"Brukners ir garo muzikālo līniju autors. Varbūt varētu vilkt paralēles ar Brāmsa mūzikas izjūtu. Man kā interpretam ir ļoti svarīgi, lai Bruknerā nekas par ātru nenoklusinās vai par ātru nekļūst skaļāks: muzikāli ejamais ceļš ir ļoti, ļoti garš – neatkarīgi no tā, vai ekspresivitāti pieaudzējam, vai – tieši otrādi – veidojam atslābumu. Brukners ir garo distanču komponists," uzskata diriģents Māris Sirmais.

12. septembrī pulksten 20 Rīgas Domā gaidāms 27. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts "Brukneram – 200". Šo koncertu tiešraidē piedāvās "Klasika". Līdz ar solistiem koncertā uzstāsies Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet atskaņojumu vadīs diriģents Māris Sirmais.

Ieva Zeidmane: Ko jums pašam nozīmē Bruknera mūzika?

Māris Sirmais: Ja runāju no šodienas pozīcijām, pirmkārt tā ir jubilāra divsimtās jubilejas svinēšana. Garīgās mūzikas festivālam vienmēr esam centušies izvēlēties autorus, kuri konkrētajā gadā saistīti ar nozīmīgām dzīves vai piemiņas jubilejām. Šajā reizē tas ir Brukners. Pirms dažām dienām Igaunijā piedalījāmies Arvo Perta festivālā, kurā mums bija uzdevums dziedāt Pertu un Brukneru: koncerts bija tieši 4. septembrī, kad Brukneram bija dzimšanas diena, un mani tas uzrunāja īpaši emocionāli… Visas pasaules koncertzālēs šogad skan Brukneram veltīti piemiņas koncerti, un arī mēs to nevarējām apiet!

Man pašam ar Brukneru bijusi saistība, sākot jau ar viņa brīnišķīgajām motetēm, kas dziedātas studiju laikā. Un jau Dārziņskolas zēnu kora laikā dziedājām viņa opusu Locus Iste – Jānis Erenštreits ļoti mīlēja šo darbu un bieži iekļāva programmās, kad  vajadzēja atskaņot garīgo mūziku.

Šis opuss bija viens no tiem retajiem darbiem, ko dziedājām arī padomju laikos. Tāpat kā Mocarta Rekviēmu latīņu valodā – nebija tā, ka viss bija aizliegts! Bet tāds īstais pirmais iespaids par Brukneru radās no viņa motetēm.

Pirms gadiem divdesmit Eiroradio tiešraidē, kad notika pieslēgšanās dažādām Eiropas valstu koncertzālēm, Rīgas Svētā Jāņa baznīcā atskaņojām viņa Mesu, kas rakstīta pūtēju orķestrim – toreiz bija kopīgs projekts ar Latvijas Radio kori. Bet tāda dziļāka Bruknera daiļrades un viņa personības izzināšana vairāk bijusi tieši saistībā ar viņa divsimto jubileju un mūsu festivālu.

Brukners – viņš ir tāds garo muzikālo līniju autors. Kaut kādā mērā varētu vilkt paralēles ar Brāmsa mūzikas izjūtu. Man kā interpretam ir ļoti svarīgi, lai Bruknerā nekas par ātru nenoklusinās vai nekas par ātru nekļūst skaļāks. Tas process, muzikāli ejamais ceļš, ir ļoti, ļoti garš - neatkarīgi no tā, vai ekspresivitātes ziņā kaut ko pieaudzējam, vai – tieši otrādi – veidojam atslābumu. Var teikt, ka Brukners ir tāds garo distanču komponists. Kaut gan, ja runāju par viņa Trešo mesu faminorā, kuru atskaņosim, tā ir ļoti savāda. Kā lasīju mūzikas vēsturē, uz šīs mesas mēģinājumiem mūziķi esot nākuši ļoti slinki – neesot godprātīgi tos apmeklējuši, līdz ar to pirmais atskaņojums bijis diezgan bēdīgs. Vēlāk Brukners šo opusu pārstrādāja.

Bet man īsts jaunatklājums bija fakts, ka Brukneram bijusi ārkārtīgi emocionāli nestabila psihe, tāpēc viņš bijis ļoti ērts mērķis kritiķiem, pār kuru izgāzt visas savas negācijas... 

Jebkuru kritiku, jebkuru izskanējušo pārmetumu Brukners pārdzīvojis ļoti dziļi un ļoti personīgi. Līdz ar to viņa darbos, arī Trešajā mesā, ir daudz dažādu pārstrādātu materiālu; mūzikai ir ļoti daudzas versijas.

Ja atsaucos uz koncertu, kas bija tieši viņa dzimšanas dienā Igaunijā, kur dziedājām Bruknera skaistās, garīgās motetes un plus vēl arī viņa oriģināldarbus vācu valodā, kas rakstīti korim un kurus pazīstam ļoti maz, atklāju, ka katrai dziesmai ir vismaz divas, trīs, pat četras versijas, un vienīgais, pie kā varēju pieturēties, tos iestudējot, bija internetā pieejamie autora oriģinālie rokraksti. Bet arī tas kaut kādā mērā ir nosacīti, jo arī oriģināliem Brukneram ļoti bieži nav pierakstīts klāt datums, lai varētu salīdzināt, kas pienācis klāt vēlāk, vai arī tas bijis pirmais variants. Arī manā rīcībā esošajā Lielās mesas partitūrā, tās beigās ir publicēta apjomīgās Credo daļas otrā redakcija. Kāpēc to vispār pieminu? Ja runājam par tām lielajām līnijām, ar ko man vienmēr saistījies Brukners… Šajā mesā ir gan lielās līnijas, gan negaidīti un neparasti pavērsieni – gan harmoniskajā valodā, gan rakstura ziņā. Daudzkārt liekas, ka darbs sakompilēts no posmiem: piemēram, ir posms vienā noskaņā, un pēkšņi komponists kaut ko kardināli maina.

Korim "Latvija" mēģinājumā tikko teicu: šodienas kritika reizēm ir maiga vai ne tik maiga, bet nav tik nesaudzīga kā Bruknera laikā. Piemēram, viens jauns kritiķis par Brukneru teicis, ka viņa komponēšanu varētu salīdzināt ar dzeršanu – Brukners komponējot kā dzērājs! Brukners pēc šādām kritikām sevi ir ļoti šaustījis un veidojis pārstrādātos variantus.

Iespējams, tas arī viņa kompozīcijās radījis zināmu sadrumstalotību, bet mans uzdevums kā interpretam – maksimāli dabūt visu kopā, lai darbs atstātu viena elpas vilciena sajūtu. 

Bet šuves tik un tā ir jūtamas, vai ne? Teju divdesmit gadu garumā Brukners šo darbu ir labojis, pārstrādājis, un arī tad vēl līdz galam nav bijis apmierināts.

Bruknera mūzika ir ārkārtīgi skaista un ārkārtīgi reliģioza. Viņš audzis izteiktā katolicisma ietekmē, un viņa [reliģiozais] fanātisms ir tik ļoti izteikts; viņa ticības dziļums jūtams katrā viņa mūzikas porā.

Bet – ja salīdzinām ar citiem tālaika komponistiem gan pirms, gan pēc Bruknera, viņam līdz galam nedaudz pietrūkst liela ģēnija rokraksta. Bet tajā pašā laikā, ja skatāmies uz viņa mūzikas detaļām, tēmām, posmiem – Bruknera mūzika ir ārkārtīgi skaista – vienkārši ļoti skaista mūzika!

Kāpēc pieminu ģenialitāti? Tāpēc, ka tiem ģeniālajiem autoriem mūzika veidota garās līnijās; tā ir bagāta ar dažādiem kontrastiem – tempa un dinamikas kontrastiem, taču ar ļoti saprotamu, skaidru virzienu, skaidru ceļu, uz kurieni tu ej. Līdz ar to ir skaidrs, kāpēc tur ievīts konkrētais kontrasts. Bet ar Brukneru ir tā… Nekur gan to neesmu lasījis, bet, tā kā daudz esmu strādājis ar lielajām vokāli instrumentālajām formām, interpretējot Brukneru, pēkšņi secinu: šo ideju jau esmu dzirdējis! Tad skatos, mēģinu salīdzināt gadus. Piemēram, tā pati Bēthovena "Missa Solemnis" – Brukners pats personīgi bijis uz Bēthovena operas "Fidelio" pirmizrādi, viņš Bēthovenu saticis un tā bijusi viņa mūža laimīgākā diena… Bet tajā pašā laikā es klausos: Mesā vijoles tēma, vijoles solo attiecībā pret kori – tas ir tiešām tas pats, kā Bēthovens raksta par savu "Missa Solemnis" – ka vijoles solo viņam ir kā Svētais Gars. Kā balodis, ko redzam baznīcu vitrāžās vai altāra daļā: tas ir kā Svētā Gara simbols, un es to jūtu arī šajā Bruknera darbā. Nekur to neesmu lasījis, bet redzu šādas paralēles.

Vairāk – audioierakstā.