Šogad Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais festivāls "Homo Novus" svin savu 30. dzimšanas dienu. Gaidot festivāla norises septembrī, laiks līdz svinīgajam brīdim tiks pavadīts spraigi un radoši, un viens no jaukiem un izzinošiem akcentiem ir sadarbībā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotais sarunu cikls "Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā". Šajā ciklā kopā ar dažādiem viesiem runāsim par laikmetīgās skatuves mākslas dzīvi gan pagātnē, gan tagadnē.

Cikla pirmajā izlaidumā runāsim ar diviem viesiem, kuriem bijusi centrālā un būtiskākā loma "Homo Novus" dzimšanā": ar režisoru un pasniedzēju Pēteri Krilovu un dramaturģi, režisori, aktrisi, Pētera skolnieci Ilzi Olingeri, kas mums ir pieslēgusies attālināti no ASV. Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.

Henriks Eliass Zēgners: Laikmetīgā teātra vēsture Latvijā nav nemaz tik skaidri piefiksēta un cītīgi uzrakstīta. Pēter, kā īsti sākās "Homo Novus"?

Pēteris Krilovs: Tur bija ļoti daudz apstākļu. No vienas puses festivāls radās par spīti apstākļiem, kādi mums bija, veidojot jauno teātri Daugavpilī: par spīti nabadzībai, apstākļiem, izglītības mērķtiecībai tai laikā tieši teātra un kino nozarēs. No otras puses mums radās nepieciešamība pašapliecināties jaunizveidotajā Daugavpils teātrī – tieši  latviešu trupai: ka teātris nav ļoti lokāls, provinciāls pasākums vienā pilsētā, bet ka tas ir arī starptautiski konvertējams, aprobējams, vērtējams un savienojams ar citiem. Tā mums radās ideja par festivālu. Tā ka festivāls radās par spīti. Par spīti – tas ir vārds, kas izsaka festivāla mērķi.

Par spīti kam?

Pēteris Krilovs: Apstākļiem, kādos mēs bijām. Jo no vienas puses – nebija skaidras nākotnes sajūtas un prognozes par to, kas ar mums varētu notikt nākotnē, arī par ceļu, ko ejam teātra jaunajā trupā, kas izveidojās Daugavpilī, kaut gan trupa faktiski jau tolaik sadalījās uz pusēm – viena daļa aizgāja uz Rīgu, viena palika Daugavpilī.

No otras puses – es biju pedagogs, man bija jau nākošais kurss, tā saucamais Karamazovu kurss, kas vēlāk kļuva par Jaunā Rīgas teātra kodolu, un man kā pedagogam ļoti interesēja izglītību pilnveidot tā, lai tā būtu tiešām starptautiski konvertējama, lai mēs varētu saprast, ka neesam lokāli, ka nenodarbojamies tādā mazā pašdarbības pulciņā ar kaut ko, bet ka varam sarunāties, savienoties, salīdzināties ar citiem – kaut vai tuvāko kaimiņvalstu studentiem. Tā ka no mana viedokļa tas faktiski bija izglītības projekts. Vēlāk tas labā nozīmē ļoti veiksmīgi tika aizmirsts, jo – ja tas visu laiku būtu tikai izglītības projekts, tas nebūtu tik vērtīgs, bet mēs tobrīd centāmies, lai izglītību paceltu pilnīgi jaunā līmenī.

Kāda jums abiem bijusi loma festivāla organizēšanā?

Pēteris Krilovs: Es biju festivāla direktors. No paša sākuma – 1995. gada. Ar Baibu Tjarvi, kas ir šī festivāla otra radītāja gan teorētiskā, gan arī menedžmenta ziņā un visādi citādi, sadalījām savus pienākumus. Jo, lai veidotu festivālu, mums vajadzēja kādu organizāciju, kas to tur savās rokās. Baiba bija Latvijas Jaunā teātra institūta direktore, un es biju "Homo Novus" direktors – kā prezidents un premjerministrs. Tā apmēram mēs sadalījām šīs lomas. 

Ilze Olingere: 1995. gadā biju aktrise, vēlāk kļuvu par sabiedrisko attiecību menedžeri, preses cilvēku. Jaunā teātra institūtā bija atbildīga par sakariem ar presi. 

Pēteris Krilovs: Bet mums jau vēl bija tāds starpfestivāls – "Homo Alibi", un tu biji viena no tā dibinātājiem. 

Ilze Olingere: Jā gan, biju vainīga, ka tapa festivāls "Homo Alibi", jo 1997. gada festivāls "Homo Novus" bija tik veiksmīgs, ka mums šķita, ka nedrīkst zaudēt to pacēlumu, ka ir kaut kas jāizdomā arī nākamajā gadā, ka nevar gaidīt divus gadus līdz nākamajam festivālam, un tā radās festivāls "Homo Alibi", kas pulcēja mazāku loku ar viesiem no kaimiņvalstīm. Mans lielākais sasniegums – biju pirmā, kura uzaicināja Jevgeņiju Griškovecu uz ārzemju festivālu. Pirmo reizi Latvija uzzināja par viņu un to žanru, kas, manuprāt, ieguva diezgan lielu popularitāti Latvijā, arī Jaunajā Rīgas teātrī ar visiem "Latviešu stāstiem". To žanru tobrīd nodēvēja par jauno sentimentālismu. Tāds viena cilvēka dokumentālais teātris, kas šobrīd ir visaptverošs, un bija tāds – oho, var arī tā! Ka uznāk viens cilvēks uz skatuves un vienkārši stāsta savu stāstu.

Pēteris Krilovs: Bet tas nebija stand-up, tas bija pilnīgi kaut kas cits.

Kas bija tie apstākļi un tā pieredze, kas veidoja tolaik tavu izpratni par to, kas ir laikmetīgais jaunais teātris? Vai tā bija arī Baltijas kolēģu pieredze Lietuvā, Igaunijā? Kas bija tie impulsi?

Pēteris Krilovs: Ar Ilzi nesen tieši par to runājām, ka mums ļoti jāpateicas teātra kritiķei Silvijai Radzobei: viņa strādāja ar Daugavpils kursa studentiem, viņa ļoti cītīgi un ar lielu entuziasmu un pašaizliedzību veda studentus uz Viļņu, bija braucieni uz veiksmīgām viesizrādēm vai arī Viļņā uz lietuviešu teātri – tādiem spožiem darbiem. Bijām arī Igaunijā, Tallinā, vismaz es ar nedaudz cilvēkiem biju arī Pēterburgā, redzējām, kas notiek kaimiņvalstīs. Tolaik Latvijā bija tāds "Baltijas teātru pavasaris", kas drusku tā kā jau sāka klibot, tam arī nebija naudas , un mums bija kaut kāds salīdzinājums, kā vispār festivāls izskatās un kā to varētu darīt. Man pie tam bija ļoti būtiska pieredze, jo astoņdesmitajos gados vēl padomju režīma rāmjos piedalījos Augusta Sukuta vadītā "Arsenāla" tapšanā un dzimšanā. Pie pirmā festivāla darīju pat diezgan daudz, un arī turpmāk Augusts mani vienmēr uzaicināja uz kādiem darbiem, un es sapratu, ka uz dullo, no nekā var uzcept kaut ko foršu! Ka tas ir iespējams, ka tas nav kaut kāds ārprāts. Kaut gan principā tas bija ārprāts, jo naudas mums nebija nemaz, teātris bija ļoti, ļoti, ļoti neapgādāts. Kad Ilzes kurss 1993. gadā beidza studijas ar spožu izrādi "Velni" un viņiem tā kā vajadzēja kļūt par profesionāla teātra aktieriem, Kultūras ministrija bija aizmirsusi budžetā ielikt naudu šim teātrim kā repertuāra teātrim, kuram būtu paredzēts kaut kāds budžets. Budžets mums bija nulle. Bet vienalga – izdomājām, ka tas jādara.

Ilze, kāda bija tava loma festivāla dzimšanā? Un vai tev arī tas atmiņās ir palicis kā ārprāts, kā Pēteris saka?

Ilze Olingere: Pilnīgi noteikti tas bija ārprāts un tie bija svētki... (Smejas.) Tādi fundamentāli, nereāli svētki. Es biju epicentrā, jā. Toreiz strādāju Daugavpils teātrī, spēlēju slavenajā izrādē "Velni", kas izvērtās par tādu leģendām apvītu fenomenu, manifestu Latvijas telpā pilnīgi noteikti.

Ko nozīmē festivāls? Tas nozīmēja tādu milzīgu devu skābekļa, skābekļa balonu, ko grūti šobrīd iedomāties un salīdzināt. Šķietami tas notika tik sen, bet vienlaikus arī varbūt ne tik sen, bet laiks ir tik ļoti mainījies. Mēs toreiz skatījāmies ārzemju izrādes videokasetēs ļoti sliktā kvalitātē uz maza televizora ekrāna, daudzreiz tās bija pārkopētas, tur knapi varēja saskatīt, kas īsti notiek. Un te pēkšņi uz Daugavpili atbrauc studentu teātri no vairākām kaimiņvalstīm, un tas, ko viņi rādīja, un tas, kā mēs sazinājāmies un sadzīvojām kopā, un svinējām, tas bija tik vareni, ka atvēra pilnīgi citas durvis, vārtus un logus uz pasauli, un tas arī pilnīgi noteikti mainīja to sapratni, kāds var būt teātris. Tas bija tā reāli apjaust, ka teātris nav tikai valsts subsidētā māja, ēka, lielā skatuve vai mazā zāle, bet viss ir iespējams – tiešām iespējams! Tālāk laika gaitā festivāls to turpināja pierādīt gan mums pašiem, gan tiem, kas spēlēja, bija režisori, vai jebkādā citā veidā bija teātra vidē un teātri radīja paši, un arī skatītājam.

Pēteris Krilovs: Mums kaut kā uzreiz bija skaidrs, ka festivālu vajag taisīt globālā, tēlainā vidē. Pieaicinājām scenogrāfus, slaveno Moniku Pormali ar saviem kolēģiem, faktiski studiju biedriem – viņa Daugavpils teātra apkārtni pāveidoja par pilnīgi citu vidi! Viņa pārkrāsoja, piemēram, parku pie teātra, teātri, baznīcu – atjaunoja tās liepu parku, pārkrāsojot par... bērziem. Un visi, kas festivāla pirmajā dienā nāca uz Daugavpils teātri, pēkšņi nokļuva bērzu birzī… Visas lietas bija pārkrāsotas par bērziem, bija visādas instalācijas, tur bija arī akcijas uz ielām, bet pats galvenais, ko mēs izdarījām, kas vispār, patiesību sakot, ir unikāls pasākums Daugavpils līmenī, jo mēs tajā teātrī strādājām tādā ļoti lokālā korpusā. Teātra lielā zāle, protams, tur ar visiem foajē, zāle ir forša arhitektoniski, akustiski ļoti laba, bet nu viņa bija pilnīgi nabadzīga, noplicināta, un arī apkārt infrastruktūra bija bēdīga, un tad viens tāds korpuss un virs tā teātra ēka līdz piektajam stāvam, kur bija mazā skatuve un baletzāle, kuru festivālā lietojam kā skatuvi, bet pārējais – Daugavpils mājas otrā pusē bija deju zāles ansambļiem un kora nodarbībām. bibliotēkas komplekss ir ļoti liels. Ulmaņlaikiem tā bija diezgan neparasta iecere. Tāds multikulturāls centrs ar viskautko, bet durvis starp visiem šiem centriem vienmēr bija ciet. Mēs festivālā panācām, ka visas durvis tika atvērtas! Atceros to sajūtu, kad eju gar durvīm, kas vienmēr bija ciet, pie tam tā smagi ciet, ar piekaramajām atslēgām vai aizbāztiem dēļiem, un nu viss bija vaļā. Klīdām, bieži vien pat pazudām tajās telpās, un tas bija tāds gandrīz vai simbolisks notikums, ka kultūras centrs – Davgavpils Vienības nams – vēl Ulmaņlaikos bija tā iecerēts, ka tās nav izolētas telpa, bet gan tāds virknējums. Kad nu viss bija vaļā, tas bija brīnišķīgi. Tur notika meistardarbnīcas. 

Ilze Olingere: Man liekas, ka tev, Pēter, bija tie cipari, cik tur bija meistardarbnīcu? (..) Sensācija bija – neatkarīgajai Latvijai mazliet apkaunojoši, bet toreiz mēs diezgan sadarbojāmies ar Maskavu. Daži pedagogi brauca no Maskavas uz meistardarbnīcām, viens teātris bija, bet tajā laikā ka tikai ne Peters – Latvijas vēstnieks Maskavā – viņš ļoti labi pazina Krievijas kultūras ministru Švidkoju, kurš bija teātra cilvēks, teātra zinātnieks. Viņam vajadzēja būt Rīgā 28. martā, bet 27. martā sākās mūsu festivāls un sarunājām Švidkovam diplomātiski politisku "diversiju": pārbraucām pāri robežai – Rēzeknē izkāpj no vilciena, mēs viņu ar mašīnu aizvedam uz festivālu, viņš piedalās festivāla atklāšanā, reprezentē Krievijas Abramova teātri, vēl kaut ko, un tad mēs ar Krievijas vēstniecības mašīnu aiztāfelējām viņu un Rīgu. Un šī "diversija" notika ļoti veiksmīgi. 

Ilze, varbūt ir kāds stāsts, atgadījums vai avantūra, kas tev ir atmiņā no pirmā festivāla? Kas tev to raksturo?

Ilze Olingere: Pirmais festivāls visvairāk saistīts ar personīgām atmiņām, vairāk ar "Velnu" izrādi un tām ballītēm, svinēšanu kopā ar studentiem un jaunajiem aktieriem no Krievijas, Igaunijas. Tas bija nereāli, ka mums piederēja tā māja, mēs saimniekojām lielajā Vienības namā, bija sajūta, ka saimniekojam visā Daugavpilī!

Pēteris Krilovs: Tur jau bija vēl tādas akcijas kā, piemēram, jaunie kritiķi, kas bija Silvijas Radzobes kursā, kas tagad ir vadošie kritiķi Latvijā, izdeva ikdienas avīzi, kuru drukāja un tiražēja turpat uz vietas, un tur bija recenzijas pēc vakar nospēlētās studentu izrāde vai kādas profesionālas izrādes. Jau nākošajā dienā! Tas viss tur notika festivāla ietvaros. Faktiski bez naudas. Bez naudas. Es neatceros to kopējo budžetu, bet atceros, ka pilnīgi mistiskā veidā dabūjām no Pasaules brīvo latviešu asociācijas 3000 latu, un tā bija milzīga nauda! Tā bija milzīga nauda! Tie 3000 mums bija tāds atspaids. Tur, protams, bija vēl kaut kādi finansējumi. 

Turpinājums – audioierakstā.