Šodien, 18. decembrī, Latvijas Radio 3 – Klasika kopā ar citām Eiroradio dalībvalstīm piedalās tradicionālajā starptautiskajā projektā – Eiroradio Ziemassvētku dienas tiešraižu maratonā.

Pirmo reizi šajā nozīmīgajā norisē Latvijas Radio piedalījās jau 1996. gadā ar grupas "Iļģi" koncerta tiešraidi, bet 

šogad BBC  pārraudzītajā koncertu virtenē "Klasika" pulksten 16.00 tiešraidē no Latvijas Radio 1. studijas piedāvā apvienības "Džezbaroks" koncertprogrammu "Džezbaroks ziemā".

Pērn dibinātajā "Džezbarokā" apvienojušies četri brīnišķīgi mūzikas profesionāļi: dziedātājs Jānis Strazdiņš (bass), baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova, kontrabasists Jānis Rubiks un ērģelnieks Aigars Reinis. Viņu sniegumā jaunos ritmos un improvizācijās izskanēs Antonio Vivaldi koncerts "Ziema" no cikla "Gadalaiki", Henrija Pērsela un Džona Eklesa mūzika, Jāņa Rubika pārdomu pilnais darbs Grace, kā arī tradicionālās Ziemassvētku melodijas. Koncertu vadīs "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone. Koncertu varēs klausīties "Klasikas" ēterā un skatīties "Klasikas" mājaslapā.

Par satikšanos un kopā spēlēšanas dabisko procesu, programmas izvēli, jaunu skatījumu uz baroka mūziku un citiem tematiem, koncertu gaidot, sarunājamies ar Lāsmu Melderi-Šestakovu un Aigaru Reini.

Anete Ašmane-Vilsone: Vai pareizi būtu teikt, ka esat "Džezbaroka" barokālā daļa, vai tomēr viss jūsu gadījumā jau apvienojies kopā?

Aigars Reinis: Man liekas, ka nupat viss ir sajaucies, un esam tikuši arī pie nosaukuma, kas galīgi nebija ne plānots, ne domāts. Apvienība "Džezbaroks"!  Varbūt to varēsim lietot arī turpmāk. Šī sadarbība nenoliedzami bija Lāsmas brīnišķīgā ideja – paskatīties uz baroka mūziku mazliet citām acīm. Brīvāk, nevis speciāli pārveidot, jo pārveidojumu jau ir daudz. Bet paskatīties savām acīm, arī ar mūsu kolēģu – ar Jāņa Strazdiņa un Jāņa Rubika acīm. Tas ir ļoti, ļoti bagātinoši – ieraudzīt kaut ko jaunu, pamācīties no tā, būt brīvākam, un arī pašam vairāk raudzīties uz improvizācijas pusi.

Jūs, Aigar, sakāt, ka tā jums ir iespēja uz baroka un džeza mūziku paskatīties citām acīm, bet es teiktu, ka tā ir iespēja to darīt arī klausītājiem, jo labi atceros to februāra vakaru Rīgas Doma Kapitula zālē, kad gāju uz tur notiekošo koncertu, īpaši neko negaidot, bet biju pārsteigta un ļoti, ļoti priecīga izdzirdēt to, ko un kā atskaņojāt – tas bija kaut kas ļoti svaigs un patīkams, tāpēc liels prieks, ka tagad jūs muzicēsiet arī Latvijas Radio studijā, un to būs iespēja iepazīt arī citiem Eiropas valstu klausītājiem. Lāsma,  Aigars nupat sacīja, ka tā bija jūsu ideja - vai ilgi lolota?

Lāsma Meldere-Šestakova: Nē, tā nebija ilgi plānota. Tā bija viena no idejām, ko piedāvāju Aigaram, kuram pateicoties, tika uzrunāti abi Jāņi. Un tā nu sagadījās, ka viņi uzreiz arī piekrita. Tā ka neesmu šeit vienīgā vaininiece. Kaut kā liktenis mūs visus saveda kopā – gan mūziķus, gan arī mūziku. 

Vai pēc koncerta Rīgas Domā esat muzicējuši arī citviet Latvijā?

Aigars Reinis: Jā, viss notiek organiski – tāpat kā pati sadarbība. Domāju, ka tas varbūt ir tas atslēgas vārds šim notikumam, pēc būtības – eksperimentam. Brīvā ļaušanās idejām un to realizācija bez cīņas noteikti ir pamatā visam šim pasākumam. Jo nenoliedzami – Lāsma brīnišķīgi spēlē baroka mūziku! Arī klasiskā izpratnē interpretēt baroku tieši ar Lāsmas pieredzi un izglītību ir ļoti, ļoti interesanti. Es teiktu – džezbaroks ir viens no virzieniem, lai iepazītu interesanto, ļoti bagāto baroka mūziku, no kuras daudzas lietas Latvijā vēl joprojām nav zināmas – gan stilistiski, gan kā spēlēt, gan kā interpretēt. Ir, kur vēl pilnveidoties.

Bet kā tas ir – jums abiem satikties ar diviem citiem mūziķiem, ar abiem Jāņiem, kas nāk no citas mūzikas vides, ne no baroka vides, it īpaši Jānis Rubiks. Kā notiek jūsu programmas atlases un mēģinājumu process?

Lāsma Meldere-Šestakova: Arī ļoti dabīgi un vienkārši. Es pamatā esmu tā, kura sameklē un atnes nošu materiālu, izdomāju programmu, bet viss pārējais notiek uz vietas. Katram rodas kādas idejas un mēs tās liekam kopā: mēģinām, eksperimentējam, atliekam uz nākošo mēģinājumu, uz kuru atkal atnākam ar jaunām domām. Rezultāts top visiem kopā, un tas ir neizsakāmi interesanti – man sen šādi nav bijis, ka darba process visu laiku rada jaunus skanējumus, jauus ritmus, paši sev atrodam kaut ko pilnīgi negaidītu, ņemot par pamatu kādu muzikālu materiālu, un tas viss vienkārši kaut kā notiek.

Aigars Reinis: Lāsma mūsu – triju vīriešu – kompānijā noteikti ir čaklākā. Un, lai cik pazemīgi viņa tagad saka, ka "visi, visi, visi", protams, ka tās ir Lāsmas daudzās idejas – arī baroka mūziku, kas ir rokrakstos, kālab arī to daudzi vispār nespēlē, ir atradusi viņa. Bet – varētu jau teikt, ka abi brīnišķīgie Jāņi ir mākslinieki no citas pasaules, bet tā tas gluži nav – šajos skaņdarbos dzīvi dzīvojam kopā.

Lāsma Meldere-Šestakova: Kas ir interesanti – kādam no mums vienreiz paspruka vārdi – nez, ko par to teiktu pats komponists. Laikam tas bija Persels. Jā, ko teiktu Persels vai Vivaldi, mēs nezinām, bet mums šajā jaunajā programmā ir arī Jāņa Rubika darbs Grace, un viņam ir, ko teikt! Viņam ir savs redzējums. Lai gan pašā pēdējā mēģinājumā atkal beidzot atskanēja vārdi – Aigar, tu vari atļauties improvizēt! (smejas) Jo līdz tam visi pieturējās pie tā, kā Jānis to redz un dzird. Un tas ir fantastiski, ka mums jādarbojas gan mūzikas, gan gaumes, gan paša komponista dotā rāmīša robežās. 

Vairāk - ierakstā.