Būt kopā mūzikā. Lielā intervija ar pianisti Agnesi Egliņu

Jūlija sākumā Agnese Egliņa svinēja apaļāku jubileju, un mēnesi vēlāk mēs tiekamies Latvijas Radio studijā, lai parunātos par mākslu un dzīvi, un galu galā izrādās, ka runājam galvenokārt par meistarklasēm, kurās Agnese kā pasniedzēja pavadījusi beidzamās nedēļas.

Sarunu ievada vērojumi par Siguldas jauno mūziķu meistarklasēm — jauniešiem ir jautājumi un ir viedoklis, viņiem tīk meklējumi un laikmetīgā mūzika drusku vairāk nekā opusi no klasicisma un romantisma laikiem. Īpaša tēma — negaidīti, netradicionāli kamermūziķu sastāvi.

Ar Mārtiņa Berga vadītajiem Madonas Latviešu mūzikas svētkiem cieši saistītajā Jumurdas nometnē "Daba pilna mūzikas" satiekas jaunāki mūziķi no visas Latvijas, un te apstājamies pie Agneses Egliņas pedagoģiskā instinkta, ko mūziķe formulē īsi — iedvesmot sajust mūzikas garšu, palīdzēt gūt skatuves pieredzi, ko nevar iemācīties klasē aiz slēgtām durvīm. Vienojamies, ka liela nozīme arī iespējami plaša repertuāra apguvei.

Trešie meistarkursi, par ko runājam, notiek Valensijas pilsētā Šavijā (Xabia), un te Agnese jau kuro gadu vasarās, svīstamā karstumā, satiekas ar pūšaminstrumentālistiem no visas pasaules.

Mūsu uzmanības lokā arī Agneses lielā interese par Latvijas komponistu daiļradi, pieredze lapas lasīšanā, ideālā flīģeļa izvēle, studijlaiku pieredze pie dažādiem pedagogiem vienlaikus (ko teica Villeruša un ko teica Plakidis), gaidāmā atgriešanās Āfrikā, grilēti artišoki, vokālā mūzika, sonātes pūtējiem un jubilejas vēlējums pašai sev.

Orests Silabriedis: Tikko esi aizvadījusi krietnu laiku intensīvā darbā ar jaunajiem mūziķiem. Vispirms tavs skats uz Siguldas meistarkursiem: vai tie laika gaitā mainās?

Anese Egliņa: Bieži vien tos mēs, mūzķi, saucam nevis par Siguldas, bet par Ogres nometni. Jo arī Ēriks Ešenvalds man sacīja, ka viņam gribas teikt - Ogres nometne. Jo tā ir daudzu mūziķu jaunība un pirmā asociācija tieši ar šiem svētkiem – ar šo nometni, kad pati tajos iesaistījos vēl kā dalībniece. Tur klātienē iepazinos ar Pēteri Plakidi, ar daudziem mūziķiem.

Šī nometne ir tāda formāli neformāla – tā ir tā skaistā piedeva tam visam, jo ir sarunas, mēs varam dzīvot kopā, kopā brokastojam, vakariņojam un pusdienojam. Līdz ar to tās sarunas nav tik formālas kā akadēmijas telpās: šeit ir tāda kopā dzīvošana nedēļas laikā.

Un šobrīd, esot jau pedagoģei, man arī gribas būt vienkārši kopā ar audzēkņiem. Būt kopā mūzikā. Šoreiz atkal biju kamermūzikas pasniedzēja, un biju ļoti laimīga, ka pieteicās tik daudz ansambļu. Tik daudz jauniešu gribēja spēlēt kopā!

Tie bija jau gatavi ansambļi, vai arī tie dzima uz vietas?

Tie dzima uz vietas!

Un iedomājies: ir duets, kurā daugavpilietis Siguldā satiekas ar liepājnieci, un spēlē Plakida "Ēnu dejas". Tā bija īpašā pievienotā vērtība!

Jo bieži vien jaunieši atbrauc ar gataviem skaņdarbiem, lai sniegumu uzlabotu. Bet te atnāk meitenes, kuras pa nakti ir sadraudzējušās un izdomājušas, ka grib spēlēt kopā. Un tad ir divi soprāni, čells, flauta, klavieres un vijoles.

Vienkārši kolosāls sastāvs! 

Jā! Un viņas prasa: "Skolotāj, ko mēs varētu spēlēt?" (sirsnīgi smejas) Lai gan mana pieredze kamermūzikā ir pietiekoši ilga, tā uzreiz nepateiksi. (smejas) Bija gan daži Vivaldi aranžējumi tādam sastāvam un daudz kas cits. Vēlējos arī izmantot savus jaundarbus, kas rakstīti speciāli man: pavisam nesen mēs šeit, Latvijas Radio studijā, izpildījām Selgas Mences trio flautai, klarnetei un klavierēm, un šo mūziku jauniešiem arī iedevu - pie manis pēkšņi bija atnācis tieši tāds trio, kuri vēlējās kaut ko jaunu spēlēt... Es saku: "Jums ir mēnesi vecs jaundarbs!" Tā nu izskanēja Selgas Mences mūzika un vēl daudz kas cits. Vairāk koncentrējamies uz latviešu mūziku – gan Kalsona brīnišķīgie trio, tāpat Pēteris Plakidis. Tie bija neaizmirstami brīži, neaizmirstamas stundas.

Laiks ir salīdzinoši mainījies, jaunieši ir daudz atvērtāki, daudz runīgāki: manos laikos sēdējām, klausījāmies, ko teica skolotāja, izpildījām, un viss bija labi. (smejas) Tagad jaunieši, kad mēs to paspēlējam, saka – nē, mani šis skaņdarbs īpaši neuzrunā, vai varam kaut ko nomainīt? Ir diskusija. Un īstenībā tas ir ļoti forši!

Protams, arī tam jābūt ar mēru. Bet tā ir tā skaistākā pievienotā vērtība, kas nāk ar jauno paaudzi - ka viņi ir diezgan atvērti. Ja pajautā – ko tu domā par šo mūziku, ko tu redzi, ko tu jūti, ko tu dzirdi, saņem atbildes. Nav tā, ka ir klusums, un seko – "es nezinu"... Cilvēki domā, un tas ļoti uzrunā.

Tas ir patīkami. Bet daudz kur dzird runājam, ka ar mūzikas vēstures zināšanām ir tā, kā ir, un tas apvārsnis zināšanu jomā nav pietiekami plašs. Vai tu arī ko līdzīgu novēro? 

Es novēroju to, ka

jauniešiem vairāk patīk spēlēt jauno mūziku. 20. gadsimta otro pusi, 21. gadsimta sākumu un mūsdienas. Jā, nu... Tiklīdz tu piemini Mocartu, Bēthovenu, Šūbertu, Šūmani, tad ir tā, kā ir.

Vai nu ir kaut kāda skolas pieredze...

... kas nesekmē šo kungu mūzikas atskaņošanu, smalki sakot?

Smalki sakot, varbūt. Varbūt uzreiz liekas, ka – ak, Dievs, tur būs tādi noteikumi, tur neko tādu nevarēs, un labāk tā jaunā mūzika, kurā visu var. Protams, tas ir saistīts arī ar sastāviem, jo bieži vien jau tiešām tā ir – atnāk tādi netradicionāli sastāvi, ne tikai čells, vijole, klavieres. Tāpēc jaunā mūzika ir ļoti saistoša. Piemēram, Pēterim Vaskam ir "Trīs skatieni", kas ir nerakstītam ansambļa sastāvam, tātad trīs mūziķiem, līdz ar to šeit atkal var uzreiz variēt – te var atnākt sitaminstrumentālists, tubists un...

... arfists!

Jā, un šādā sastāvā viņi var izpildīt šo mūziku. Tas arī ir ļoti saistoši.

Jauniešiem jaunā un modernā mūzika patīk; romantiskās un jūsmīgās noskaņas viņiem šķiet svešādas. 

Tās lai paliek vecākiem cilvēkiem!

Jā, tās lai paliek cilvēkiem pēc četrdesmit! (smejas) Nezinu.

Tas ir mans novērojums – ka izplosīties var modernajā, jaunajā mūzikā. Un ar ļoti lielu atvērtību viņi spēlē jauno komponistu –savu laikabiedru un draugu – mūziku.

Protams, ir visādi. Jaunais komponists jau arī domā – ko no flautas vēl var dabūt? Ne tikai skaistas skaņas, bet – kur var ierūkt, iešņākt un visādi citādi. Un jaunieši ir gatavi visu to darīt. 

Vairāk – audioierakstā!