"Pilnīgi noteikti negribētu būt pilna laika dzejnieks! Kas attiecas uz mākslu, kultūru, jaunradi – gribu tajā procesā būt kā ceļotājs, kā viesis. Es negribu tajā dzīvot. Gribu tajā ierasties. Arī par savu dzeju domājot – man patīk, ka dzejas pasaulē ienāku tad, kad to vēlos. Tad es tajā uzkavējos, un tad es eju no tās ārā. Man tā ir patīkamāk," Klusās Sestdienas intervijā prāto dzejnieks Marts Pujāts. Nule klajā nācis viņa jaunākais dzejoļu krājums "Dāma baltos džinsos". 

Orests Silabriedis: Komponistu vidē nesen izraisījās saruna par to, vai mūsdienās iespējama tāda parādība kā pilna laika komponists. Kurš nedara neko citu – tikai komponē. Jaunākajā raidījumā "Kultūršoks" mēs jau zināmā mērā esam saņēmuši atbildi uz šo jautājumu. Vaicāšu tev kā dzejniekam: vai tu uzskati, ka ir iespējams arī pilna laika dzejnieks? Un vai tu vēlies tāds būt? 

Marts Pujāts: Sacīšu par sevi: pilnīgi noteikti negribētu būt pilna laika dzejnieks! Kas attiecas uz mākslu, kultūru, jaunradi – gribu tajā procesā būt kā ceļotājs, kā viesis. Es negribu tajā dzīvot. Gribu tajā ierasties. Arī par savu dzeju domājot – man patīk, ka dzejas pasaulē ienāku tad, kad to vēlos. Tad es tajā uzkavējos, un tad es eju no tās ārā. Man tā ir patīkamāk. Kā ir citiem? Domāju, ka ir autori, kas var ražīgi un intensīvi darboties tikai šajā jomā, bet tas noteikti neesmu es. Mūzikā bija tāds lielākais mazrakstītājs – Antons Veberns…

… kura daiļrade ir ietilpināma dažos kompaktdiskos – kādas četras stundas.

Jā, jā! Nezinu, vai sevi varu ar viņu salīdzināt, bet

arī man patīk tas, ka varu rakstīt tikai tik, cik gribu, un ka man tas kaut kā īpaši nav jādara. Varbūt izklausās paradoksāli: gribu [saglabāt] radošo un intelektuālo šķīstību pret šo procesu.

Visprecīzākā vārda izvēle, vienīgā pareizā vārda izvēle… Man liekas, ka tie ir jēdzieni, kas ļoti izteikti saistāmi ar to, ko mēs lasām tavos dzejas krājumos. Vai tev notiek arī šo vārdu uzkrāšana? Respektīvi, vai tev ir nepieciešama lasīšana, teksta klausīšanās, lai tu pats justos visu laiku pietiekami labi pabarots un spētu dot no sevis ārā to vienīgo pareizo?

Ja skatāmies konkrēti uz manu jaunāko sacerējumu, tad mani visvairāk pabaro tas, ko redzu ar acīm. Mani pabaro lietas un vietas.

Tavs jaunākais krājums ir "Dāma baltos džinsos", un par to mēs tūdaļ runāsim, bet ja par tavu literāro pirmsākumu, par pirmajiem krājumiem: kā notika tava literārā barošanās? Vizma Belševica savulaik teikusi, ka viņa pārrakstījusi Upīti...

Tādā plašākā mērogā – jā, noteikti. Biju pavisam jauns puika. Pat nezinu, no kurienes tā nāca, bet man bija vēlme radoši izpausties.

Mācījos Rīgas Doma kora skolā – man patika mūzika, man patika pavadīt laiku vienatā, un tad, ja tās lietas – dzeju un mūziku – apvieno kopā, gribas kaut ko komponēt. Kaut kā tā – manā gadījumā.

Gribēju sacerēt, gribēju izpaust savas sajūtas. Mācījos kompozīciju. Bet man tā lieta kaut kā nepadevās, vismaz mani pašu īsti līdz galam neapmierināja tas, kā man tajā procesā tur iet. Droši vien, ka būtu noderējis, ja kāds bišķiņ pateiktu, tā kā drusciņ ievirzītu kaut kā labāk – pietrūka kaut kādas gudrības no malas visā tajā lietā.

Bet vispār es atceros, ka runāja: Pujāts – tas tik būs komponists!

Nu, es nezinu... (smejas) Joprojām nesaprotu, kā var sacerēt tiešām skaistu melodiju. Tas nav nemaz tik vienkārši! Protams, ne vienmēr to melodiju vajag, bet...

... bet pie Marta Pujāta nākotnes plāniem mēs tomēr varētu pierakstīt vienu punktu klāt: līdz mūža beigām sacerēt skaistu melodiju.

Tas būtu forši, ja tā izdotos.

Kad komponēju, izdomāju dažādas ritmiskas konstrukcijas: man pašam sagādā estētisku baudījumu tie ritmiskie zīmējumi, kurus sacerēju. Kad tos spēlēju, spēlēju uz vienas nots – tikai sev, jo man nevajadzēja melodiju pieslēgt klāt tam ritmiskajām zīmējumam, baudīju tikai pašu ritmu kā tādu. Bez nekā. Tāpat arī harmonijas.

Ja man ienāk prātā kāds akordu virknējums, spēlēju, un vienmēr aizmirstu par to melodiju. Man liekas, ka  tā ir bezmaz vai lieka! Lai gan – izklausās skaisti, ja melodijas skaņu notis stāv uz vietas, bet akordi mainās. Un tā viena nots pret katru nākamo harmoniju iegūst citu skanējumu. Kā Šopēna prelūdijā miminorā…

Vairāk un plašāk – ierakstā.