No 16. jūlija Mākslas muzeja "Rīgas birža" Boses zālē skatāma starptautiski pazīstamā amerikāņu mākslinieka Hanta Slonema darbu izstāde "Brīnumainā pasaule", ko uz Rīgu atvedis šo mākslinieku pārstāvošais galerists un arī šīs izstādes kurators Seržs Soroko.

Par Hantu Slonemu trāpīgi sacījis gleznotājs Aleksejs Naumovs: "Slonems ir viens no tiem māksliniekiem, kas savā daiļradē uzbur veselu pasauli – ekspresīvu un krāsainu. Gluži kā Baltais trusis Lūisa Kerola stāstā caur alu aizved Alisi uz paralēlo realitāti, tā arī Slonema gleznotie truši ieved skatītāju mākslinieka trauslajā iekšējā pasaulē. Viņa  gleznas ir tādas pašas kā viņa veidotie interjeri, ģērbšanās stils un tēlniecība, kur dominē krāsainība un ornamentalitāte. Izkārtojot uz audekliem putnus vai tauriņus, kas, liekas, kuru katru mirkli var aizlidot, Hants Slonems rada līdzības ar nošu lapā ritmiski izvietotām notīm vai kori, kurā mākslinieks tēlus sasēdinājis tieši tā, kā nepieciešams, lai veidotos ansamblis un attēls pārvērstos par mūziku, kurā viņš dalās ar skatītāju."

Hanta Slonema darbi tikuši izstādīti vairāk nekā 350 galerijās un muzejos visā pasaulē. Tie apskatāmi Metropolitēna mākslas muzejā, Solomona R. Gugenheima un Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā Ņujorkā un vēl daudzos citos pasaules muzejos. Šobrīd mākslinieka darbi ir atceļojuši uz Rīgu, Mākslas muzeja "Rīgas birža" Boses zāli, kas ir pārvērtusies par mājīgu salonu, kurā līdzās gaumīgi izvēlētiem interjera priekšmetiem vienlīdz labi jūtas gan karaliene Elizabete, Merilina Monro un Abrahams Linkolns, gan tauriņi, truši un papagaiļi.

Īsi pirms izstādes atklāšanas Boses zālā tiekamies  ar šī projekta koordinatori, kuratori, mākslas zinātnieci Vitu Birzaku un izstādes kuratoru, galeristu Seržu Soroko, kurš pārstāv mākslinieku Amerikas Savienotajās Valstīs.

 

Inta Zēgnere: Kas ir Hanta Slonema "Brīnumainā pasaule"? 

Vita Birzaka: Tā ir pasaule, kurā mākslinieks acīmredzot jūtas komfortabli – tie ir viņa putni un tauriņi, kas viņam ir klātesoši arī ikdienā; zaķi, kas no vienas puses liekas pietiekoši reālistiski, no otras puses – vairāk kā līnija un ritms. Protams, arī vēsturiskais aspekts, savā ziņā pat tādi "feiki", kas ir tik ļoti popkultūrā ekspluatēti tēli kā karaliene Elizabete, Merilina Monro un citas slavenības, bet tiem apakšā ir mākslinieka paša izgudrotais stāsts par to, ka starp viņiem varētu būt kaut kādas attiecības. Un kas man pašai šo izstādi beigu beigās padara intriģējošu – tā ir viņa attieksme jeb ironija: it kā viss šķiet ļoti saulains, priecīgs un bezproblemātisks, un tai pašā laikā ironija ir kaut vai nosaukumos – piemēram, ir Amerikas prezidenta Linkolna portrets jau nopietnos gados, un turpat blakus – darbs "Jaunāks prezidents Linkolns". Tātad viņš viņu glezno nevis jaunībā, bet tieši jaunāku.

Izstādē jau nav tikai gleznas: šeit mēs tiešām ienākam kā dzīvojamā telpā. Vai mēbeles atceļojušas kopā ar šo izstādi, vai arī tās jums bija jāizvēlas un kaut kādā veidā jāpieskaņo Slonema darbiem, lai radītu šo noskaņu?

Runājot ar galeristu un izstādes kuratoru Seržu Soroko, mēs sapratām, ka nekur citur mēbeles kā ekspozīcijas sastāvdaļa nav izmantotas. Ideja pieder muzeja vadītājai Daigai Upeniecei. Kad redzējām katalogu, radās doma, ka mūsu nelielajā Boses zālē tas varētu labi iederēties. Mēbeles galerists iegādājās šeit, uz vietas, tā ka viss iekārtojums ir mūsu muzeja ekspozīcijas jaunums.

Inta Zēgnere: Jūs, Serž, izrādās, esat dzimis Rīgā... Vai vēl runājat arī latviešu valodā?

Seržs Soroko: Rīgā neesmu bijis četrdesmit piecus gadus... Tu aizmirsti valodu, ja tajā nerunā. (Ierunājas latviski): "Vēl šodien gribas man sapņot par visu, kas augstāks par torņiem". 

Cik skaisti! Tā taču ir dzeja!

Jā, tas ir dzejolis, ko vēl atceros. (smejas)

Bet jums ir ļoti nozīmīgas saknes tieši šeit. 

Jā, mans tēvs bija labi pazīstamais arhitekts Jozefs Goldenbergers, kurš projektējis tādus objektus kā "Jūras pērle", "Bērnu pasaule", "Piena restorāns" Kronvalda parkā un arī vairākus citus – piemēram, universālveikalu Liepājā. Viņš strādāja Rīgā, šķiet, kopš 1946. gada. 

Un vai tas nozīmē, ka jūs šeit mācījāties arī skolā? 

Protams! Mācījos 40. vidusskolā. Tad iestājos Latvijas Universitātē, kur studēju angļu valodu un literatūru. 

Bet kā mainījās jūsu dzīve, ka tagad dzīvojat Sanfrancisko un esat galerijas īpašnieks? Kas notika? 

Galerijas īpašnieks esmu jau kopš 1984. gada – gandrīz 40 gadus! Mani vienmēr interesējusi māksla, jo ap manu tēvu vienmēr bija mākslinieki – zināmā mērā viņš viņiem bija darba devējs, jo mākslinieki veica sienas gleznojumus restorāniem. Mans tēvs arī kolekcionēja mākslu un es augu šādā vidē. Kad nonācu Amerikas Savienotajās Valstīs, nemeklēju darbu kā angļu valodas skolotājs, kaut gan man tika piedāvāta pasniedzēja vieta Monterejas universitātē Kalifornijā. Mani interesēja māksla, un, tiklīdz kā radās iespēja, sāku tirgot mākslas darbus un attīstīt šo sfēru tālāk. 

Jums ir ļoti plaša galerija, un tajā pārstāvēti ļoti slaveni vārdi…

Vēlos reprezentēt māksliniekus, kas jau ir izveidojuši spožu karjeru ar izstādēm muzejos, monogrāfijām, grāmatām. Man bija vairākas galerijas, tai skaitā arī Losandželosā un Ņujorkā, bet šobrīd ir viena. 

Viens no māksliniekiem, ko jūs pārstāvat, ir Hants Slonems. 

Sāku sadarboties ar viņu pirms 35 gadiem. Viņš mani ļoti iedvesmoja! Man patīk sadarboties ar māksliniekiem, kuriem ir savs ļoti atšķirīgs personiskais stils, un Hants Slonems mani uzreiz ļoti pārsteidza. Es biju tiešām iedvesmots par to, cik labs mākslinieks viņš ir. Mākslas kritiķi bieži vien ir snobi, tāpēc radies priekšstats, ka īstai mākslai jābūt vai nu šokējošai, kontraversālai, depresīvai vai vēlk nez kādai. Tad tā ir nopietna māksla. Taču tas nav mans viedoklis. Hanta darbi savukārt bija ļoti priecīgi un pacilājoši, un tā man bija patīkama pārmaiņa, jo galerijā man jau bija ļoti daudz depresīvu darbu. (smejas) Sapratu, ka šo autoru labi pirks, jo viņš jau toreiz bija pieprasīts. Tā nu strādājam kopā 35 gadus, kaut kas mainās viņa stilā, bet pamatstils tomēr saglabājas. 

Domāju, ka viņam ir ne tikai oriģināls gleznošanas stils, bet arī dzīvesstils. 

Jā, taisnība. Viņš ir ļoti interesants cilvēks. Hants ir amerikāņu mākslinieks. Viņa tēvs ceļoja no vienas jūras spēku bāzes un otru, jo viņš bija jūras spēku virsnieks. Bet Slonema dzimtas saknes nāk no šī reģiona – ir tāda pilsēta Sloņima, kas savulaik bijusi Baltkrievijas, pirms tam – Lietuvas un Polijas sastāvā. Kā viņš man stāstījis – tobrīd, kad dzīvojuši viņa senči 19. gadsimtā, tā bijusi Lietuvā. Viņš ļoti interesējās par iespēju nokļūt šeit, bet sakarā ar pandēmiju tomēr nolēma nebraukt. Tātad pats Hants piedzima jūras spēku virsnieka ģimenē, un ģimene ceļoja no vienas jūras spēku bāzes uz otru – tā viņš nokļuva Havaju salās, Nikaragvā, Meksikā. Daba, kas ir šajās zemēs, Hantu ļoti iedvesmoja ar eksotiskajiem putniem, taureņiem. Īpaši viņš iemīļoja papagaiļus. Tiklīdz viņš sāka pelnīt labu naudu – un tas jau bija pirms 35 gadiem, viņš savā studijā ierīkoja tādu kā zooloģisko dārzu putniem, kurā ir vairāk nekā simt putnu... 

Cik lielai tādā gadījumā jābūt studijai?! 

Domāju, ka šobrīd Hants apdzīvo apmēram 10 000 kvadrātmetru, tā kā vietas pietiek gan studijai, gan putniem. Arī putni tiek īpaši apkopti, jo ir strādnieki, kas regulāri viņus pabaro un kopj. Hants glezno šos papagaiļus. Kāds no papagaiļiem sēž viņam uz pleca, kamēr viņš glezno otru. Tas ir ļoti aizraujoši. Bet tas netiek darīts šova dēļ!