22. aprīlī apaļu 80 gadu dzimšanas dienu svinēja Baiba Šteina - tautas deju ansambļa "Zelta sietiņš " dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja, deju skolotāja un horeogrāfe, vairāku Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku virsvadītāja. Viņa izaudzinājusi neskaitāmas latviešu dejotāju paaudzes un šo latviskās kultūras misijas darbu turpina vēl šobrīd.

Dienu pēc jubilejas ar Baibu Šteinu netālu no viņas dzīvesvietas - Teikas vidusskolas pagalmā - tikās Inta Pīrāga, lai rosinātu pārcilāt atmiņas par viņas bērnību un skolas gadiem, par skolotājiem un kolēģiem, par laiku, kad tapa "Zelta sietiņš". Uzzinām, kur viņa smeļas iedvesmu saviem dejas stāstiem, un vai dejas mākslu ietekmējusi Baibas 30 gadu ilgā darbošanās dokumentālajā kino...

Baibai dejas mīlestība aizsākās bērnībā, kad māte viņu aizveda uz Helēnas Tangijevas-Birznieces privāto baletskolu, bet jau septiņu gadu vecumā Baiba radīja savu pirmo horeogrāfiju, kuru pati arī dejojusi.

1958. gadā, 18 gadu vecumā, skolotāja sāka savu pirmo deju nodarbību nelielam skaitam meiteņu, tā ieliekot pamatus  TDA "Zelta sietiņš",  lielākajam latviešu bērnu deju kolektīvam, kuru aktīvi vada joprojām.

Baibas Šteinas radošās dzīves gados izveidoti vairāk nekā 50 deju uzvedumi, kuros bērni caur deju un mūziku iepazinuši ne tikai latviešu tautas saknes, to nozīmi, dabas un gadalaiku ritumu saikni ar cilvēka mūžu, bet arī pasakas un literārus tēlus, kā arī dažādu tautu kultūru. Baiba veido dejas un uzvedumus, kas izglīto dzīvei. 

Inta Pīrāga: Ja dzīve būtu ritējusi savās ierastajās sliedēs, diezin vai man tik ātri iznāktu sarunāt šo interviju, jo pieņemu, ka tad jums būtu darba pilnas rokas - kā parasti, gatavojot vai nu jubilejas koncertu, vai arī sekojot līdzi tam, kas notiek Dziesmu un deju svētkos, skatēs un labākajā gadījumā es droši vien varētu cerēt uz dažām minūtēm mēģinājuma laikā. Tagad mums ir ekskluzīva iespēja - sēdēt Teikas vidusskolas pagalmiņā, kur ir skaistas puķu dobes, un izrādās, ka šis ir jūsu bērnu dienu rajons un skola, kurā esat mācījusies.

Manu jubileju jau izsenis bija paredzēts svinēt mazliet savādāk. Tik tiešām - ne ar koncertu tieši šajā datumā, jo tieši šajā datumā meitas mani bija uzaicinājušas uz baleta izrādi. Tas būtu bijis ļoti skaisti. Bet vienalga - šajā neparastajā situācijā šī jubileja izvērtās neparasta, savādāka un man piemērota, jo man nepatīk viss "kā parasti", ne par velti savos koncertos, īpaši pēdējo gadu, es pat neatļaujos šīs nosacīti garlaicīgās ilgās sveikšanas uz skatuves, kaut vai tā ir tradīcija, klasika. Bet man liekas, ka publikai tas nav īpaši interesanti, tikai pašam jubilāram. Tāpēc parasti izdomāju kaut ko citu. Un domāju, ka šī īpatnējā jubileja bija īpaši piemērota man.

Vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri var darīt it kā vienu un to pašu darbu daudzus gadu desmitus. Arī par "Zelta sietiņu" runājot - iedomājos, ka visu laiku darot vienu un to pašu, jādomā, kā to atkal izdarīt savādāk, kā Rainis teica - pastāvēs tas, kas mainīsies. Visu laiku jāģenerē jaunas idejas. Kā jūs to esat mācējusi?

Man tā nav problēma. Tieši otrādi - mana problēma būtu palikt uz vietas!

Tā, kā tas ir arī saistībā ar Dziesmu un deju svētkiem - diemžēl tas jāiztur arī mums, tā saucamajiem tautas deju ansambļiem, kad trīs četras dejas katrai grupai tiek dresētas divus, trīs un četrus gadus. Man tās ir šausmas. Šausmas! Es pat pateicu, ka neiešu uz šiem mēģinājumiem - bērni dejas iemācījās, mani pedagogi ar viņiem strādāja, un es ierados, kad jau bija gatavs, lai varētu kaut ko pateikt.

Kā jau teicu vienā intervijā: es neesmu dresētājs un man ir garlaicīgi - droši vien izklausās smieklīgi, bet man ir jau piecas citas programmas prātā.

Un vēl man ir viena tāda slikta īpašība - droši vien, ka slikta - jo tad, kad numurs vai uzvedums ir gatavs, kad iet gaisa ģenerālmēģinājumi, mani tas vairs neinteresē. Domās esmu jau citur, kas, protams, ir slikti, jo vajadzētu nostrādāt, noslīpēt. Par to es pateicos saviem pedagogiem - meitai Dacei Adviljonei, kura strādā ļoti precīzi, un arī Mairitai Ramžai, kurai šausmīgi atvainojos, jo vienā intervijā viņu padarīju bišķiņ vecāku - piedod, Mairita, es labošos, jo zinu, ka neesi veca, bet jauna un sprauna. Tā ka idejas man nav bijusi problēma - tās nāk. Es, protams, nepretendēju uz to, ka tās ir ģeniālas, bet to gan varu teikt, ka tās nav no citiem smeltas.

Tas man liekas briesmīgākais, ka redzi plaģiātu, redzi aizgūtas lietas.

Arī runājoties ar tuvākajiem kolēģiem - ja viņi man pasviež kādu ideju, varu to izmantot, bet es to tad arī saku, ka tā ir viņu ideja.

Vairāk un plašāk - ierakstā.