23. oktobrī sāksies RIXC Mākslas un zinātnes festivāls, un šogad tēma ir “Simbiotiskā(s) maņa(s)” - dabas un kultūras dialogs, individuālās atbildības apvienošana ar kopīgu rīcību simbiotiskākas nākotnes virzienā. 

23. oktobrī viesnīcā “Neiburgs” un tiešsaistē notiks diskusija, kurā piedalīsies festivāla īpašie viesi: mediju mākslas teorētiķis un kurators Ēriks Kluitenbergs (Kluitenberg) un māksliniece, mediju pētniece Rozmarija Lī (Lee). Par abām šīm personībām stāsta “Rīta intervijas” viešņas: festivāla līdzizveidotāja kuratore Rasa Šmite un producente Agnese Baranova.

Runājam arī par izstādi “Simbiotiskā(s) maņa(s)”, kas iekārtota Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un kur būs iespēja saņemt daudz vērtīgas vielas acīm, ausīm, prātam, apspriežam festivāla plānā iekļautās ekskluzīvās vakariņas ar mākslīgo intelektu kā namatēvu, piesaucam Open Fields starptautisko konferenci un nonākam arī pie Rasas Šmites un Raita Šmita izstādes “Sensorās dzīles”, kas ierīkota RIXC galerijā.

Sarunu inkrustē fragmenti no Rasas un Raita darba Deep Sensing, kurā izmantoti un sonificēti dati no Irbenes radioteleskopa saules novērojumiem.

 

Kas liek likt pārī mākslu un zinātni?

Rasa Šmite: Māksla un zinātne ir viens no stūrakmeņiem manā un Raita Šmita radošajā darbībā. Mēs jau ilgstoši ar to nodarbojamies un meklējam dažādas saistības. Apakšā visam droši vien ir personīga interese.

Mēs esam vieni no pirmajiem, kas digitālās mākslas jomā sāka meklēt sakarības starp mākslu, dabu un tehnoloģijām.

Jau 2011. gadā mums, piemēram, bija festivāls “TECHNO-ECOLOGIES”. Ēriks Kluitenbergs, mediju teorētiķis, ar kuru mēs toreiz kopā izstrādājām ideju par tehno-ekoloģisko perspektīvu, arī šogad ir uzaicināts par vieslektoru. Ilgāku laiku mums šī sadarbība bija pārtrūkusi, tādēļ mums interesē, ko viņš šodien saka par šo ideju - mākslas, dabas un tehnoloģiju sintēzi.

No kurienes tev šī interese par to, ka māksla ir kaut kas vairāk?

Rasa Šmite: Daži mani kolēģi, ar kuriem taisu pētniecības projektu Bāzelē, saka: “Bet tu jau vienmēr esi bijusi uz robežas ar zinātni, bet rezultāts tomēr ir māksla, kā tas notiek?”

Mākslas akadēmijā mācījos ļoti tradicionālu mākslu, bet jau 90. gadu vidū vajadzēja izveidot Elektroniskās mākslas centru. Es par to ilgi domāju, kādēļ.

Kad pirms dažiem gadiem mana mamma aizgāja mūžībā, ieraudzīju dzīvi viņas acīm, jo viņa strādāja Elektroniskās skaitļošanas institūtā, bija matemātiķe. Raitim, ar kuru kopā veidojam visas šīs perspektīvas, vecāki ir strādājuši tuvu elektrībai, elektroenerģijas sistēmās un pie telekomunikācijām. Bērnībā šīs lietas vispār nepamani, jo tās tev ir līdzās. Tad, izvēloties citu profesiju kā māksla, kaut kas pamazām sāk veidoties, sāk parādīties šīs izpausmes, tādēļ šī sintēze un simbioze mūs visvairāk interesē.

Agnese Baranova: Es nonācu RIXC centrā kādus 20 gadus atpakaļ. Latvijas Kultūras akadēmijā studēju kultūras menedžmentu, un prakses nolūkos es toreiz nonācu Latvijas Mākslinieku savienības ēkā, bet stāvu augstāk. Kaut kā visas intereses saistībā ar mākslas simbiozi ar tehnoloģijām, un arī kopiena, kas bija izveidojusies - es toreiz nokāpu stāvu zemāk un paliku, un tā tur esmu jau vairāk kā 20 gadus (smejas).

Plašāk - audioierakstā.