Zanei Zustai nule kā iznākusi jauna grāmata – kopskaitā trīspadsmitā. Apgāda "Zvaigzne ABC" paspārnē klajā laistais dzejoļu krājums "Mīļākā melleņu mētra" ļauj izpētīt cilvēka iekšējo pasauli un burvību.

Rakstniece, scenāriju autore, dramaturģe un dzejniece Zane Zusta uzskata, ka domas un mellenes atstāj brīnišķīgu pēcgaršu. Atzīstot, ka radošums ir brīvība, Zane ļoti veiksmīgi prot strādāt kolektīvā. Šobrīd kopā Lauru Vinogradovu top projekts "Skolas somas" ietvaros par radošo rakstīšanu. Tapušas arī grāmatas kopā ar Gati Līdumu un Diānu Zandi. Bet svētdienas rītā, kad skanēs šī saruna, visticamāk viņa savai ģimenei ceps mazas, kraukšķīgas pankūciņas.

Liega Piešiņa: Kāds ir tavs svētdienas vai brīvdienu rīts? Tas atšķiras no pārējiem rītiem?

Zane Zusta: Brīvdienu rīts, protams, atšķiras no pārējiem rītiem, jo tā tomēr ir brīvdiena – nekur nav jāsteidzas, nekur nav jādodas, lai gan darbi jau ir tāpat – mājās  strādājot un rakstot, brīvdienu nav. Tomēr svētdienas sajūta paliek.

Tā ir tāda gaiša sajūta, ka bērni nav jāmodina. Laiskums ienāk mājā arī caur pankūku smaržu – tas mums ir biežs brīvdienu ēdiens.

Es cepu mazās pankūkas – man ir sava pankūku recepte: sanāk tādas mazas, kraukšķīgas pankūciņas – tādas, kādas cepa mana mamma. Savukārt vīrs cep lielās pankūkas, tām ir atkal cita recepte, un tās arī pilnīgi savādāk garšo. Bērni izvēlas, vai būs mammas pankūkas, vai būs tēta pankūkas.

Vīrs ļoti daudz gatavo… Tad arī svētdienu rītos ir kafija gultā, nav nekur jāskrien, vari ilgi pabūt ar kafijas krūzi, un tad iet uz brokastīm – tās ir ap desmitiem, vienpadsmitiem. Tas nav tā, ka ap astoņiem jāpabaro bērni un tad jāskrien uz skolu. 

Vai pēdējā laikā tu ēd pankūkas ar mellenēm, jo tās tev kļuvušas tuvākas?

Mellenes man vispār ļoti garšo, īpaši krūmmellenes. No bērnības atceros mazās mellenītes ar pienu – tās man ļoti garšoja. 

Un cukuru. 

Jā, protams, bija jāsaldina tā dzīve! Bet runājot par mellenēm un melleņu dzejas krājumu, grāmatas ievadā rakstu, ka neesmu tāds mežā gājējs, jo man ir bail no ērcēm – tas man ieaudzināts no bērnības. Mans tētis ir ārsts, un tad vienmēr bija tā baža – ja ejam pa meža brikšņiem...

Bet kur man ienāca prātā tas salikums "Mīļākā melleņu mētra" – tas pat ir tāds brīnums! Un vispār tas ir brīnums, kā nāk tie teksti un dzeja.

Starp citu, tieši vakar nopirku mellenes – ļoti garšo. Pie pankūkām nē, bet kā uzkodiņa.

Tev šis ir pirmais dzejoļu krājums, bet grāmata kopumā šī tev ir trīspadsmitā… Dzejas tiešām pietrūka!

Man jau vēl ir tā bērnu dzeja – joprojām grāmatiņa "Labrīmes, kas mudina bērnu izaugt par labu cilvēku"  ir ļoti populāra. AKKA / LAA sarakstos, kuras grāmatas bibliotēkās tiek ņemtas visbiežāk, pagājušajā gadā tā bija TOP 10. Jo man tieši gribējās radīt kaut ko tādu, ko bērni saprot. 

Bet runājot par to, ka šī ir trīspadsmitā grāmata, turklāt dzejas krājums – mazliet man ir tā māņticība uz to skaitli trīspadsmit… Tas ir varbūt mazliet riskanti. Bet tas nebija apzināti. Arī visas pārējās grāmatas nav tapušas apzināti.

Nu, iekrita šajā posmā dzeja, kad sapratu, ka salasījušies man tie dzejoļi. Kopumā to bija daudz, daudz, daudz vairāk, bet ar Ingu Pizāni, kas ir šī krājuma krustmāte, atlasījām tikai tos pašus labākos. 

Tu esi komandas cilvēks. Kāpēc es gribu tā apgalvot? Tāpēc, ka šobrīd kopā ar Lauru Vinogradovu "Skolas somas" ietvaros jums top projekts, tad vēl ar Gati Līdumu jums ir kopīgs veikums. Kā tas ir – sastrādāties ar citiem radošiem cilvēkiem? Ko tas tev dod, ko tas tev atņem?

Jā, es esmu komandas cilvēks! Es vispār esmu ļoti draudzīgs cilvēks. Un man tiešām patīk cilvēki, kas mīl citus cilvēkus, un cenšos cilvēkos atrast labo. Tieši sadarbībā ar Gati Līdumu, arī ar Diānu Zandi un Lauru Vinogradovu šobrīd esam ļoti aktīvā, jaukā radīšanas procesā. "Skolas somas" ietvaros tā ir programma "Rakstāmgalds" – nodarbība jeb izrāde bērniem par radošo rakstniecību, kurā mēs parādīsim, kā tad mēs radām stāstus, kā tas viss rodas.

Kad pati biju maza meitene, es tiešām būtu ļoti gribējusi, lai atbrauc īsti rakstnieki un parāda, ka tas ir reāli. Ka tas ir liels darbs, tev ir pirms tam daudz jālasa, jāmācās, lai kļūtu par rakstnieku.

Bet kā notiek šis radīšanas process? To mēs šobrīd darām ar Lauru, Gati, ar Diānu Zandi – tas ir tas foršais, ka mēs atrodam viens otru, sadzirdam un mākam sadarboties.

Īpaši ar Lauru Vinogradovu šobrīd ir fantastiska sadarbība. Viņa ir no Ventspils, es – no Liepājas, un varbūt tie Kurzemes vēji mūsos ir iepūtuši vienus vējus. Lauriņa ir ārkārtīgi patīkams, sirsnīgs, jauks cilvēks, ko cilvēki jūt arī viņas grāmatās, jo mēs jau varam uzrakstīt tikai to, kas ir mūsos pašos – par to esmu pilnīgi pārliecināta. Un ar Lauriņu esam uz viena viļņa un vienas frekvences, un esmu pārliecināta, ka tas iedos arī klausītājiem kaut ko ļoti īpašu no mums. Mani tas personīgi enerģiski stiprina.

Vakar trīs stundas pie manis mēģinājām un runājām, un es skatos pēc tam, kā es jūtos pēc šiem cilvēkiem – vai nogurusi, vai enerģiski ļoti uzlādēta. Un Laura mani ļoti uzlādē! Arī Gatis, tāpat Diāna. Man patīk šī sadarbība, jo tas man daudz dod kā cilvēkam. Domāju, tas man iedod arī daudz jaunu ideju. Mēs jau ar Lauru smejamies, ka beigās mums būs tiešām jāuzraksta kopā arī grāmata.

Kas tev ir radošums?

Radošums – tā ir absolūta brīvība. Galvenais – būt brīvam. Jo, tikko tevi ieliek kaut kādā rāmī, tas to radošumu aplauž.

To es skatos arī pēc viena konkursa, kurā man piešķīra tādu motivējošu atbalstu, un tas uzreiz bija kā tāds Damokla zobens virs galvas – tagad man jāuzraksta tieši tas un tas! Esmu runājusi arī ar māksliniekiem par to, ka tas ir sarežģīti: tu vari uzzīmēt kaut ko, kas nāk caur tevi un tieši to, ko tu jūti, bet, tiklīdz tevi ierobežo un ieliek kaut kādā rāmītī, radošums tā kā nobīstas, aizmieg…

Vairāk – ierakstā.