Māksliniece Katrīna Vasiļevska: Katram jau tas smukums ir savādāks

Viņa nelasa dzeju, toties ir garšīga smējēja un sulīga stāstītāja. Darbu viņa uzskata par vislabāko līdzekli stresa aizgaiņāšanai, taču tikpat liela kaislība viņas dzīvē ir mežs. “Esmu absolūtais meža cilvēks,” saka māksliniece Katrīna Vasiļevska, kura ir varenliela sēņotāja.

Viņa teicami iederas konkursā “Zelta ābele” nupat prēmētās grāmatas “Suņa dzīve” autoru – Noras Ikstenas un Aivara Vilipsōna – kompānijā. Bet par mākslu izcilā mākslinieka Bruno Vasiļevska meita, būdama izteikti paškritiska, izsakās skarbi: "Man ļoti nepatīk mētāšanās ar jēdzienu māksla..."

Liega Piešiņa: Kāds, Katrīn, ir tavs svētdienas rīts? Jo satiekamies mēs svētdienā tavās lauku mājās Kuldīgas pusē.

Katrīna Vasiļevska: Šobrīd dzīvoju laukos, tāpēc svētdienas rīts īpaši neatšķiras – jāaiziet pie aitām un vistām, jāpadod visiem ēst un dzert.

Tagad mēs esam tramīgi, mums daudz kas dzīvē ir mainījies. Mums liek sazināties attālināti. Ko tas nozīmē tev, jo tu jau bieži vien, radot grāmatas tēlu, tāpat to veic attālināti.

Ikdienā man būtībā nekas īpaši daudz nemainās, jo tāpat dzīvoju diezgan noslēgti, arī īpaši sociāli aktīva neesmu. Bet tas vienalga rada spriedzi, sajūta ir nomācoša un nebūt nav rosinoša. Tikko sāku divus projektus uz priekšu taisīt, un galva kaut kā negrib un negrib strādāt radošākā jomā.

Bet vai stresu tu spēj izlikt attēlos?

Tas jau laikam ir vienīgais veids, kā to spriedzi var noņemt – mēģinot iedziļināties kādā citā lietā, citā materiālā, un atrast to virzienu, kā to atrisināt un atspoguļot. Nezinu citus veidus, kā iespējams savādāk aizmirsties.

Tikko kā tev bija ļoti priecīgs notikums – "Zelta ābelē" tu saņēmi balvu par prozas grāmatu "Suņa dzīve", kuru autori ir Nora Ikstena un Aivars Vilipsōns. Tu esi radījusi vizuālo tēlu, kas liek gan raudāt, gan smieties, gan priecāties un skumt. Ko tev nozīmē tas, ka ir novērtēts tavs darbs? Turklāt šoreiz nominantu vidū bija veselas trīs tavas grāmatas.

Jā, jā, šoreiz pamatīgi konkurēju pati ar sevi (smejas)...

Te jau mums bija tāds riktīgs komandas darbiņš, kā reti notiek. Kur nu bez mūsu trijotnes – bez Noras un Vilipsōna.

Tāds īsteni kopējs projekts no sākuma līdz beigām, kā reti notiek, jo parasti jau ir tā – kad gatavs materiāls, sāc domāt, kas un kā – vai piesaistīt ilustratoru vai tomēr nē. Bet šeit jau no pirmajām dienām visi trīs domājām, kā to veidot un kāds tas darbs būs. (..) Sākumā bija paredzēts grāmatu ilustrēt grafiski, bet likās, ka grafisko ilustrāciju ir gana, un ka Vilipsōns tomēr ir tēlnieks. Viņš gan sākumā drusciņ liedzās, spurojās, bet beigās piekrita, un pats bija ļoti laimīgs. Lipināja sunīšus. Man liekas, ka bezgala jauki viņi sunīši.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šeit!