Sarunājamies par Gunāru Astru un piesaucam arī Gunāru Freimani. Cik daudz cilvēki zina par Astras mūžu un pēdējo vārdu? Ko par to 1983. gadā zināja Astras laikabiedri? Vai tiešām eksistē pēdējā vārda ieraksts? Kāda patlaban varētu sanākt tiesas žanra filma? Kādu dzeju rakstīja Gunārs Freimanis? Kāpēc Laurim Gundaram bija nepieciešams uzrakstīt grāmatu par Gunāru Astru un zināmā mērā arī par sevi?

Orests Silabriedis: Izlasīju grāmatu. Par tevi, par Gunāru Astru. Šķiet, tu esi pirmais, kurš ne tikai mēģinājis, bet varbūt arī devis atbildi uz jautājumu, kas mani grauzis diezgan ilgi – kāda nozīme ir tam, ka tu stāvi kā tāds vientulis pret kaut kādu mūri situācijā, kurā it kā neko nav iespējams mainīt? Man vienmēr licies, ka Gunārs Astra ir tāds vientuļais varonis. Kam šis upuris bijis vajadzīgs? Un man šķiet, ka tu esi nonācis vistuvāk šai atbildei.

Lauris Gundars: Nepretendēju, ka tā ir atbilde, man šķiet, ka grāmata vairāk ir tieši jautājums – jautājums lasītājam, nevis atbilde. Jautājums, kā tu uz to skaties. Ja tu saki, ka tev radās tādas domas, tad tas arī ir mērķis... It kā jau ar prātu saproti, kāpēc tu raksti un kāpēc stāsti to stāstu, bet tikai pie grāmatas beigām sāku saprast tā pa īstam, kāpēc tas bija jāstāsta un kur ir viss āķis – tas ir tieši domāšanas procesā, savietošanas un samērīšanās procesā – ja tu vēl spēj samēroties, esi dzīvs.

Kāpēc vispār tev šī tēma likās uzrakstāma?

Patiesībā sāku ar ko citu – sāku ar vienu Gunāra Astras dzīves epizodi, kuru savulaik gribēju taisīt kā teātra projektu – tas bija 1983. gada tiesas process Augstākajā tiesā. Un man šķita, ka būtu ļoti forši Apgabaltiesas ēkā, kas toreiz bija Augstākā tiesa, tieši reālajā zālē, uztaisīt izrādi. Bet tas izrādījās pārāk sarežģīti. Beigu beigās nonācām līdz kinoprojektam – esmu izurbies cauri pietiekami lielam arhīvu materiālam, uzrakstījis scenāriju un ceram, ka tiksim atbalstīti arī lielfilmai, kuras režisors ir Armands Zvirbulis, bet producente – Arta Ģiga. Kad scenārijs bija jau pabeigts, man pašam šķita – kaut kā pietrūkst. Nu, labi, cilvēki paskatīsies to filmu – ja paskatīsies. Par negatīvajiem varoņiem būtu interesanti, jo tas ir pikanti – teiksim, Kirhenšteina dzīves traģēdija... Tas būtu traki interesanti! Bet ar pozitīvajiem varoņiem ir, tā kā ir... Kā lai pierāda un parāda likmes, kas tam cilvēkam bijušas? Padomju Savienībā tika apgalvots, ka esi drusku slims, ja negribi dzīvot laimīgi, kā tev iesaka – kā es to varēšu saviem dēliem pastāstīt, vai viņi vispār to sapratīs? Esam daudz domājuši arī scenārija līmenī – lai šīs likmes būtu skaidras. Tomēr šis salīdzināšanas stāsts bija viens no būtiskākajiem argumentiem. 1983. gadā mācījos juristos Pētera Stučkas vārdā nosauktajā Latvijas Universitātē un neko nezināju par to tiesas procesu, kurš turklāt bija atklāts.

Avīzēs taču par to nerakstīja...

Protams, nerakstīja, un tā sakritība mani mulsināja, jo es it kā tajā laikā sevi uzskatīju par visai progresīvu jaunieti ar pigu kabatā... (..) Un par to bija vērts runāt un stāstīt kaut vai tāpēc, ka esmu padomju cilvēks – esmu tā paaudze, kas reāli dzimusi un audzināta padomju laikā. Un neko briesmīgu par padomju laiku neatceros... Manuprāt, līdz šim mana paaudze ir kautrējusies par to runāt – bijis tā kā neērti...

Neērti par to, ka bijis arī kaut kas labs un cilvēcisks, ko atcerēties par to laiku?

Jā, arī tas... Jo kā tad tu varēji priecāties tajos "melnajos, drūmajos laikos"...

Bet varēja taču!

Bet protams! Dzīve notiek! (..) Mana vecāmāte zina, es pats zinu, tikai tēloju, ka nezinu – būtu muļķīgi par šo komplektu paklusēt. Man gribējās izstāstīt – bet vairāk parunāt – par to ar jebkuru paaudzi. Pateikt – klausieties, jā, bija tas, ka tu tēloji, ka tu kaut ko nezini dzīvē. Ka tev visu laiku velkas līdzi kāda piekabe, un tu saki – nē, nekādas piekabe nav, viss ir kārtībā, jo, ja teiksi, ka nekādas piekabes nav, būs kā Gunāram Astram – būs tev zināmas problēmas. Ja ne tik jaudīgas kā viņam, tad vismaz karjeras problēmas. Manupāt, ši fenomens nav izrunāts līdz galam. Tas arī ir tas motīvs, kāpēc gribas to filmu dabūt gatavu līdz galam. Ta galvenā lieta – lai mēs par to runātu. Labi, Gunāram Astram šogad ir 90. jubileja - uzstādīsim pieminekli, bet man šķiet – tā ir tāda smuka atpirkšanās: ja uztaisīsim, piemēram, socioloģisku aptauju cilvēkiem, kuri dzīvo Gunāra Astras ielā – vai zināt, kā vārdā nosaukta šī iela?

Nezinās, visticamāk.

Ticami, ka nezinātāju procents būtu šokējoši liels...

Vairāk un plašāk - ierakstā!