EKSKLUZĪVA saruna ar Versaļas Nacionālā muzeja un Trianonas piļu direktoru Lorānu Salomē

"Nezinu, kā ir Latvijā, bet Francijā rīkot vēsturisko gleznu izstādes kļuvis daudz sarežģītāk," ekskluzīvā intervijā Intai Zēgnerei uzsver Versaļas Nacionālā muzeja un Trianonas piļu direktors Lorāns Salomē (Laurent Salomé).

Ziemassvētku priekšvakarā "Klasika" aicina doties uz Versaļas pili, kas apmeklētājus žilbina ar greznību un bagāto vēsturisko mantojumu. Sākotnēji celta kā karaļa Luija XIII medību māja, "Saules karaļa" Luija  XIV laikā tā pārvērtās par greznu rezidenci ar bagātīgi iekārtotām telpām, koptiem dārziem un krāšņām strūklakām.

Atzīmējot Versaļas pils 400. jubileju, 20.novembrī Versaļas pilī tika svinīgi atklāta  franču gleznotāja Orasa Vernē (Émile Jean-Horace Vernet, 1789–1863) retrospektīvā izstāde, kurā iekļauti vairāk nekā 200 mākslinieka darbi, tai skaitā līdz šim neredzēti meistardarbi, zīmējumi un skices, kas ļauj iepazīties ar viņa radošos mantojumu. Divas Orasa Vernē gleznas uz izstādi ir atceļojušas no Mākslas muzeja "Rīgas birža" kolekcijas, un tas ir pirmais gadījums Latvijas vēsturē, kad Versaļas pilī tiek eksponēti darbi no Latvijas.

Orass Vernē bija 19. gadsimta bērns, kura daiļradi augstu novērtēja un atbalstīja gan Napoleons I ,gan arī pēdējais  Francijas karalis  Luijs Filips …

Lai klātienē piedzīvotu šo notikumu  un iepazītu Orasa Vernē radošo mantojumu, Inta Zēgnere 20. novembrī kopā ar Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāju Daigu Upenieci ieradās Versaļas pilī, kur savā kabinetā abas viešņas laipni uzņēma Versaļas Nacionālā muzeja un Trianonas piļu direktors Lorāns Salomē (Laurent Salomé). Daļa no intervijas jau tika iekļauta ekskluzīvajā reportāžā no izstādes atklāšanas, bet Ziemassvētku priekšvakarā piedāvājam šo interviju noklausīties pilnā apjomā!

Inta Zēgnere: Kā jūs raksturotu izstādi, ko redzēsim Versaļā? Kā šis projekts tika īstenots, un no kādām valstīm ir deponēti darbi?

Lorāns Salomē: Vernē izstāde mums ir ļoti svarīgs projekts, jo viņš ir viens no mazzināmajiem 19. gadsimta māksliniekiem, kas publikai būs liels atklājums. Viņš ir patiešām izcils mākslinieks, bet neviens viņu īsti nezina.

Bet kāpēc?

Ir vairāki izskaidrojumi, ko mēs atklāsim izstādē. Pirmkārt – kāpēc mēs rīkojam šo izstādi? Tāpēc, ka viņš bija galvenais mākslinieks Versaļā, Luija Filipa tuvs draugs, vēl pirms Luijs Filips kļuva par karali. Viņš bija viens no galvenajiem māksliniekiem, kad Luijs Filips dibināja jauno Vēstures muzeju Versaļā un gleznoja liela izmēra slavenos darbus, ko redzam Versaļā – īpaši jau "Alžīrijas iekarošana". Tā ka Versaļa ir tas muzejs, kurā šai izstādei bija jānotiek. Neesmu pārliecināts, vai kāds cits muzejs to varētu, vismaz Francijā.

Nezinu, kā tas ir Latvijā, bet Francijā rīkot vēsturisko gleznu izstādes kļuvis daudz sarežģītāk. Nevaru atcerēties nevienu nopietnu izstādi ar šādu saturu Francijā desmitgadēm ilgi! Bet mans uzskats ir, ka šī glezniecība tagad kļūst aizvien pieprasītāka, jo tā izskatās kā filma, tā ir ļoti dzīvīga. Vernē ir gluži kā kino izgudrotājs!

Iespējams, ka jaunākajai paaudzei Vernē darbus uztvert ir daudz vieglāk nekā Kurbē vai pat Delakruā, jo šajās gleznās ir kas ļoti sirsnīgs, priekpilns, arī jautrs. Tā ir ļoti aizrautīga glezniecība, kas tagad var atklāties pat kā moderns glezniecības veids. Bet pirms vairākām desmitgadēm tā nebūt nebija. Vernē neuzskatīja par modernu gleznotāju, un Francijā mums ir tradīcija interesēties tikai par avangardu. Un – ja mākslinieks nav avangardists, tad viņš neeksistē. Vernē nebija avangardists, viņa glezniecību var uzskatīt par akadēmisku, bet tajā pašā laikā viņš glezniecībā ieviesa daudzas jaunas lietas.

Piemēram?

Piemēram, ar savām gleznām viņš vienlaikus bija kā žurnālists, jo viņš daudz ceļoja un atklāja šos notikumus ļoti dzīvi, enerģētiski piesātināti.

Arī veids, kādā viņš  izvēlējās stāstīt, piemēram, par karu – tur ir ļoti daudz aizkustinošu momentu. Gleznā, kas atrodas Romā, redzam karavīru, kurš paņēmis aitiņu un tur to tā, lai bērns var dzert tās pienu, un vienlaikus dod padzerties ievainotai sievietei. Viņš attēlo šādas aizkustinošus momentus, kas ir it kā ārpus kara lauka, un izmanto šādus mazus stāstus. Par to cilvēki viņu kritizējuši – ka viņš sniedz anekdotisku notikuma attēlojumu. Bet patiesībā viņš bagātina priekšstatu par notikumu, viņš parāda atsevišķa indivīda likteni. Mēs redzam šos vientuļos cilvēkus dramatisku notikumu vidū, kas attēloti ar dziļu izpratni un izteiksmes spēku. Savā ziņā Vernē bija humānists, kaut arī daudzi viņu uzskatīja par propagandas mākslinieku: uzskatu, ka tas ir pilnīgi aplami.

Jā, tas tiešām ir pārsteidzoši, jo, no vienas puses, mēs varam paskatīties uz šīm gleznām tradicionāli – ak, atkal jau šīs kaujas, pompozitāte. Bet mēs arī varam sākt lasīt šīs gleznas, iedziļināties un pēkšņi atklāt šajos lielformāta darbos dažādas personas, raksturus, emocijas – kā cilvēki reaģē konkrētā situācijā – un ieraudzīt viņus kā dzīvus. Un tas ir fantastiski.

Tā gleznot spējuši tikai daži mākslinieki. Jūs ieraugāt kādu personāžu kopējā ainā, un jums sāk šķist, it kā jūs viņu pazītu vai arī – ka esat šajā situācijā, bet, piemēram, ja jūs uzlūkojat neoklasikas laika mākslinieka Žaka Luija Davida darbus, tie ir lieliski, bet neko tādu jūs nesajutīsiet.

Bet Vernē – viņš cenšas jūs savienot ar realitāti, ko ir gleznojis. Dažkārt caur jocīgiem atgadījumiem, vienlaikus lieliski attēlojot gaisotni un vidi. Viņš patiešām ir ģēnijs attiecībā uz gaismas un kustības attēlošanu. Tāpēc viņa gleznas līdzinās it kā filmai.

Spožums, dūmi, gaisa vibrācija, krāsa, migla, saulriets – tas viss ir attēlots ļoti izsmalcināti, meistarīgi. Šī izstāde būs patiess pārsteigums apmeklētājiem. Cilvēki, kuri domā, ka ļoti labi pazīst 19. gadsimta glezniecību, domāju, atklās, ka šī ir neiepazītā šķautne, kas parāda, kā attīstījusies 19. gadsimta glezniecība.

Un vēl viena lieta, kas mani pārsteidz Vernē glezniecībā: tie ir portreti, jo šie portreti it kā runā, tie nav statiski. Sejas izteiksmes un vaibsti ir kā dzīvi. Tas nav kā parādes portrets, ko tu apskati, bet tas tevi atstāj vienaldzīgu. Viņa gleznotajos portretos ļoti uzrunā personiskais skatījums – tas, kā šie cilvēki izskatās, cik precīzi notverts moments, kas raksturo kaut ko tieši viņiem īpašu. Tie nav bezpersoniski cilvēki.

Jā, portreti ir izcili, un tie visi ir ļoti dažādi. Viņš nekad neizmanto vienu un to pašu pozu vai fonu diviem dažādiem portretiem: tie visi ir individuāli un oriģināli. To izteiksmes spēks atklāj meistara spožo tehniku.

Piemēram, viņa meitas portrets vai kņaza Barjatinska portrets – tik elegants un romantisks. Dažreiz portreti ir iespaidīgi, dažreiz trausli.

Ir vēl kāds portrets – dāņu skulptora Torvaldsena portrets, kurā redzam Torvaldsenu kopā ar viņa radīto Vernē bisti: darbā var just, ka viņi bijuši draugi, kopā strādājuši. Vernē vienmēr pielāgo savu tehniku konkrētajam gadījumam. Piemēram, skulptora Torvaldsena portrets izskatās gandrīz kā skulptūra – viņš ir tērpts baltā kreklā un ļoti atšķiras no citiem Vernē portretiem. Vernē ir atradis savu īpašu veidu, kā radīt viņa portretu.

Mēs tikko runājām par Vernē vēlīnā perioda darbiem – par šiem lielformāta darbiem, tomēr viņš sāka kā romantiķis, un to varam redzēt arī tajos darbos, kas atceļojuši no Latvijas. Ko jūs par tiem varētu sacīt? 

Jā,

tas patiešām ir pārsteigums – šie divi nozīmīgie darbi, kas atceļojuši no Rīgas. Viens ir no romantiskā perioda un ļoti interesants, jo mākslinieks smēlies iedvesmu no literatūras. Un arī: atklājot šo ar literatūru saistīto sižetu, viņš varēja būt konvencionāls, bet tā nav – Vernē ir atradis īpašu mirkli, kā to attēlot.

Tā ir ļoti aizkustinoša aina, kurā redzam lielas klintis un brāzmojošus viļņus. Tā ir patiešām romantiska aina ar visu tās enerģiju, satraukumu un drāmu, kas ir aiz tā visa. Bet tas ir tikai stāsta sākums, un mēs varam iedomāties, kas ir noticis pirms tam. Un tad seko otra epizode, gluži kā kino. Vernē tehnika šajos darbos patiešām ir apbrīnojama, un darbs ar gaismu – izcils.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā pēc Ziemassvētku brīvdienām būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.