Pirmdien, 7. decembrī ar krāšņu Galā koncertu savu sezonu atklās Milānas operteātris La Scala, kuru jau tradicionāli varēs dzirdēt tiešraidē programmā "Klasika" pulksten 18.00. Starp vairāk kā 20 solistiem mirdzēs arī Latvijas skaistās balsis – Kristīne Opolais, Marina Rebeka un Elīna Garanča. Piektdien Intai Zēgnerei izdevās telefoniski sazināties ar Kristīni Opolais, kura pēc ierašanās Milānā dalījās priekā par šo ielūgumu un iespēju pēc ilgāka laika atkal atrasties uz La Scala skatuves, lai dziedātu sev tik tuvo Pučīni.

Kristīne stāsta arī par neparastajiem apstākļiem, kādus piesardzības nolūkos jāievēro māksliniekiem, kā arī par Mirellu Freni, kurai šis koncerts būs veltīts. Vēl sarunā arī par tērpiem, par alkām pēc publikas, par meistarklasēm...

Kādas ir jūsu sajūtas, atgriežoties Milānas La Scala, un kādas ir sirsnīgākās atmiņas, kas ar šo teātri saistās?

Diezgan ilgu laiku neesmu šeit bijusi, un aicinājums dalībai Gala koncertā bija pārsteigums. Es vienkārši baudu un esmu laimīga un vēlos, lai viss izdodas. Īpaši priecājos, ka man būs jādzied itāļu repertuārs, tieši Dž. Pučīni. Tā man lielākā dāvana Jaunajā gadā - dziedāt La Scala Pučīni āriju.

Šis Gala koncerts ir veltīts itāļu operdziedones Mirellas Freni piemiņai, kura 85. gadu vecumā šogad devās citā saulē. Vēl nesen savā Facebook kontā rakstījāt, viņa ir māksliniece, kuru apbrīnojat, klausāties viņas ierakstus. Kā jūs raksturotu Mirellu Freni?

Viņa ir perfekta tehniskā ziņā. Ja man vajag labāko piemēru, es vienmēr klausos Freni ierakstus, jo viss ir tik skaidrs, tik eleganti un muzikāli.

Jauniem dziedātājiem ir jāklausās zelta laiku dziedātāju ieraksti iedvesmai un paraugam, lai gan to jau mēdz saukt par vecmodīgu stilu dziedāšanā.

Ļoti bieži, runājot ar kādu mūsdienu diriģentu vai režisoru un pieminot viņu vārdus, tiek teikts: “Jā, bet tagad ir citi laiki, tagad modernāk gan jādzied, gan jākustas.” Nedaudz žēl par to tāpēc, ka, domājot par operu kā kaut ko modernu, mēs varam daudz zaudēt. Freni ir viena no labākajiem piemēriem, tiešām dīva.

Vai Jums ir pašai bijusi personiska pieredze ar šo dīvu?

Diemžēl, nē.

Mirellai Freni bija spēcīgs raksturs, darbā ar studentiem viņa bija visai nešpetna.

Varbūt tas ir labi, ka mēs nesatiekamies ar lielajām dīvām. Arī mana tikšanās ar Renātu Skoto nebija nekas patīkams.

Dīvas uzvedība tagad nav modē, bet kādreiz to varēja atļauties. Tagad saskarsmē ar cilvēkiem – jo vienkāršāk un gaišāk, jo labāk.

Tiešām liela atšķirība starp mūsdienu dīvām, kas visam pieiet viegli, un to laiku dīvām, kas vienmēr atgādināja visiem, kas viņas ir un centās izcelties. Man nav būtiski, kādas viņas bija, bet ir svarīgi, ko viņas ir izdarījušas. Tā ir bagāta vēsture un milzīgs, iedvesmojošs piemērs visiem.

Kļūt par dziedātāju ir ļoti sarežģīts ceļš, arī psiholoģiski ir jāiztur ļoti liels spiediens.

Cilvēki uzskata, ka dziedāšana ir brīnišķīgs dzīvesveids. Krāšņi un bez rūpēm, tik atver muti un dziedi. Īstenībā, tā ir liela disciplīna, jo visu laiku ar dažādiem vingrinājumiem jāuztur vokālā forma.

Šis laiks ir milzīgs pārbaudījums mums, jo viss notiek mājās un tikšanās ar koncertmeistariem un pedagogiem nav iespējama.

Pašdisciplīna ir ļoti svarīga, un tas nav vienkārši tāpēc, ka esam mākslinieki. Māksliniekam ir vajadzīga iedvesma un cerība. Realitāte ir diezgan skarba, un neviens nezina, kā būs tālāk. Slodze un atbildība ir milzīga, arī ceļojot. Katrā vietā un katrreiz jāpierāda sevi atkal no jauna, nevari uz veciem panākumiem paļauties. Pašdisciplīna un ticība sev - tas ir ļoti svarīgi, bet tas nav viegli.

Kuru no Pučīni ārijām dziedāsiet?

Es dziedāšu fināla āriju no Madama Butterfly, kad viņa pirms nāves atvadās no sava bērna.

Dziedāt itāļu repertuāru La Scala ir milzīga atbildība. Man ir patīkams uztraukums, bet arī milzīgs pagodinājums, ka man to uzticēja.

Kā būs dziedāt bez publikas?

Tas ir sarežģīti, jo mums ir vajadzīga publikas enerģija, un nākas vienkārši iztēloties, ka tu kādam dziedi. Pēdējā laikā es vienkārši dziedu sev, savai dvēselei, dziedu komponistam. Jāiztēlojas, ka kāds tevī klausās. Tas ir sarežģīti, bet būtībā cilvēks pierod pie visa, gan jau pieradīs arī pie šīs situācijas. Man patīk cilvēku enerģija, un tas man ļoti palīdz, es zinu, kā ar to strādāt. Šajā gadījumā es mācos uzstāties citādi. Savas izjūtas, savu mērķi veidoju citādi. Šajā gadījumā pietiks ar to, ka ir iespēja muzicēt ar brīnišķīgiem mūziķiem – La Scala orķestri un maestro Šaijī. Ar to jau pietiek, lai justos grandiozi.