Diriģents Andris Poga: Mēs nedzīvojam atrauti no pārējās pasaules

Uz sarunu aicinām diriģentu Andri Pogu, lai uzzinātu gan par LNSO festivālu "Vasarnīca", Ligeti Rekviēma atskaņojumu 31. augustā VAK "Latvija" Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā, gan Andra stāšanos pie diriģenta pults Norvēģijā.

Ieskatāmies arī nākamās sezonas plānos, kas paredz koncertus gan Latvijā, gan citviet Eiropā un pasaulē.

Anete Ašmane-Vilsone: Kad šī intervija izskanēs ēterā, tu jau būsi Norvēģijā. Par to mēs vēl parunāsim, bet jau pēc nedēļas sāksies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra festivāls "Vasarnīca". Lai arī tu vairs neesi mūsu Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskā vadītāja postenī, tu tomēr esi gana tuvs orķestrim un esi piedalījies arī šī festivāla plānošanā un veidošanā.

Andris Poga: Jā, tieši tā. Līdz pat nākamā gada maijam ir spēkā mākslinieciskā padomnieka līgums ar LNSO un, protams, viss, kas attiecas uz notikumu plānošanu šajā vasarā, lielā mērā bijis manā atbildībā. 

Domājot par šo festivālu kopumā: kas varētu būt tie atslēgas vārdi, ko tu piemeklētu šī gada programmai?

Man grūti teikt par atslēgas vārdiem. Nākot uz interviju, mazliet retrospektīvi padomāju, kādi šie festivāli ir bijuši, un saskaitīju, ka šis ir jau astotais. Mēs sākām 2015. gada augustā Cēsīs, un ar lielu prieku jāsaka, ka neviens gads nav izlaists – ne 2020., ne 2021. gads, kas liela mērā bija pandēmijas ēnā. Šī ir otrā reize Ventspilī. Esam bijuši Cēsīs, esam bijuši Rēzeknē.

Domāju, ka programmas, sākot no pirmās "Vasarnīcas", kas repertuāra ziņā bija stipri, stipri konservatīva, tradicionāla, ar simfoniskajiem koncertiem, pamazām kļūst tādas... Angliski ir tāds labs apzīmējums "adventures". (smejas)

Piedzīvojumiem un eksperimentiem bagātas?

Varbūt ne tik ļoti daudz ir to eksperimentu – tas vienmēr ir balansā. Bet katrā gadījumā programmās ir procentuāli vairāk tās mūzikas, ko klausītāji lielā mērā nepazīst un kas arī orķestrim ir jaunums. Faktiski tas iesākās 2020. gadā pandēmijas ierobežojumu dēļ, bet mēs esam palikuši pie šī formāta gan pagājušajā gadā, gan arī šogad – ka

piedāvājam kompakta izmēra koncertus bez pārtraukuma. Ieguvums ir šāds: ja orķestris parasti nedēļas laikā var sagatavot vienu kārtīgu divdaļīgu programmu, varbūt divas – bet tas tad ir jau ar pārslodzes un pārguruma sajūtu. Bet šeit ir trīs dažādas simfoniskās programmas, taču kopējā mūzika nevienā no tām nepārsniedz stundu.

Līdz ar to varam piedāvāt trīs stilistiski ļoti dažādus notikumus ar dažādiem solistiem, absolūti dažādu repertuāru, trim dažādiem diriģentiem, un tas viss ir iespējams vienā nedēļas nogalē! Tas varbūt arī rada šo festivāla sajūtu, ka ir tik daudz visa kā: viss ļoti kompakti, bet ir daudz, no kā cilvēkiem izvēlēties. Varbūt būs kāds, kas gribēs apmeklēt visus trīs vakarus, varbūt divas dienas, kombinējot ar notikumiem, kas paredzēti visai ģimenei. Tas ir festivāla formāts, līdz kuram esam nonākuši, un domāju, ka tāds tas varētu būt arī nākotnē – var variēt ar vietām, var variēt ar repertuāru, bet domāju, ka šis festivāla formāts ir diezgan adekvāts un dzīvotspējīgs.

Vai jaunākas, nepierastākas, ziemas sezonā mazāk spēlētas lietas izaug no "Vasarnīcas" formāta? Vasarā cilvēki ir brīvāki, viņi arī brīvāk daudz ko uztver – aizbrauc uz kādu Latvijas vietu, kur nu jūs kurā gadā rīkojat šo festivālu, un vieglāk ņem pretī to, ko jūs piedāvājat?

Man grūti to vērtēt. Kaut arī simfoniskais orķestris ir pietiekoši konservatīva organizācija, mūsu programma ziemas sezonā jau arī transformējas. Domāju, ka visā pasaulē mūzikas dzīvei ir tendence attīstīties un mainīties. Varbūt tas ir arī pandēmijas ietekmē, ka daudz vairāk tiek meklēta un atskaņota mūzika, kas iepriekš bijusi pārklājusies putekļiem... Protams, ka formāts uzliek savus spēles noteikumus koncertu dramaturģijas plānošanā – tas vairs nevar būt milzu ceļojums no kaut kā orķestrāla ar solistu un līdz kaut kam ļoti simfoniskam.

Bet arī runājot ar kolēģiem par komponistiem un skaņdarbiem, kurus mēs vēlētos nospēlēt tieši "Vasarnīcā" – ir tāda vārdos neaprakstāma sajūta, kas ir un kas nav vasaras mūzika.

Piemēram, pirmos gadus "Vasarnīcā" mums vienmēr bija kāds uzvedums – vai nu tas bija balets vai opera. Tagad esam mazliet pagājuši no tā nost. Pilnīgi noteikti nespēlēsim rekviēmus vai mesas. Repertuārs ir tik ārkārtīgi plašs, tāpat aktualitāšu ir daudz.

 Mēs jau nedzīvojam atrauti no pārējās pasaules – skatāmies, kas vienā vai otrā brīdī ir aktuālāks, "trendīgāks", kas interesē mūs pašus un kas mūsuprāt varētu interesēt mūsu publiku. Tas vienmēr ir komplekss plānošanas darbs.

Protams, arī reģionālās koncertzāles, kurās šis festivāls notiek, vienmēr nāk ar savām ierosmēm. Koncertu rīkotāji zina savu publiku un kas ir tie notikumi, kas šiem klausītājiem būtu ļoti simpātiski. Piemēram, ideja uzaicināt Emīliju D'Andželo, kura uzstāsies svētdien, nāk no Ventspils. Viņa tiešām ir pasaules zvaigzne ar ļoti īpatnu rokrakstu repertuāra izvēles ziņā. Viņa pati lika priekšā kombinēt Albana Berga dziesmas, kas ir absolūti akadēmisks Jaunās Vīnes skolas repertuārs, ar viņas pašas albuma "Enargeia" repertuāru, kas ir kaut kas pilnīgi cits, pilnīgi citā virzienā ejošs. Domāju, vienai akadēmiskajai operzvaigznei tas ir pietiekoši liels izaicinājums, bet tai pašā laikā

tas, pirmkārt, paver durvis plašākai klausītāju auditorijai, otrkārt, tādas negaidītas kombinācijas, atklājumi un piedzīvojumi ir tieši tas formāts, kā simfoniskais orķestris var turpināt eksistēt, lai simfoniskie koncerti nepaliktu tikai par senu istabu vēstures muzejā.

Tu jau sāki ieskicēt programmu. Piektdienas vakarā simfoniskajā koncertā skanēs Stīva Reiha "Tuksneša mūzika", ko diriģēs Guntis Kuzma, svētdien pie diriģenta pults būs Ainārs Rubiķis, bet tavs piedzīvojums šajā festivālā būs sestdienas vakarā, kad risināsies koncerts "LNSO un Prometejs". Tajā būs arī pianists Andrejs Korobeiņikovs un skanēs Artura Maskata un Aleksandra Skrjabina mūzika.

Pirmajā un otrajā koncertā mēs ļoti apzināti esam vēlējušies repertuāra spektru padarīt neordinārāku. Kā jau minēju, orķestrim jāspēlē trīs vakari pēc kārtas, tie ir trīs nopietni simfoniski pieteikumi. Lai mūziķiem mazliet dotu atelpu, simfoniskajā koncertā apzināti esam integrējuši kamermūziku – gan pirmajā, gan otrajā vakarā. Pirmajā vakarā tas būs pianists Rihards Plešanovs, kurš spēlēs gan Ģerģa Ligeti, gan Santas Ratnieces opusus, bet LNSO pirmā oboja Egils Upatnieks spēlēs Berio Sekvenci. Otrajā vakarā muzicēs Andrejs Korobeiņikovs: viņš nenoliedzami ir skrjabinists – ļoti daudz atskaņojis Skrjabinu. Un viņa piedāvājums un izvēle bija Skrjabina Piektā sonāte un viens no viņa valšiem, kas, manuprāt, dod papildus perspektīvu gan klausītājiem, gan vispār visa koncerta uzbūvei. Tāpat ļoti liels gandarījums, ka skanēs latviešu mūzika – atklāšanas  vakarā tā būs Santa Ratniece, bet sestdienā – Artura Maskata opuss "My river runs to thee", kas Latvijā vēl nav pirmatskaņots. Kā zinām, šis ir opuss, ko Arturs komponējis Andrim Nelsonam un Bostonas simfoniskajam orķestrim sadarbībā ar Leipcigas Gewandhaus orķestri. Es varu arī atklāt klausītājiem, ka īsi pēc  Latvijas pirmatskaņojuma mēs šo skaņdarbu ieskaņosim arī diskā. Būsim pirmais orķestris, kas to darīs, un šis būs Artura Maskata autordisks, ko savā paspārnē ir apņēmusies izdot somu kompānija "Ondine".

Intervija pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.