Sestdienas rīta intervijā tiekamies ar aktieri un režisoru Mārtiņu Meieru un režisoru Reini Suhanovu, lai runātu par Valmieras vasaras teātra festivālu, kurā šogad pirmizrādes piedzīvos seši jaundarbi – lielformāta koncerts, opera, 21. gadsimta absurds, dejas iestudējums, veltījums mājām un mītnēm, kā arī izrāde bērniem. Programmu papildinās trīs darbi no festivāla iepriekšējiem gadiem, kas ieguvuši skatītāju un profesionāļu atzinību.

***

Sandra Ņedzvecka: Plūkoju, paskatījos, cik daudz jums kopīga - jūs esat viena dzimšanas gada modelis, jūs abi esat dzimuši vienā mēnesī, jūs abi neesat valmierieši, bet esat cieši saistīti ar Valmieru - un Reinis pat ir Goda valmierietis. Un jūs vieno Valmieras vasaras festivāls. Kas jūs vieno uzskatos un vīzijās par to, kādam būt teātrim? Kādam teātrim ir jēga?

Mārtiņš Meiers: Mūsu sadarbība sākās brīdī, kad man bija pirmā izrāde teātrī -

bijām pie Viestura Meikšāna, viņš to iestudēja "Fantomsāpes". Un vienā brīdī Reinis Suhanovs ienāca telpā un sāka viņu kārtot, pārveidot, un faktiski caur darbu arī sākās mūsu līdzāspastāvēšana.

Pēc tam jau ļoti daudzos darbos - gan Valmieras teātrī, gan arī ārpus. Par sadarbības un draudzības lietām jau nedomā visu laiku nostalģiski tanī brīdī, kad tas notiek. Kad būs gadu piecdesmit vai sešdesmi, varēsim atskatīties un savilkt kopsaucējus. Bet tiešām tas ceļš ir gājis visu laiku. 

Pirms cik gadiem Reinis ienāca Viestura Meikšāna izrādē?

Mārtiņš Meiers: 2007. gadā. Nu jau būs piecpadsmit gadi. 

Reinis Suhanovs: Man šķiet, ka

tur ir tāda laba nedrošība. Dauzonība. Un tas ir tas, kur ar Mārtiņu ir interesanti - iet tajās teritorijās, kur ir neskaidrais, kur jāļaujas instinktam.

Jo mēs jau patiesībā bijām tikušies pirms tam. Mārtiņš bija improvizācijas teātra lielā zvaigzne. Spožs talants. Tā improvizēšanas lieta, tā būšana un stihiskais - tas ir Mārtiņa. Arī man tas ir tuvs un patīk. Tie ir tie spilgtākie brīži.

Jā, ja par tādu sadarbību, tad "Bērns, vārdā Rainis", kur mēs ar Inesi Ramuti un Mārtiņu strādājām. Tiešām grūti iedomāties, ar kuriem citiem kolēģiem varētu uzbūvēt izrādi, kurā izrādi bērniem spēlējam tikai ar akmeņiem, pie tam mēs to uztaisījām vienā radošajā nometnē Latgalē, un pēc tam pāris dienās uzlikām uz skatuves. Tur bija tādi apstākļi... Tā ka patiesībā ne vienmēr gludi, un nebūt ne tā, ka "oi, oi, oi, cik labi!". Tomēr ar tādu arī stīvēšanos, vienam uz otru dusmošanos un tā.

Bet rezultāts nāk, un mēs mēģinām viens otram dot profesionāli labāko.

Vai tas nozīmē, ka šāds salikums, iešana nezināmajā un arī maza stīvēšanās, jums ir vajadzīga visos citos teātra darbos? Vai pārņem diskomforts, ja tā nav?

Mārtiņš Meiers: Tā vienkārši ir loģiska darba sastāvdaļa, nedomāju, ka tas ir ekskluzīvi tikai teātrī - tas ir jebkurā vidē, tā nav vienkārša stīvēšanās: kad divas molekulas saskrienas, tās sprāgst un kaut kas arī rodas.

 

Festivāla mājaslapā rakstīts, ka Reinis Suhanovs ir festivāla radītājs un sirds. Mārtiņ, kam tur vēl vajadzētu būt rakstītam par festivālu?

 

Mārtiņš Meiers: Vēl būtu jāpiemin Jānis Znotiņš, viņi abi ar Reini ir no Kandavas, abi šo ideju izlolojuši. Un patiešām, līdz tam Valmierā tāda liela festivāla īsti nebija, un nebija arī tādu grandiozu notikumu, ja nu vienīgi Valmieras pilsētas svētki. Bet tādā veidā tika atvērtas radošās slūžas, Reinis to ir izdarījis, varētu tur vienkārši ierakstīt arī vārdu "magnēts", jo ne tikai latviešu mākslinieki ir ieradušies - ir arī no citām valstīm, arī no Austrālijas. Un viņi šo festivālu izmanto ne tikai kā radošu platformu, lai sasniegtu rezultātu, bet arī lai eksperimentētu un meklētu sev jaunus ceļus, un šādu festivālu iespēju ir atvēris Reinis. Jo šodiena, salīdzinājumā ar agrāko laiku festivāliem, prasa diezgan lielu rezultātu un panākumus jau faktiski uzreiz. Augstu, augstu, augstu kvalitāti.Un eksperimentu zonai paliek arvien mazāk telpas. Un šis festivāls tādēļ arī ļoti pievilina māksliniekus. Te ir radoša brīvība un vieta, kurā sevi atklāt no jauna.

 

Reini, kas, salīdzinot festivāla sākumu un šodienu, jūsu iecerēs, idejās ir mainījis savu virzienu un attīstījies? Septiņu gadu laikā noteikti kādas idejas ir pārvērtušās.

 

Reinis Suhanovs: Pirmais, ko gribas teikt - teātris ir prieks un svētki. Un vasaras teātris dod iespēju satikties teātra māksliniekiem ar skatītājiem pilnīgi citā atmosfērā. Ja ziemas laikā teātrī bieži vien ierodamies pēc darba, festivālā ir tā iespēja, ka tu esi noskatījies vienu izrādi, nāc uz nākošo, tu salīdzini izrādes. Satiec cilvēkus, pārrunā ar savu ģimeni un satiktajiem cilvēkiem redzēto - tā ir milzīga sarunāšanās. Un tas ir tas, ko gribējās izveidot - rezidences tipa festivālu, kurā brauc mākslinieki, dzīvo Valmieras kopmītnēs, strādā uz vietas, rada šīs izrādes un pēc tam atbrauc skatītāji, un ir kopīgi svētki. Un šis mērķis nav pazudis. Ir mēģināts tam arvien vairāk pietuvoties un pieskarties. Tas, kas ir interesanti, ka, sākoties festivālam, mēs ar Līvu Lauzi divatā sākām darboties.

Pirmais festivāls bija kā izpēte, mēs braucām skatīties, kas notiek. Kā veidot un kas tas vispār varētu būt par festivālu.

 

Un jāsaka, ka uz ziemeļiem, Igaunijā un Zviedrijā, ir ļoti attīstīts vasaras teātris. Mums ir brīvdabas teātris Bet tam ir sava noteikta skaņa jeb niša, kā mēs to dzirdam. Angliski ir jēdziens "summer theatre", un tas nozīmē to, ka tās nav tikai šīs brīvdabas izrādes, kur mēs esam ļoti pieraduši, teiksim, "Skroderdienas" vai atpazīstamie sižeti, kuri ir kā rituāli, bet ir izrādes, kur notiek saspēle ar dabu un ir kaut kāds radošs iemesls, kāpēc vispār iet ārā un iestudēt. Igaunijā šogad, šķiet, ir 104 šādas vasaras teātra izrādes. Uz tām sabrauc visdažādākie mākslinieki no dažādiem teātriem tādās kombinācijās, kādas nav iespējamas ziemas laikā, un spēlē izrādi. Reizes divdesmit. Skatītāju daudz, viņu pietiek visām izrādēm. Izlēmām iet šo virzienu. Otrs ļoti būtisks pagrieziens - lai labi sagatavotu festivālu, nepieciešami divi gadi. Bet veidot festivālu reizi divos gados - tas ir drusku par maz. Tu nevari noturēt skatītāju un mākslinieku uzmanību, arī pilsētai tas nav izdevīgi. Tāpēc nolēmām, ka vienu gadu veidosim festivālu, kas vairāk tendēts uz bērniem un jauniešiem - tāpēc uzaicināju Jāni Znotiņu, kurš ir ne tikai bērnu un jauniešu teātra režisors, bet arī zinātniskā līmenī par to interesējas. Tādēļ paralēli festivālam Jānis izveidojis arī bērnu un jauniešu teātra institūtu, kurā režisori, kas grib strādāt ar bērniem un jauniešiem, iegūst papildus informāciju, to, kas iztrūkst, teiksim, mācoties Mākslas augstskolā. Papildus tur ir gan bērnu psiholoģiskās attīstības īpatnības, gan bērnu tiesības. Šie divi virzieni. Esam noteikuši šo mērķauditoriju - ģimene. Protams, ka arī visi citi teātra interesenti, bet teātra interesenti vienmēr ir pieaicinātI kā šī pirmā auditorija.

 

Bet ģimene ir tas, ko mēs gribam uzrunāt, jo mūsu un tā mana pārliecība ir, ka kultūras notikumi ir jāpiedzīvo visiem kopā, jo tad to var pārrunāt. Un tad arī veidojas tā kulturālā sabiedrība.

 

Jo ziemas un rudens laikā visbiežāk kultūru mēs patērējam atsevišķi. Vecāki sarunā kādu, kas pieskata bērnus un aiziet vakarā uz izrādi, savukārt bērni pa dienu ar klasi aiziet uz kādu citu izrādi, un rezultātā mēs savstarpēji nezinām, ko esam redzējuši. Festivālā ir iespēja skatītie visiem kopā.

 

Mārtiņš Meiers: Latvijā teātris arvien vairāk iziet ārā no teātra ēkas, un tieši šim vasaras festivālam pieder liela daļa atbildības par to, ka skatītāji, ieraugot biļetē, ka izrāde nenotiek teātrī, ir atvērtāki iet un piedzīvot šo pieredzi. Pirms pārdesmit gadiem iespēja skatītāju dabūt uz to, kas notika ārpus teātra ēkas, bija daudz mazāka, un līdz ar to var redzēt, kā teātris mainās. Un nekas jau neaug tukšā vietā. Esam paaudze, kas skatījušies "Homo Novus" festivāla izrādes, tās ir lietas, kas tur ir piedzīvotas un pielāgotas Valmieras videi.

 

Vairāk un plašāk - ierakstā.

***

Festivāls šogad notiks no 4. līdz 7.augustam un būs veltīts Brīvdomības tematikai, izceļot brīvības un domāšanas, bet ne tikai, nozīmību šajā sarežģītajā laikā, kad Krievija ik dienas veic kara noziegumus Ukrainā un kad informācijas telpā notiekošais šķeļ sabiedrību. Biļetes uz izrādēm pieejamas no šodienas.   

"Mēs esam situācijā, kad mums skaidri jānostājas brīvības pusē. Festivāls centīsies darīt labāko, ko māk - organizēt platformu, kur māksliniekiem un skatītājiem satikties, lai piedzīvotu to, cik daudzveidīga ir pasaule, un kultivētu domāšanas un rīcības ciešo sakarību. Manuprāt, īpaši svarīgi tas ir laikā, kad piedzīvojam ļaunuma maskas atklāšanos un varoņu dzimšanu," šī gada programmas tematiku ieskicē festivāla direktors Reinis Suhanovs.   

Visu festivāla nedēļu būs atvērts īpaši Festivālam radīts Klubs, kurā pulcēties gan māksliniekiem, gan apmeklētājiem ar dažādām aktivitātēm un mūzikas programmu. Paralēli festivāla norisēm neiztrūkstoši Valmiermuižā notiks Bērnu un jauniešu teātra institūta apmācības jaunajiem nozares profesionāļiem, kuru ietvaros viņi arī praktiski strādās pie savu izrāžu idejām.

Viens no lielākajiem notikumiem festivāla programmā būs lielformāta koncerts "Citu dziesmu svētki", kura idejas autors ir Jēkabs Nīmanis, bet režisors – Mārtiņš Meiers. Valmieras estrādē ar pūtēju orķestra "Rīga" un vairāku simtu koristu piedalīšanos tas aktualizēs pirms gadiem divdesmit – trīsdesmit radīto "alternatīvā un nekomerciālā" žanra mūziku. Sešu mūsdienu komponistu – Jēkaba Nīmaņa, Emīla Zilberta, Platona Buravicka, Sabīnes Ķezberes, Oskara Herliņa un Edgara Mākena - aranžijās kopkora un pūtēju orķestra izpildījumā izskanēs teju 20 Latvijas underground mūzikas pārstāvju darbi, piemēram, Inokentijs Mārpls, Pest of a Child, Baložu pilni pagalmi, Hospitāļu iela, Non Skid, Sirke un vēl daudzu citu. Ieteicamā auditorija: pasākums visai ģimenei.

Māksliniece Katrīna Neiburga kopā ar komponisti Annu Ķirsi, horeogrāfi Kristīni Brīniņu, režisoru Klāvu Melli un citiem domubiedriem rada operu "Vēsā". Tas būs stāsts par arktiskiem mūžiem, mežonīgiem apgabaliem, liegu atteikšanos un gaidām, kuras sēž vēderā un negrib atlaisties. Darbu iedvesmojuši dāņu rakstnieka Jerna Rīla stāsti. Ieteicamā auditorija: visai ģimenei.

Divus darbus festivālā veidos Valmieras teātra režisori – Toms Treinis kopā ar Valmieras teātra aktieriem iestudē izrādi "Rinda" par rindu fenomenu cilvēka dzīvē, kas ir neizbēgams, kaut paradoksāli absurds. Tā vai citādi, tiešā vai pārnestā nozīmē ļoti lielu daļu mūsu dzīves laika aizņem stāvēšana rindās. Rindā pēc desām, banāniem, aliņa pirms pulksten 22:00, labākas dzīves, pēc vakcīnas, bēgļu statusa, lētākas pārtikas un daudz kā cita. Ieteicamā auditorija: pieaugušie.

Savukārt režisore Inese Mičule piedāvās dejas uzvedumu jeb dvēseles nemieru dejas valodā "Plaušas" ar horeogrāfu Lienes Stepenas un Ģirta Bisenieka piedalīšanos. Tas būs sievietes un vīrieša attiecību stāsts par brīvību dzīves telpā, par pienākumiem un sabiedrības standartiem, par ego un atļauju brīvi elpot, būt harmonijā ar savas esības noslēpumu. Ieteicamā auditorija: 13+.

Vēl viens no festivāla jauniestudējumiem būs jauno mākslinieku Elīzas Dombrovskas un Kirila Ēča radītais veltījums mājām un mītnēm "Tuvie tālie" par sešu klejojošu stāstnieku un muzikantu satikšanos, kas balstās savās un špikotās dziesmās, personīgos un noklausītos stāstos, sapņos un pasakās par piederības – iederības meklējumiem. Ieteicamā auditorija: jaunās paaudzes klejotāji (12+).

Tikmēr festivāla Bērnu un jauniešu teātra institūta dalībniece Sabīne Ozoliņa kopā ar radošo komandu mazākajiem festivāla skatītājiem piedāvās klejojošo izrādi "Hamoka komūna", kas būs aizraujošs stāsts par dažādu mantu un lietu sadzīvošanu, piedāvājot ieskatīties hamoka komūnas iekšējā dzīvē, uzzināt par viņu pārdzīvojumiem, romantiskajiem centieniem, nākotnes plāniem un ilgām. Ieteicamā auditorija: 5+

Festivālā atgriežas arī trīs iepriekšējos gados tapušas izrādes.

Izrāde par futbolu "Uzvara ir mirklis", kuras režisors Valters Sīlis saņēmis "Spēlmaņu nakts" balvu kā Gada režisors un kas guvusi lielu skatītāju atsaucību. Iestudējums par leģendāro Latvijas un Turcijas futbola izlašu maču pirms 17 gadiem, kad Latvija pirmoreiz iekļuva Eiropas futbola čempionāta finālā, dokumentējot un iekļaujot izrādē arī pašu spēles varoņu stāstus. Ieteicamā auditorija: 10+

Jauniešiem festivāla programmā arī atgriežas pagājušā gada "Spēlmaņu nakts" Gada izrāde pusaudžiem par mīlestību un cita veida patikšanām "Marija un zibens", ko radījusi teātra trupa KVADRIFRONS, režisore Paula Pļavniece. Izrāde vēsta par mulsinošo pasauli, kas kļūst arvien mazāka, un mocībām, kuras mums nemitīgi uzkrauj noslēpumainais spēks vārdā dzīve. Ieteicamā auditorija 13+

Visas festivāla dienās apmeklētājiem tiks piedāvāta arī staigājamā klausāmizrāde "Urbānais safari" jeb piedzīvojums visai ģimenei, kas piedāvās iespēju iztēlē novērot dažādu paaudžu cilvēkus. Izrāde iepazīstinās ar dažādām X, Y un Z paaudzei raksturīgām iezīmēm, ļaus salīdzināt, aizdomāties, labāk izprast, kā arī kopā pasmieties par sevi un vienam par otru. Audiogidu pavadībā būs iespēja iziet 4 dažādas paaudžu takas. Ieteicamā auditorija, sākot no 5+

Šī gada festivāla vizuālās identitātes autors: Aleksandrs Breže.