Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Muzikoloģijas nodaļas studente Anželika Levičeva uz sarunu aicinājusi grieķu komponistu un pedagogu Dimitri Maronidi, kurš stāsta par nesen radīto klēpjdatoru orķestra projektu Salonikos, jauno skaņas instalāciju "Clavier à lumières" Aristoteļa universitātē, dalās pārdomās par Grieķijas mūzikas dzīvi, koncertu formātiem un elektroakustiskās mūzikas nākotni. Interviju raidīšanai "Klasikas" ēterā sagatavojusi Zane Prēdele. 

Raidījumā skan:

Dimitris Maronidis – Klarnetes koncerta II daļa "Lontano misterioso" | Guntis Kuzma (klarnete) un kamerorķestris "Sinfonia Concertante"

Dimitris Maronidis – I daļa "Hélas! tout est abîme, – action, désir, rêve, parole!" no Simfonijas "Fenêtre sur le chaos" | Bāzeles simfoniskais orķestris, diriģents Rolands Klutigs (Roland Kluttig)

***

Anželika Levičeva: Jūs reiz esat teicis, ka labāk gribētu, lai cilvēki klausītos jūsu mūziku, nevis lasītu biogrāfiju. Kam jūs ieteiktu pievērst uzmanību tiem klausītājiem, kas ar jūsu daiļradi sastopas pirmo reizi?

Dimitris Maronidis: Es teiktu, ka mana daiļrade ir ļoti daudzveidīga, tāpēc grūti izcelt vienu konkrētu darbu. Tomēr, ņemot vērā, ka šobrīd esam Rīgā,

labs sākuma punkts manas mūzikas iepazīšanai varētu būt koncerts klarnetei, kas tika pirmatskaņots tieši šeit – Rīgā – Gunta Kuzmas un orķestra "Sinfonia Concertante" izpildījumā.

Šajā skaņdarbā apvienota elektronika un akustiskie instrumenti, tāpēc tas, manuprāt, labi ievada klausītāju manā skaņu pasaulē.

Jūs arī uzsverat, ka jūsu mūzika domāta ikvienam, ne tikai profesionāļiem. Kā, strādājot ar sarežģītām tehnoloģijām, jums izdodas saglabāt šo atvērtību klausītājam?

Es domāju, ka sarežģītība ir daļa no mūsu pasaules, un no tās nevajadzētu baidīties. Labs piemērs ir koks. Koks pats par sevi ir ļoti sarežģīta sistēma – ja mēs ielūkojamies visās detaļās, zarojumos un struktūrās, tas kļūst ārkārtīgi komplicēts. Taču, ja speram soli atpakaļ un raugāmies uz koku kopumā, tā forma ir viegli uztverama.

Manuprāt, viss sevī ietver sarežģītību, bet ārēji tas var būt vienkāršāks un uztveramāks. Arī savā mūzikā es cenšos panākt līdzīgu līdzsvaru: struktūra var būt sarežģīta, bet forma – pieejama klausītājam.

Tātad klausītājam nav obligāti jāsaprot skaņdarba struktūra un visas detaļas?

Nobela prēmijas laureāts, grieķu dzejnieks Odisejs Elitis, reiz teica, ka mākslai savi noslēpumi ir jāslēpj. Struktūra var būt ārkārtīgi sarežģīta – un manā gadījumā tā parasti arī ir, tāpat kā daudziem komponistiem –, taču es uzskatu, ka tas nav jāatklāj klausītājam.

Viens no virzieniem, kurā jūs aktīvi darbojaties pēdējā laikā, ir jūsu izveidotais klēpjdatoru orķestris – daudziem tas droši vien ir kaut kas pavisam jauns. Kā jūs raksturotu šo orķestri?

Klausītājiem būtu jāzina, ka arī tu, Anželika, esi šī orķestra dalībniece, tāpēc tu pati varētu par to pastāstīt. Taču vispārīgi runājot – klēpjdatoru orķestris, kā jau nosaukums liecina, ir kolektīvs, kas uzstājas uz skatuves, izmantojot tehnoloģijas, konkrēti – klēpjdatorus kā mūzikas instrumentus.

Būtiskākā atšķirība no tradicionāla orķestra ir tāda, ka klasiskajā ansamblī mūziķis attīsta muzikalitāti un meistarību, bet instrumentu viņš pats neveido – tas jau ir radīts iepriekš, un mēs tikai mācāmies to spēlēt. Klēpjdatoru orķestrī dalībniekiem ir iespēja savus instrumentus izveidot pašiem – parasti ar programmēšanas palīdzību.

Mēs izmantojam programmēšanas valodas, lai radītu savus sintezatorus, savus unikālos instrumentus, un ar tiem arī uzstājamies. Tipiskajā priekšnesumā cilvēki atrodas uz skatuves vai kādā citā telpā ar klēpjdatoriem un muzicē gluži kā mūziķi.

Kāda veida instrumentus izpildītāji var radīt?

Iespējas ir ārkārtīgi plašas. Tie var būt gan pilnīgi sintētiski skaņu avoti, gan audio no reālās pasaules – ierakstītas skaņas, kuras var apstrādāt gan reāllaikā, gan iepriekš un izmantot orķestra priekšnesumos. Es teiktu – iespējas ir praktiski neierobežotas.

Kāda parasti ir publikas reakcija, sastopoties ar klēpjdatoru orķestri?

Tas ir ļoti labs jautājums. Protams, tiem, kas piedalās šādos ansambļos, ir liels entuziasms, jo mēs paši veidojam savus projektus. Taču mums vienmēr ir svarīgi domāt arī par to, kā jūtas skatītāji, piedaloties koncertos vai instalācijās, ko klēpjdatoru orķestris bieži piedāvā. Mēs cenšamies padarīt klausītājus par šīs pieredzes daļu – padarīt to interaktīvāku. Tā kā strādājam ar tehnoloģijām, to ir ļoti  viegli īstenot. Mēs varam veidot priekšnesumu ap publiku tā, lai klausītāji patiešām iesaistītos vai pat veidotu skaņu. Tas ir aspekts, ko mēs vienmēr cenšamies iekļaut savos koncertos.

17. decembrī klēpjdatoru orķestris uzstājās Aristoteļa Universitātē Salonikos Ziemassvētku koncertā. Kā tapa šī performance?

Tā bija diezgan traka ideja. Universitātē mēs īstenojam pētniecības programmu, kuras mērķis ir ar datoru palīdzību pārvērst skaņu vizuālās partitūrās. Šo projektu sauc "SoundSketcher", un tas nesen noslēdzās. Projekta ietvaros mums bija jāģenerē vizuālās partitūras no audio failiem. Vienā no šīm partitūrām parādījās ļoti daudz trijstūru.

Kad es to pirmoreiz ieraudzīju, uz papīra bija redzama blīva trijstūru formu masa, un man radās doma – varbūt mēs varam šo formu izmantot kā simbolu vai pat kā instrumentu?

Par laimi, Aristoteļa universitātes rīcībā ir daudz trijstūru. Mēs sākām ar tiem eksperimentēt, izstrādājām programmatūru, lai apstrādātu šo instrumentu skaņu. Un viens no aizraujošākajiem aspektiem bija pats izgatavošanas process – mēs paši būvējām trijstūrus, lai radītu veselu performanci, kas balstīta idejā par skaņas radīšanu, izmantojot tikai vienu formu. Trijstūris kā forma kļuva par iedvesmas punktu visam projektam.

Turpinot sarunu par Aristoteļa universitāti – oktobrī atklājāt skaņas instalāciju "Clavier à lumières". Kas bija šī darba iedvesmas avots?

Iedvesma nāk no komponista Aleksandra Skrjabina, kurš pirmais iztēlojās ideju par krāsu un skaņu apvienošanu. Ja nemaldos, 1913. gadā viņš radīja pats savu instrumentu, kas tieši apvienoja skaņu ar krāsu. Man tika pasūtīts darbs par godu universitātes mūzikas nodaļas 40 gadu jubilejai, un es nodomāju, ka tas varētu būt labs veids, kā atgriezties pie Skrjabina idejas. Tā radās iecere par klavierēm, kas ir it kā sadalītas un izvietotas uz sienas kā liela izmēra instalācija – aptuveni četru metru platumā un divu metru augstumā.

Katram nodaļas pastāvēšanas gadam atbilst viens klavieru taustiņš no organiskā stikla, kurā integrētas arī LED gaismas. Tādējādi veidojas instalācija, kur gaisma un skaņa saplūst vienotā pieredzē.

Turklāt darbs ir interaktīvs – skatītājs, pārvietojoties tā tuvumā, aktivizē skaņas, kas tiek ģenerētas reāllaikā. To var izmantot kā mūzikas instrumentu, bet var arī uztvert kā instalāciju, kas reaģē uz kustībām telpā.

Šobrīd instalācijas pamatā ir akustisko klavieru skaņas, taču paralēli darbojas algoritmiski procesi "SuperCollider" programmā, kas pastāvīgi pārveido skaņu. Tādējādi tas ir instruments ar teju bezgalīgām iespējām – ikviens var augšupielādēt jaunus skaņu komplektus un pilnībā izmainīt pieredzi.

Kā parasti Grieķijā tiek svinēti Ziemassvētki un Jaunais gads? Vai ir kas īpaši grieķisks?

Protams! Mēs veidojam trijstūru projektus ar orķestri! (Smejas.) Taču es teiktu, ka,

ņemot vērā, ka es jau vairāk nekā desmit gadus regulāri viesojos Latvijā, atšķirības no latviešu tradīcijām nav īpaši lielas. Galvenais ir Ziemassvētku dziedājumi – bērni iet no mājas uz māju un dzied Ziemassvētku dziesmas. Un, protams, arī piparkūkas.

Manuprāt, tas viss ir diezgan ierasti un nekas būtiski neatšķiras no Latvijas.

Kādi ir jūsu mākslinieciskie plāni nākamajam gadam?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo ieceres ir ļoti dažādas. Noteikti taps vēl divi projekti ar klēpjdatoru orķestri – kolektīvas, atvērtas formas muzikālas performances. Personīgi –

kopā ar manu sievu, komponisti Gundegu Šmiti, mēs strādājam pie jaunas operas, kuru paredzēts iestudēt nākamajā rudenī, jaunās mūzikas festivālā "Arēna", kā arī Grieķijā un Vācijā.

 Man prātā ir arī jauns simfonisks darbs, kuru gribētu sākt skicēt un, cerams, pabeigt nākamā gada laikā. Tātad – ļoti daudz ieceru, bet ceru, ka vismaz daļa no šiem sapņiem piepildīsies.

Vairāk – audioierakstā.