17. janvārī noslēdzās muzikāli izklaidējošs šovs "Pārdziedi mani", kurā jau otro sezonu balss pedagoģe ir Una Stade, Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas vadītāja un izlolotā Rīgas Doma kora skolas Gospeļu kora līdere, Mūziklu dziedāšanas klases vadītāja arī JVLMA un a cappella grupas "Latvian Voices" dalībniece.
Sarunu sākam ar pašas Unas ceļu mūzikā no bērnu ansambļa “Saulēniņi” un Rīgas Doma kora skolas līdz studijām Austrijā un darba gadiem Ņujorkā. Uz jautājumu, kā atrast pašam savu balsi, Una atbild ar etīdi par garu skaņu vilkšanu Ņujorkas ielās. No šī izriet nākamais temats — kā atrast vidusceļu starp apmācāmā kolēģa balss uzlabošanu un balss nesabojāšanu. Ar katru no šova “Pārdziedi mani” dalībniekiem Unai Stadei veidojas citādas attiecības: cits atsakās no balss pedagoga konsultācijām, cits cītīgi nāk uz nodarbībām, vēl kādam nepieciešama tikai īsa un lietišķa domu apmaiņa. Kurš ar Nakts karalienes āriju, kurš ar “Somu pirti”, kurš ar “Ave Maria” — katram sava izvēle un sava saprašana, ko prieks skatīties un salīdzināt. Sarunas noslēgumā Una uzteic komandas kolēģus, ar kuriem top skatītāju simpātiju un kaislību cauraustais šovs.
Orests Silabriedis: Kas tavā ieskatā ir laba balss?
Una Stade: Tas ir tik ļoti plašs jēdziens. Laba balss ir tāda, kas kalpo darītājam. Laba balss var būt gan balss, kura prot dziedāt, gan tāda, kas neprot. Galvenais jau veselība pāri visam.
Dziedāt, tavuprāt, var jebkurš?
Ārpus klīniskām problēmām es teiktu, ka dziedāt var jebkurš.
Tātad ir jāceļ cilvēka pašapziņa?
Dziedāšana sastāv no daudziem dažādiem aspektiem. Viens no tiem, protams, ir pašapziņa, un tas ir ļoti svarīgi, bet pirms pašapziņas vēl ir dažādi tehniskie aspekti, teiksim, dziedāšanas tehnika, kas ir tīri fizioloģiska lieta.
Kad saka, ka dziedāšana ir sports, tā ir taisnība. Kaut kādos aspektos dziedāšana tiešām ir sports.
Vismaz kā ķermeņa pārvaldīšana?
Tieši tā. Jo labāk mēs to pārvaldām visos smalkumos, jo labāk mēs varam dziedāt. Tad ir psiholoģiskie aspekti, kur arī mēs strādājam ar pašapziņu, un mākslinieciskie, kur domājam par smalkākām tēmām, ne vairs par to, kā veidot skaņu.
Kāds bija tavs ceļš pie balss?
Mans ceļš pie balss sniedzas gandrīz visa mūža garumā. Es ļoti agri sāku dziedāt pie vecvecākiem popgrupā “Saulēniņi”, šķiet, ka man bija 3 vai 4 gadi. Gunta Stade un Gunārs Stade - mani pirmie vokālie pedagogi.
Tad diezgan ātri sāku mācīties dažnedažādās skolās - sāku ar mazajiem Mediņiem un vijoli, tad pārgāju uz Rīgas Doma kora skolu, kur mācījos kora klasē. Tad man bija tas prieks būt, man šķiet, pirmajai vidusskolas džezistei-vokālistei kopā ar kolēģi Baibu Jurkeviču. Tad pārcēlos dzīvot uz Grācu, Austriju, kur džeza departamentā studēju bakalauru. Piecus gadus dzīvoju Ņujorkā, kur aktīvi dziedāju tikai koncertos, bet nemācījos, tikai strādāju. Atbraucu atpakaļ uz Latviju, sāku strādāt Rīgas Doma kora skolā un sapratu, ka ir vajadzīgs maģistra grāds un turpināju mācīties akadēmijā. Bet uzskatu, ka skolās neizdevās iemācīties dziedāt, par spīti tam, ka man bija burvīgi pedagogi. Man vienkārši tādas smadzenes - nespēja un nespēja saprast, kā tas viss kopā strādā.
Dzīvojot Ņujorkā, domāju - kā tas ir iespējams, ka Beyonce var reizē dejot un dziedāt, tas nav normāli (smejas). Man šķita, ka tas noteikti ir fake, ka tā nav īstenība.
Kā jau tas ir pierasts, Ņujorkā bija jāiet ļoti gari gabali no mājām līdz vilcienam, es sāku iet un mēģināt noturēt garas, garas notis. Sākumā tas izdevās ļoti švaki un izklausījās briesmīgi.
Gāji un zumēji?
Jā, jo Ņujorkā nevienam neinteresē. Cilvēka mazums Ņujorkā ir tik lielisks - tu vari darīt jebko. Tā, vienkārši ejot pa ielu, es iemācījos savu anatomiju, kā tas vispār strādā. Pirmo reizi pati par to sāku domāt. Tas ir kaut kas, ko es mācu skolā un stingri pie tā pieturos - gan Rīgas Doma kora skolā, gan Mūzikas akadēmijā.
Es nevienam nevaru iemācīt dziedāt, tikai katrs pats var to iemācīties.
Varu teikt lietas, varu parādīt lietas, bet, ja cilvēks pats neiziet cauri tam procesam, tad no maniem vārdiem vien tukša vieta būs.
Bet tomēr, ne jau tikai elpa un garā skaņa - ir taču vēl dažnedažādi rezonatori, priekšzobi, pakauši un neskaitāmi objekti, un kur nu vēl balsene, kurai arī kaut kā ir jādzīvo. Ko tu ar to visu iesāc?
Jā, tas ir mans lielākais prieks, tāpēc man ļoti patīk mans darbs. Es paspēju pamācīties kursos Stradiņa universitātē, jo mani tiešām interesē anatomija un kā tas viss strādā.
Agrāk, mūziklu nodaļas pirmsākumos, es mācīju ļoti emocionāli - kas jādomā, kādas idejas jāieliek galvā, lai sanāktu tā skaņa, kādu gribas. Ar laiku sapratu, ka tā nav gluži taisnība
- varbūt jāsāk no neemocionālākas puses un jāizdara tehniskais darbs, un tikai tad jāliek klāt emocija. Šie kursi man ļoti palīdzēja, jo sapratu, kā ķermenis strādā, līdz ar to es arī mācu elpošanu, kas patiesībā ar nelieliem izņēmumiem ir diezgan līdzīga visos dziedāšanas stilos. Pozīcija - balsenes, mutes, zobu, galvas, rezonatoru - ir tas, kas noteiks, kāda balsij būs krāsiņa. Meklēt to krāsu ir burvīgi, jo katrs cilvēks var izklausīties tik dažādi.
Bet viņš pārsvarā to nezina?
Neviens to parasti nezina, un tāpēc man tik ļoti patīk mans darbs, jo tas ir kā atklāt jaunu pasauli katram par sevi. Un cilvēki ir tik pārsteigti, ka viņi var izklausīties tā un arī šādi!
Plašāk - audioierakstā.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.




Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X