Dziesmas spēks un Sargeņģelis. Intervija ar lieljubilāru Juri Kļaviņu

Svētdienas rīta sarunā tiekamies ar 22. aprīļa lieljubilāru - diriģentu Juri Kļaviņu. Runājam par dzīves nejaušībām un likumsakarībām, par pirmkursnieka Kļaviņa pirmo kori, kontrabasa spēlēšanu ballītēs un skaņu režisora darbu, atceramies tikšanos ar sargeņģeli un runājam par dziesmas spēku...  

Ilga Auguste: Kopš tevis vadītā Komponistu un muzikologu kora laikiem Latvijas Mūzikas akadēmijā 80. gadu sākumā tu mums, šī kora dziedātājiem, vienmēr esi bijis vairāk draugs nekā maestro. Un kā šodien vēl atceros to vasarīgo vakaru pēc kāda no koncertiem, kad tu mūs biji uzaicinājis pie sevis un mēs, tavi koristi, bijām satupuši uz grīdas tavā Alfrēda Kalniņa ielas Rīgas dzīvoklī, dziedājām, tērzējām un tu mūs cienāji pat ar pieneņu vīnu. Pēc tam jau mēs bijām kolēģi Latvijas Radio: es – mūzikas redakcijā, tu – kā Latvijas Radio kora galvenais diriģents, tāpēc šodien sarunā būsim uz "tu".

Juris Kļaviņš: Protams, protams! Es ar visiem jūsējiem esmu uz "tu".

Tavs dzimšanas dienas datums - 22. aprīlis – ir īpašs un bijušajai padomju valstij gandrīz vai svēts datums, jo šajā dienā taču dzimis galvenais sociālisma un komunisma Vispasaules strādnieku vadītājs Ļenins, kam par godu ik gadu šajā laikā tika rīkotas komunistiskās sestdienas talkas. Vai šis fakts tevi kaut kādā veidā ir ietekmējis?

Šis fakts mani vienmēr ir rosinājis uz humoru, jo visiem es tā arī atgādinu, kad es aicinu ciemos, ka, lūk, šajā dienā noticis ir tas un tas. Kādreiz biju toreizējās Stučkas (tagadējās Aizkraukles – red.) skolotāju kora diriģents. Mums bija talka Pētera Barisona mājās, un tad tur bija tāds humors, ka vairāki vīri nesa tādu kociņu. Jo tu taču atceries to veco bildi, kur Ļeņins kopā ar saviem partijas biedriem nes baļķi. Tad nu mēs attēlojam šo gājienu Pētera Barisona mājās…

Vēlāk par šo baļķi tapa arī anekdote, ka nemaz jau tik daudz to baļķa nesēju nav bijis, bet vēlākos laikos izrādījies, ka viņi bijuši simtos... Bet vai tas, ka esi kļuvis par kordiriģentu, ir simtprocentīga likumsakarība, vai tomēr nejaušību ķēde?

Ir arī nejaušību ķēde. Kordiriģēšanas specialitātē mani ievadīja Dārziņskola, kur mācījos kora klasē: tur jau visiem puikām vidējās klasēs mācīja arī diriģēšanu.

Stājoties konservatorijā, protams, iestājos arī diriģēšanas klasē, bet pēc laika izstājos, jo man bija interesants piedāvājums mēģināt iemācīties skaņu režisora profesiju. Un tur lomu nospēlēja kādreizējais vieglās mūzikas orķestra diriģents Ringolds Ore, ar kuru bijām pazīstami.

Kad iegāju tajā lietā, man ļoti, ļoti iepatikās! Galvenais skolotājs man bija Aleksandrs Grīva, un es arī ar visu savu būtību biju iekšā tajā profesijā.

Taču tad nācs tāds gadījums, kad man bija jāveic viens liels toreizējā Valsts kora ieraksts: diriģents bija Daumants Gailis, un, kamēr tapa ieraksts, mums izveidojās ļoti laba sadarbība. Daumantam, kurš bija arī Universitātes kora diriģents, trūka kormeistara, un viņš man uzrunāja, zinādams, ka esmu beidzis diriģentus. Piekritu, turpinādams vēl strādāt skaņu ierakstu studijā "Melodija". Tā man bija pirmā darbavieta. Un tā līdz šim brīdim esmu Universitātes kora fans, bet faktiski – universitātes kora diriģents. Jo man ir tagad ne studentu koris, bet universitātes absolventu koris "Jubilate". 

Vai universitātes koris "Juventus" bija tavs pirmais koris?

Nē, mans pirmais koris bija pensionāru koris "Sudrabota gaisma". 

Tik jaunam studentam!

Jā, man pat šķiet, ka mācījos pirmajā kursā. Mums bija laba sadarbība. Viņi ļoti mani mīlēja, ļoti labi man atsaucās, un piešāvu, kā saka, savu roku pie dzīviem cilvēkiem. Tas bija mans pirmais koris.

Bet satikšanās ar Ringoldu Ori, kas tevi pamudināja pievērsties skaņu režisora darbam – tā taču arī zināmā mērā bija saistīta ar nejaušu pagriezienu tavā mūziķa karjerā?

Mūzikas akadēmijā mācoties, gandrīz visi studenti mēģināja strādāt, lai nopelnītu kādu naudiņu. Pats biju iesācis vadīt nelielu estrādes deju orķestrīti, kas bija Aizkrauklē. Drusciņ piešāvos taisīt arī kaut kādas apdarītes un instrumentācijas, un tā nu es iegāju šajā sfērā, tā sakot, bija mazais džesītis. Tur

iepazinos ar slavenā Ogres pūtēju un estrādes orķestra diriģentu Voldemāru Putniņu – arī ļoti labu profesionāli, un vienu dienu viņš man saka tā: vai negribi nākt pie manis spēlēt kontrabasu? Saku – es taču kontrabasu nekad neesmu spēlējis! Viņš savukārt – nekas, iemācīsies. Atbildu – labi, pamēģināšu. Pamēģināju arī, un deju orķestra līmenī iemācījos spēlēt kontrabasu...

Tajā sakarībā mēs ar to orķestri bijām kādā festivālā, ja nemaldos, Kauņā, un tur bija arī Ringolds Ore – tā nu mēs iepazināmies.

Viņam arī vajadzēja kontrabasistu?

Laikam vienu brīdi vajadzēja, bet tas nebija galvenais. Ringolds Ore strādāja arī par skaņu režisoru, ja nemaldos, "Melodijā". Un viņš mani uzaicināja pamēģināt šo profesiju.

Nu, ja var iemācīties pašmācības ceļā kontrabasa spēli, tad kāpēc neiemācīties būt arī par skaņu režisoru?

Mani ļoti aizrāva montāžas process un tas, kā no maziem gabaliņiem var salikt skaņdarbu kopā, lai tas būtu ļoti labā kvalitātē. Strādāju ar prieku. Bet iznāca tā, ka satikāmies ar Daumantu Gaili, un tad atkal tā otra līnija sākās manā dzīvē.

Tātad saņu režijā tavs skolotājs bija Aleksandrs Grīva. Bet kuri bija tavi specialitātes vai dzīves skolotāji Mūzikas akadēmijā, toreizējā konservatorijā?

Vispirms jau Dārziņskolā tā bija Biruta Klusberga: kad bija laiks stāties konservatorijā, viņa ieteica mani savai draudzenei Ludmilai Pismennajai, kurai bija ļoti spēcīga Ļeņingradas konservatorijas skola. Strādājam kopā piecus gadus. Protams,

neapšaubāmas autoritātes man vienmēr bija brāļi Kokari, īpaši Imants, jo viņš tolaik bija mācību kora pedagogs, kad es mācījos. Viņš mani gribēja no basiem ielikt tenoros, bet es turējos pretī. Un tā es arī visu mūžu biju bass.

Un Imanta Kokara vadībā jau tu arī dziedāji kamerkorī "Ave Sol".

Pavadīju tur 25 gadus.

Vai jau Mūzikas akadēmijā tev bija tāda doma vai sapnis, kādus korus tu gribētu diriģēt, jo tolaik vide koru kustībai bija ļoti pateicīga?

Man nebija tādu sapņu. Man vienkārši patika ar cilvēkiem strādāt. Aizgāju strādāt uz Aizkraukli, bet pēc Aizkraukles bija Radio koris. Vēl pa starpu bija Ikšķiles jauktais koris, kuru faktiski esmu dibinājis. Varbūt ne gluži dibinājis, bet es tur biju pirmais diriģents.

Vēl varu pateikt, ka mani gribēja virzīt uz orķestra diriģentiem, bet pa to laiku es jau biju sācis strādāt ar koriem, veidojās arī ģimene, un Leonīds Vīgners, kurš tolaik mācīja orķestra diriģentus, bija ārkārtīgi strikts: visu nost, un tikai profesija! Visu nost! Viņš nepiekāpās ne par ko.

Un tad laikam izdarīju sava mūža vislielāko kļūdu, ka neaizgāju, jo man nav bailes no orķestra. Esmu strādājis ar to un droši vien varētu strādāt. Bet nu - tā dzīve izveidojās.

Varbūt, ka tā nemaz nebija kļūda?

Beigu beigās savā profesijā esmu sasniedzis gandrīz visu, ko var vēlēties viens kordiriģents. Gan strādājis ar profesionāļu kori, gan šobrīd vēl joprojām esmu Goda virsdiriģents Dziesmu svētkos. Domāju, tas ir pats lielākais apbalvojums diriģentam.

Bet tagad atgriezīsimies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Kam īsti dzima iecere par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (tolaik - Latvijas Valsts konservatorijas) komponistu un muzikologu kori, kuru tu vadīji laikam gadus trīs?

Laikam trīs gadus. Un man ļoti žēl, ka tāda kora šodien vairs nav. Iniciators bija Pauls Dambis, viņš mani arī aicināja par diriģentu.

No sākuma tur bija diezgan jocīgi, muzikologi un komponisti nebija ar īpaši skaistām balsīm, taču viņi to darīja ar tādu interesi! Un man bija prieks arī par to, ka man lika priekšā jaunos skaņdarbus: varēju komponistiem pastāstīt, kur varētu varbūt kaut kā citādāk, lai rezultāts būtu labāks. Manā laikā taču korī dziedāja tik slaveni komponisti kā Pēteris Vasks, Arturs Maskats,

un domāju, ka arī viņiem tas bija labi – tās  stundiņas, ko viņi pavadīja, mēģinot dziedāt.

Tā ir viena lieta, bet otra lieta – dzirdot, kā skan viņu pirmās kora dziesmas, tā zināmā mērā bija radoša laboratorija. Arī man laimējās šajā korī padziedāt. Un, starp citu, balsis nemaz nebija tik sliktas, skanēja diezgan labi, jo solfedžo bija ļoti augstā līmenī. Varbūt tembrāli varēja kaut ko vairāk vēlēties, bet visā visumā kvalitāte bija ļoti laba. Man atmiņā, kā dziedājām Artura Maskata un Didža Apsīša kora dziesmas: laikam tās bija pašas pirmās šī kora repertuārā, vismaz kad ienācu korī, viena no dziesmām bija Artura Maskata "Naktsvijole", kas vēl šodien ir koru repertuārtā. Vēl atmiņā arī kāds kora mēģinājums, kad vajadzēja dziedāt Jura Ābola dziesmas, bet Juris Ābols laikam kavējās ar šo dziesmu galīgo izstrādi, turklāt pietrūka laika. Juris Ābols, ja viņam kas nepatika, nežēloja sulīgus izteicienus, un aizcirta durvis, kamēr Juris Kļaviņš, nesatricināms kā sfinksa, turpināja savu darbu kora priekšā. Mēs daudz izdziedājāmies gan jauno un topošo komponistu mūziku, gan arī savā ziņā jutāmies izredzēti, jo tajā laikā arī tu dziedājI kamerkorī "Ave Sol", un tavā rīcībā nonāca tādas notis, kuru nebija citiem Latvijas koriem. Un vai tikai mēs nebijām pirmie līdzās "Ave Sol", kuri dziedāja Džona Ratera Rekviēmu tavā vadībā, mēs bijām vieni no pirmajiem, kuri dziedāja Jāņa Ivanova vokalīzes, ko tolaik dziedāja arī koris "Ave Sol", tā ka mums zināmā mērā arī bija ļoti liels labums no tā, ka tu dziedāji korī "Ave Sol". 

Tā jau viss pārnesas – no viena uz otru. 

Un runājot par koncertu Rundāles pilī, kura ideja patiešām dzima pie tevis mājās, draudzīgi tērzējot. Tu atklāji, ka tavs brālis Mārcis ir viens no cilvēkiem, kurš iesaistīts Rundāles pils restaurācijā. Mums bija brīnišķīgs brauciens uz Rundāles pili, kur varējām apskatīt gan vēl nerestaurētās zāles un to, kā šī restaurācija notiek, gan arī padziedāt tikko vai daļēji restaurētajā Baltajā zālē. Uz celtnieku sastatnēm!

Diemžēl brālīša vairs šajā saulē nav, bet viņš ar Imantu Lancmani bija iniciatori darbā ar šīs pils pārņemšanu, lai darītu, kāda tā  pašreiz ir. Man arī kopā ar jums krita tas prieks pabūt daudzreiz šajā pilī ne tikai ar muzikologu kori, bet arī citiem kolektīviem un dziedāt šajā brīnišķīgajā akustikā.

Bet kā tev nāca piedāvājums diriģēt Latvijas Radio kori?

Profesionāls gan bija arī konservatorijas muzikologu un komponistu koris. (smaida). Bet toreizējais muzikālais vadītājs Edgars Račevskis reiz bija paņēmis mani palīgā pastrādāt ar kori – pamēģināt, kā es to varu. Nu, un tā arī bija tā reize, kad man piedāvāja šo darbavietu.

Droši vien uzdevumi, strādājot ar šo profesionāļu kori, bija atšķirīgi no amatieru kora uzdevumiem un varbūt arī darba stila. 

Nu, protams! Ar amatieriem biju pieradis un zināju, cik daudz no viņiem var prasīt, kur ir tā robeža, kad jāapstājas. Bet šeit bija citādi.

Profesionālā kolektīvā jāzina, ko katrs dziedātājs var un ko viņi kopā var, kādas ir viņu iespējas. Un uzdevumus dod arvien grūtākus un komplicētākus.

Kaut gan es savā būtībā esmu vairāk klasiķis, ja tā var izteikties – jaunā mūzika mani tik ļoti neinteresē. Bet vienmēr tomēr esmu to darījis, īpaši tajā laikā, kad biju Radio korī. Un arī "Juventus" bija ļoti bagātīgi jauni uzdevumi.

Tā lielā atšķirība, strādājot ar amatieru kori un profesionālo kori, bija ne tikai varēšanas slieksnī: viens no Radio kora uzdevumiem bija aizpildīt tukšos kormūzikas plankumus, kas bija izveidojušies kora ierakstu vēsturē. Un šajā ziņā Latvijas Radio koris tiešām darīja ļoti daudz, izpildot tādu kā mūzikas redakcijas pasūtījumu.

Tieši tā – pasūtījumu. Jo mums jau bija plāns, tā kā tas bija padomju laikos, bija plāns, kad bija jāieraksta tik daudz un tik daudz minūšu. Bet bija tā: man jau fonotēkā ir diezgan daudz – simtos ierakstu. Tā kā man nebija faktiski nekādas atkāpes. Man bija jāmeklē, jāmeklē, jāmeklē. Bet toreiz bija tas laiks, kad sāka pievērsties arī trimdas latviešu komponistiem, kas līdz tam bija pilnīgs tabu. Un arī represētajiem. Sākām ar Amerikas latviešiem, daudziem komponistiem, kuru mūziku varēja atļauties dziedāt un kurus varēju izvēlēties.

Ko tu pats uzskati par tā laika vērtīgākajiem veikumiem ar Latvijas Radio kori?

Man bija tādi interesanti skaņu ieraksti zviedru komponistiem. Diezgan daudz rakstīju tautas mūziku, latviešu tautas mūziku. Un arī latviešu klasiķi. Man liekas, mans ampluā bija klasiskais repertuārs. (..) Alfrēds Feils, piemēram. (..)  

Liekas, ka Radio koris bija pirmais, kas Jāņa Norviļa patriotisko dziesmu "Daugav' abas malas" ar Raiņa vārdiem ierakstīja, ja nemaldos, Doma baznīcā. Un man bija jāuzraksta pavadījums, jo tajā laikā pavadījuma, ko oriģinālā Norvilis pats bija uzrakstījis, nebija.

Tā ka tas, ja kādreiz klausāties šīs dziesmas ierakstu no Doma baznīcas ar ērģelēm, tas ir manējais ļoti vienkāršais pavadījums. (smaida).

Tavā vadība tika ieskaņota arī neatkarīgās Latvijas himna. Tas bija pirmais šīs himnas ieraksts.

Jā, tas bija Doma baznīcā. Pēc tam Sigvards Kļava to ar simfonisko orķestri ierakstīja Universitātes aulā.

Tieši tu uz Latvijas Radio kori tolaik atvedi jauno Sigvardu Kļavu. Vai tas notika uzvārda līdzības dēļ? Jo atceros kādu – vai nu tā bija preses konference, vai arī publiska intervija ar Raimondu Paulu, kad  viņš  teica: Latvijas Radio kori vadot tāds ļoti interesants tandēms – Kļaviņš un Kļava...

Nē, nē, es vienkārši ilgāku laiku biju Mūzikas akadēmijas mācību kora pedagogs, un ievēroju Sigvardu, tāpat arī Kasparu Putniņu: jau zināju, kas tā ir par drēbi, ja tā var izteikties… 

... un ka būs labs pienesmums Latvijas Radio korim. 

Jā, tāpēc viņš bija arī mans palīgs piecus gadus.

Juri, vai tu esi domājis, kur tavās rokās atrodas kora skaņa? Pirkstos vai plaukstā? Kā tas ir tev? 

Līdz ar to, ka diezgan daudzus gadus esmu strādājis arī par diriģēšanas pedagogu akadēmijā, man bija daudz kas jācenšas stāstīt saviem studentiem.

Arī šis jautājums – kur tu jūti skaņu? Teiksim, pianistam skaņa ir pirkstu galiņos, kā skulptoram, kurš taisa skulptūru, viņam ir pirkstu galiņos. Tas pats manā skatījumā ir arī diriģentam. Viņam pirkstu galos jājūt skaņa. Es pilnīgi jūtu elektrību, ja iedomājos to, ka man šeit, pirkstos, ir skaņa. 

Diriģentam jājūt ne tikai skaņa. Jāredz arī dziedātāju acis, jābūt acu kontaktam. Cik viegli vai grūti ir aptvert lielo dziedātāju kopkori, piemēram, Dziesmu svētkos? Vai tas ir citādāk nekā strādāt ar konkrētu kori, konkrētu dziedātāju daudzumu?

Tas, protams, ir citādāk: ja tev priekšā stāv koris, katru dziedātāju redzi un kontrolē, ja tā var izteikties, ar acīm, un tu redzi, kā viņš jūt to skaņdarbu. Bet lielajā kopkorī grūti pat izstāstīt.

Bija tā: beidzamajos svētkos, kad bija jādiriģē mana dziesma, piegāju tuvāk korim, un bija tāds kā… Nezinu, varbūt var salīdzināt ar lietus gāzienu, kad redzu tos cilvēkus jau tuvāk. Viss, kā viņi dzied un kā viņi atdod savu dvēseli diriģentam – to ir ļoti grūti pateikt vārdos. 

Tās laikam ir tādas vārdos neizsakāmas, tikai sajūtamas emocijas – ar tādu eiforiskuma pieskaņu? 

Jā, jā, jā! Bet lielam kopkorim tie jau vairs nav pirksgali, tur jau tev ir visa roka un viss. Un jājūt, kā viņš elpo – tas milzīgais milzīgais organisms... 

Diriģents ir viena no tām profesijām, kur patiešām jābūt ir ļoti labā fiziskā un, protams, arī emocionālā formā. Kā tev tas izdodas?

Nezinu. Daudz neslimoju. Ar to man viss kārtībā.

Un vai fiziskā gatavība varbūt kaut kādā veidā ir arī ietekmēta no Daugavas, kuras krastā tu Ikšķilē dzīvo? 

O, jā,

Daugava ir mana vismīļākā upe, katru rītu varu pieiet pie loga un no otrā stāva loga redzēt Daugavu, kāda tā katrā gadalaikā ir. Šobrīd tas ir ļoti skaisti. Katru dienu Daugavas otrais krasts paliek izteikti zaļāks. Ārkārtīgi skaisti!

Vai tev pietiek Daugavu tikai redzēt? Bet vai tev viņu vajag arī sajust, varbūt iekāpt? 

Man ļoti patīk peldēties! Vasarā katru rītu mana priekšrocība ir tā, ka pārkāpju dambītim un varu ieslīdēt Daugavā.

Pavisam nesen, šķiet, lasīju kādu jau pasenu interviju žurnālā "Santa", kur uzzināju, ka esi viens no tiem, kuriem bijusi iespēja iepazīties ar savu sargeņģeli.

Tas notika Itālijā. Vienas ekskursijas laikā sajutu vilkmi atdalīties no kolektīva, kas tur staigāja un skatījās vecās drupas. Uzkāpu tādā pakalniņā pie jūras krasta.

Tur bija tāds ļoti akmeņains pakalniņš, un kalnā bija tāda maza baznīciņa. Brīdī, kad biju uzkāpis augšā, man sagriezās galva, kas man nekad nav bijis.

Apsēdos uz klints malas un zaudēju samaņu, burtiski uz vienu brīdi, un kritu pa to akmeņaino nogāzi zemē. Un tad vienā vietā apstājos. Un tad mani ar helikopteru nocēla no tās vietas. Tiešām – tas bija vēl tikai sprīdis… Ja nebūtu aizķēries aiz viena maza kociņa, būtu kritis stipri tālāk un noteikti nebūtu palicis dzīvs šajā pasaulē. Un tiešām tā var teikt, ka mani paglāba mans Sargeņģelis.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.