11. augustā plkst. 18:00 Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā ar koncertu "Itāļu mūzika Londonas manuskriptā" uzstāsies viduslaiku mūzikas ansamblis Mediatore - Latvijā jau labi pazīstamais soprāns Aija Veismane-Garkeviča, dažādos muzikālos sastāvos dziedošā Dārta Treija, kā arī Beļģijā un Nīderlandē koncertējošā vijolniece un fideles spēlētāja Anita Romanova.

Pirmais koncerts jau aiz muguras - 10. augustā tas skanēja Bauskas pilī.

Visas trīs mūziķes studējušas vēsturisko interpretāciju, tās ietvaros notikušas viduslaiku mūzikas teorijas un atskaņošanas prakses Latvijā, Nīderlandē, Francijā un Vācijā.

Kopā viņas muzicē jau gadus astoņus. "Sadarboties sākām jau studiju laikā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā," stāsta Aija Veismane-Garkeviča. "Nospriedām, ka vajadzētu kādu ansambli, lai būtu vairāk prakses senās mūzikas izpildīšanā. Sākumā bija doma par baroka mūziku, jo Senās mūzikas nodaļa akadēmijā tomēr vairāk vērsta vairāk uz baroka mūzikas izpildīšanu, bet tajā vienmēr ir problēmas ar klavesīnu, tā transportēšanu, īri. Domājam, kāda varētu būtu alternatīva. Līdz ar to, ka mums ļoti patīk arī viduslaiku mūzika, kurā ieskatu guvām lekcijās pie Guntara Prāņa, sapratām, ka lieliska būtu iespēja izpildīt viduslaiku mūziku, un tā mēs, neko daudz uz priekšu nedomājot, dibinājām ansambli.

Dārta atnāca ar latīņu-latviešu vārdnīcu, meklējām nosaukumu, un tā nu nonācām pie Mediatore, kas nozīmē - starpnieks starp debesīm un zemi."

"Vai starp labo un ļauno," papildina Dārta. "Un mums patīk arī tas iesākums – media – kas ir tā kā vidus vai viduslaiki."

"Mēs ar Anitu mācījāmies vienā kursā, bet Dārta bija kursu zemāk, taču jutāmies uz viena viļņa. Kopīgi pavadījām laiku arī ārpus studijām – ir svarīga arī kompānijas sajūta," spriež Aija.

"Cilvēciskais faktors noteikti bija viens no tiem, kas mūs vieno," atzīmē Anita. "Sākumā man bija ļoti interesants instruments, ko dabūju no Mārītes Birziņas – fidele. Likās, tam noteikti ir daudz vairāk iespēju nekā vijolei, jo tam bija vēl viena papildu stīga. Likās – jāiet tālāk un jāmēģina atklāt, ko es ar to varu izdarīt. Šobrīd spēlēju baroka vijoli un fideli."

Pirmajos koncertos meitenes izmantojušas Guntara Prāņa doto repertuāru, bet nu jau tas rietni paplašinājies ar pašu atrastajiem skaņdarbiem.

“Atšķirība ir milzīga, kur esam tagad nonākušas – tas ir pavisam cits muzicēšanas līmenis," atzīmē Aija.

Anita: "Man tagad ir pašai savs instruments, kuram pati izvēlējos ikonogrāfiju – diskutējām kopā ar meistaru, kādu instrumentu es gribētu un ko no tā sagaidu. Arī ar citu instrumentu varu nospēlēt daudz vairāk nekā iepriekš."

Aija un Dārta neslēpj – viduslaiku un baroka dziedāšana ir absolūti dažādas pasaules. Aija skaidro, ka gan vienā, gan otrā gadījumā ir sava grūtības pakāpe. “Viduslaikos tā ir nepārtrauktā dziedāšana – melodiskā līnija ir gara un instrumentāla, pieprasa lielu balss patēriņu.

Tas ir līdzīgi kā anekdotē, kad orķestrants nonāk ellē un domā, ka nu būs briesmīgi, bet viņš tiek spēlēt orķestrī. Vīram šķiet – nekas, viss tīri jauki. Bet, kad viņš sāk interesēties, kad tad būs pauzīte, viņam pasaka, ka pauzītes nebūs... Tāpat ir, arī izpildot viduslaiku repertuāru.

Tu dziedi, tev ir dažas pauzītes, kurās ieelpot, bet īsti kur atelpoties, kā tas ir barokā, nav. (..) Balsij jābūt ārkārtīgi fleksiblai, jāpiemīt instrumentālajai domāšanai."

10. un 11. augusta koncertam mūziķes sagatavojušas dziesmu un deju programmu ar skaņdarbiem no Londonas manuskripta, kas ir 14. gadsimta itāļu komponistu sacerējumu krājums. Mūsdienās to iesaukuši par Londonas manuskriptu tādēļ, ka kopš 1876. gada tas atradies Lielbritānijas muzejā, bet šobrīd glabājas bibliotēkā Londonā. Manuskripta izcelsme gan visdrīzāk saistāma ar Toskānu vai Umbriju, un savulaik tas piederējis slavenajai Mediči dzimtai. Krājumā iekļautas vairākas kompozīcijas, kas ir unikālas, jo nav pierakstītas nekur citur. To skaitā 15 vienbalsīgas instrumentālas dejas, kas ir viens no pirmajiem tieši instrumentālās mūzikas paraugiem viduslaikos.

"Pētnieki saka – iespējams, ka šis manuskripts bijis kāda mūziķa lietojumā, jo pieraksts ir nedaudz paviršs un kļūdains," atklāj Aija.

Koncertā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tiks atskaņota tikai laicīgā mūzika, iekļaujot vienu no populārākajiem Trecento vokālajiem žanriem – ballatu, un dejas: Saltarello, Trotta un Estamps. Tāpat vakara gaitā paredzēts stāstīt klausītājiem par vēsturisko kontekstu, Londonas manuskriptu, kā arī par izvēlētajiem skaņdarbiem un to tekstiem.

"Jāatceras arī, ka tolaik mūziķi nespēlēja no notīm, bet no galvas – notis vairāk bija pierakstīšanai, lai mūzika nepazūd no atmiņas. Arī pats Landīni noteikti nepierakstīja savu mūziku, jo viņš pats jau kopš bērnības bija akls.

Tie bija citi cilvēki, kuri viņa spēlēto un dziedāto pierakstīja. Lieliskā spēja improvizēt un veidot brīnišķīgu mūziku – tā bija visa Landīni dzīve," zina stāstīt Dārta. “Latvijā šī mūzika lielākoties nav atskaņota, vēl nesen Guntara Prāņa rīkotajā festivālā Ventspilī atskaņojām tieši Frančesko Landīni balletas kopā ar gambisti Laimu Liepiņu un pūšaminstrumentālisti Ievu Nīmani. Notis nesen atradu Leipcigas Mūzikas akadēmijas bibliotēkā un nolēmu, ka tās jāatved uz Latviju. Tā šī mūzika arī izplatās – arī mēs nolēmām, ka to jāturpina atskaņot."

Vaicātas, vai nošu un nedzirdēto skaņdarbu meklēšana pieder pie ikdienas, Anita atbild apstiprinoši: "Tā noteikti ir mūsu ikdiena, un tas ir viens no interesantākajiem aspektiem senajā mūzikā – meklēt kaut ko, kas vēl nav ierakstītas diskā, kur tu vari ielikt pats savu ideju un izpausties kā mākslinieks, kuram nav nekādas mūsdienu ietekmes."

Aija: "Tā ir gan mūsu ikdiena, gan hobijs, gan darbs. Es pati diezgan bieži organizēju koncertus, un šķiet ļoti interesanti meklēt kādu programmu – meklējot atrodu daudz jaunu ideju, kas jau noder kādai no nākamajām programmām."

Vairāk un plašāk - ierakstā.