavu pasaulē joprojām stiprināt jūs, kas nu jau esat vidējā paaudze -  dziedātāji, diriģenti, pa kādam instrumentālistam. Bet dažkārt piezogas bažas, vai būs turpinājums un izlauzīsies jauni vārdi. Kā tu šo situāciju sajūti jomas iekšpusē?

Esmu nedaudz distancējusies no aktualitātēm un aktivitātēm, kas notiek jauno dziedātāju apritē Latvijā. Akadēmijas beigu eksāmeni, maģistri vai bakalauri, kas mācās – man tāda īsta priekšstata par viņiem nav, bet, protams, ik pa laiciņam izlec kādi jaunie dziedātāji, kad skaties sastāvus – vienalga, vai tā ir Frankfurtes opera vai Drēzdene, vai varbūt kāda itāļu opera. Ik pa laiciņam parādās kāds latvisks vārds, un tad es skatos – jā, tiešām no Latvijas! Tas nozīmē, ka jaunajiem dziedātājiem potenciāls ir un viņi attīstās, bet – kas tieši pašlaik notiek un uz kuriem dziedātājiem cerības, piemēram, liek kaut vai kamermūzikas vide Latvijā vai Latvijas Nacionālā opera, to īsti nevarēšu pateikt. Bet domāju, ka arī Latvijā, tāpat kā visur citur, degsme par mūziku un dziedāšanu noteikti ir, un mēs esam slaveni ar to, ka daudzi brīnās – sak’, nu, kā tā var būt, ka no Latvijas nāk tik daudz labu dziedātāju! Tas nozīmē, ka mums tas tiešām ir asinīs, un mūsu DNS tas noteikti ir. 

Cita lieta – mūsdienās ļoti daudzi dziedātāji pāragri sadeg, pāragri saceras [uz kaut ko] un dažreiz ir arī pārāk slinki – teikšu, kā ir. Bet mūsdienās šis temps, kādā dziedātāji pašlaik dzīvo, ir traks – ar nepārtrauktiem pārlidojumiem, ar ātru tempu, kādā jāpārslēdzas no viena repertuāra uz otru, arī ar sapratni, ko vispār no tevis kā dziedātāja prasa.

Daudzi varbūt nemaz tā īsti to nesaprot, jo tie laiki, kad varēji tikai skaisti dziedāt un pagorīties pa skatuvi, jau ir sen pagājuši. Ja tu tiešām vēlies izveidot veiksmīgu mākslinieka ceļu un negribi būt garlaicīgs pēc desmit, bet gan vēlies pastāvīgi gan sevi papildināt, gan arī publiku pārsteigt, [svarīga ir] tieši daudznodarbinātība, dažādā nodarbinātība. To daudzi nevar pavilkt, un daudziem tas nav arī vajadzīgs, jo ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir laimīgi, dziedot pirmo repertuāru otrā svarīguma teātros. Un ir dziedātāji, kuriem ir absolūti nepieciešams dziedāt tikai galvenās partijas tikai galvenajos teātros, bet to ir ļoti maz. Kā daži no maniem draugiem intendantiem vai aģentiem, ar kuriem esam pazīstami jau vairākus gadus, man saka – ir tikai kādi trīsdesmit, četrdesmit dziedātāji, par kuriem visi galvenie teātri kaujas, cīnās un diedelē... Bet tajā pašā laikā – ja paskatāmies, cik ārkārtīgi daudz teātru ir Vācijā, Itālijā un vispār pasaulē, nav jau visiem jābūt galvenajām zvaigznēm. 

Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.