29. jūnijā 45. dzimšanas diena - diriģentam Andrim Pogam, kurš vēl līdz 2026. gada vasarai būs Stavangeras simfoniskā orķestra galvenais diriģents, bet no  2013. līdz 2021. gadam bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Savā dzimšanas dienā viņš kopā ar Diseldorfas simfonisko orķestri un vijolnieku Franku Pēteru Cimmermanu Diseldorfas Tonhalle atskaņo J. Brāmsa Koncertu vijolei un orķestrim un R. Štrausa simfonisko poēmu "Tā runāja Zaratustra", kā arī telefonintervijā Intai Zēgnerei stāsta par ceļu uz diriģenta profesiju, zīmīgiem krustpunktiem tajā, repertuāru un nākotnes iecerēm.

Andris Poga: Ja jautā, vai apzināti skatos uz datumiem, ko redzu pasē, es cenšos no tā izvairīties (smejas), kā lielais vairums cilvēku. Skaidrs, ka tu apzinies, ka jaunāks nepaliec un pasaule diemžēl ir ātra. Pasaules temps ir nežēlīgi ātrs un to apstādināt nevienam no mums nav spēkos. Protams, kad redzi lietas, kas ir būtiskākas par ikdienas steigu, tad nākas aizdomāties, jo varbūt šajā brīdī ir izaicinājums “kā apgūt šo partitūru” un “kā paspēt no viena koncerta vai mēģinājuma uz otru” - tīri sadzīviskas, loģistiskas lietas, kuras iznāk priekšplānā tāpēc, ka uz tām vienkārši jāfokusējas, bet skaidrs, ka lielajā bildē tas viss kādā brīdī kļūst nebūtisks.

Cenšos sevi gan emocionāli, gan intelektuāli attīstīt, cenšos darīt to, ko daru, pēc iespējas labāk nekā tas ir bijis iepriekš.

Vai un kā tas izdodas, protams, lai vērtē citi, es neuzņemos to darīt, bet zinu, ka esmu diezgan mērķtiecīgi gājis uz to, ko  daru. Man vienmēr ir bijusi vilkme strādāt ar instrumentu, kas ir vairāk nekā viens instruments vienlaikus, un orķestris dod šo iespēju. Tā ir arī dzīves skola. Tu satiecies ar cilvēkiem, apmainies ar domām un redzējumu, un tas ļoti daudz ko dod personības bagātināšanā. Man šķiet, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. Arvien vairāk, gadiem ejot uz priekšu, aizdomājos par to, kas ir tās lietas, kas ir būtiskas, un kas ir tās lietas, kas varbūt ir mazāk būtiskas.

Ir kāds sapņu skaņdarbs, ko ļoti vēlies nodiriģēt, varbūt jau gatavo vai kas ir tavos sapņos un uz ko tu tiecies, kaut kas no jauna apgūstams?

Šajā darbības fāzē man patīk atgriezties pie skaņdarbiem, kurus uzskatu par ļoti vērtīgiem, ar kuriem man sanākusi, piemēram, tikai viena tikšanās, kur gribu doties dziļāk.

Ir simfonijas, kuras esam spēlējuši ar LNSO šo daudzo gadu laikā, piemēram, Mālera Sestā simfonija, ko LNSO nupat spēlēja arī ar Tarmo Peltokoski, Mālera Devītā simfonija, kuru nupat atskaņojām koncertzālē "Cēsis" un kas bija pirmā pieredze šajā repertuārā. Jau esmu ieplānojis to darīt arī Stavangerā un citur. Ir repertuārs, pie kura vēlos atgriezties un vairāk to izprast, iet dziļumā un kļūt par labāku interpretu šim repertuāram. Ja runa ir par sapņiem vai līdz šim nerealizētām iecerēm, liels sapnis būtu Vāgnera “Nībelunga gredzena” tetraloģijas nodiriģēšana. Es neesmu ne pēc vilkmes, ne ikdienas grafika operdiriģents. Man ir bijušas dažas iespējas diriģēt operas, bet tas nav bijis regulārā grafikā. Bet tas būtu skaisti, ja kādreiz dzīvē man būtu iespēja nodiriģēt visu Vāgnera ciklu. Tas būtu līdzīgi kā uzkāpt Everestā.