Brigita Stroda: Savos mākslas darbos es uzrunāju cilvēka personīgo varu pār sevi

Sarunā ar kroņu mākslinieci Brigitu Strodu, kuras darbi skatāmi izstādē "Apli pielūdzot" Ojāra Vācieša muzejā – par to, vai viņas kroņi ir karaliski, kāds bija pirmais Brigitas radītais kronis, par kroņu stāstiem, materiāliem, no kā tie top un satikšanos ar grupu "Tautumeitas".

Liene Jakovļeva: Dzīvē esam pazīstamas jau gana sen, bet šādā veidā – pie mikrofona – laikam gan neesam satikušās. Kopā mūs reiz saveda ceļi Latvijas Nacionālajā operā, kurā tu gan vēl nebiji kroņu māksliniece, bet darbojies menedžmentā, un darīji visu, lai citiem māksliniekiem būtu plašāks skanējums pasaulē. Pēcāk tev bijuši dažādi darbības atzari – gan tūrismā, gan dažādas idejas realizējot un suvenīrus veidojot, gan menedžmentā darbojoties. Bet šobrīd mēs tevi zinām un varam arī no jauna iepazīt Ojāra Vācieša muzeja telpās  kā kroņu mākslinieci tur sarīkotajā tavu kroņu izstādē. Kāpēc nevis vainagi, bet kroņi?

Brigita Stroda: Tāpēc, ka latviešiem [labāk] ir pazīstami vainagi – kā zinām pēc pērn Latvijas Nacionālā vēstures muzeja veidotās brīnišķīgās izstādes, jau kopš sestā gadsimta. Mums gadā ir arī ļoti ikoniski notikumi: viens no tiem ir Jāņi, kad visiem jāliek galvā pļavā plūkto ziedu un ozollapu vainagi. Vēl mums ir tautastērpi, kuri jāveido pēc etnogrāfiskām tradīcijām.

Lai atšķirtos i no tautastērpiem, i no Jāņiem, izvēlējos to, ko veidoju kā mākslas darbus, nosaukt  par kroņiem.

Tavi kroņi ir karaliskie, vai arī ikdienā nēsājamie kroņi? Vai labāk pie sienas liekami? Vai arī tie ietver visu to, ko tikko nosaucu?

Tie patiešām ietver visu, ko tu nupat pateici, bet principā mans kronis ir mākslas darbs, kuram vienkārši ir konkrēta forma. Savulaik izglītojos kā scenogrāfe, kaut arī īsti nestrādāju šajā jomā – pārgāju uz kultūras menedžmentu. Iedomājieties, ka galva ir kā maza skatuvīte, un tad tas mākslas darbs veidojas ap galvu... Tāpēc arī

savulaik izgudroju terminu "mikroscenogrāfija". Bet – jā, tas ir mākslas darbs. Vai tas ir karalisks? Droši vien – nē, jo kronis ir vēsturisks jēdziens; tas ir vēsturisks varas simbols. Ja runājam par varu, savos mākslas darbos, kurus var valkāt jebkad, uzrunāju cilvēka personīgo varu vai to varu, kas tev ir pār sevi...

Kronis ir arī dekors, kuru, ja esi tādu izgatavojis vai iegādājies, nevajag slēpt kastē zem gultas – var to arī piekārt pie sienas.

Tavi kroņi ir paredzēti tikai sievietēm?

Nē, nē, nē! Daudz kroņu esmu veidojusi arī vīriešiem. 

Tātad kronis nav gluži sievišķības simbols?

Nē, tas nav sievišķības simbols. Vienkārši sievietes vairāk to izvēlas valkāt. Bet ir kroī arī dažādiem vīriešiem. Un ir arī precēti pāri, kuros katram ir savs kronis, bet tie saliekas kopā vienā. 

Katram no taviem vainagiem noteikti ir arī savs mazais stāsts?

Jā, bet stāsti ir visdažādākā veida: nav obligāti jābūt lineāram naratīvam. Tie var būt vienkārši impulsi, idejas, kuras rodas tad, kad rodas pats kronis. Un

kronis rodas nevis smadzenēs, bet citur – domāju, ka citi mākslinieki teiks ko līdzīgu. Un tad nu šis stāsts, kas parādās izstādē, ir mans mēģinājums skatītāju pietuvināt tam, kas noticis manī, veidojot konkrēto kroni.

Bet, protams, skatītājam dota brīva izvēle – viņš var domāt, ko vien vēlas – kā jau tas parasti arī notiek, redzot jebkuru mākslas darbu.

Un reizēm tas stāsts rodas tieši no konkrētā kroņa nēsāšanas! Reiz biju pie tevis ciemos, un tu man vienkārši teici – ņem vienu kroni, kas man šķiet skaists! Paņēmu to, kas veidots no mazām metāla monētiņām, tādām kā bārkstiņām. Tobrīd kronis bija tapšanas procesā – uz sagataves. Bet es to laiku pa laikam lepni uzlieku galvā, jo man tas šķiet tik skaists, kaut tavā prātā droši vien tas bija tāds pavisam ātri saveidots. Bet, lūk – es, to valkājot, veidoju savu stāstu.

Labi, ka tā! Tavs stāsts ir daļa no radīšanas procesa. Manā gadījumā tas ļoti bieži nāk no pašas matērijas vai materiāliem, vai arī no formas, kas ir dzinējspēks. Piemēram, man ir viens ļoti augsts kronis, kurā neatveidoju ne Blumbergu, ne Rīgas gaiļus, bet tie ir skaidri nolasāmi, jo  tie tādā veidā vienkārši atnāca. Tā vienkārši gadījās. 

Par materiāliem tev noteikti ir īpašs stāsts. Visvērtīgākais kronis laikam ir tas, kurā tu esi izmantojusi sudrabu. Bet vispār tavu kroņu materiāli ir katram pieejami mežā, sadzīvē vai "otrās elpas" veikalos. Tikai jābūt radošumam, kā to izmantot.

Tu runā par to īpašo kroni, kurš patiešām reāli gatavots no sudraba un apskatāms arī izstādē. Tam ir ļoti skaists stāsts. Proti, beidzamos divus gadus  samērā daudz laika esmu pavadījusi Austrālijā. Tur

biju ciemos pie Ingus Purēna, kurš tagad dzīvo Rīgā. Viņš tīrīja sava tēva un vectēva rotkaļu darbnīcu, un uz galda bija tāda liela kaste, uz kuru skatoties, manas acis iepletās, un es viņam prasīju – kas tas tāds?! Viņš teica – ai, tie ir sudraba atkritumi, mēs tos sakausēsim. Iesaucos – nē! Vai varu no tās kastes kaut ko sagrabināt? Un Ingus teica – ņem, cik uziet.

Un no šiem sudraba "atkritumiem" izveidots ļoti skaists kronis – viens no jaunākajiem, kas man ir īpaši mīļš. No šīm sudraba "atliekām" veidojās stāsts un veltījums Purēnu ģimenei. Tā arī kronis tika nosaukts – par "Purēnu pūru". 

Bet nav gluži tā, ka ikkatrs kronis tiek veidots, konkrēti par kādu cilvēku domājot?

Nē, nekādā gadījumā. Bet ir kroņi, kas ir veltījums kādam cilvēkam vai arī tos cilvēki pasūta. Piemēram,

ir viens kronis, kura nosaukums ir "Noslēpumi", un tas ir veltījums Ievai Lešinskai. Kronis sastāv no īstiem noslēpumiem! Bet tie ir veidoti, būvējot pašu kroni. Tas nozīmē, ka neviens netiks pie šiem noslēpumiem, izņemot tikai tad, ja kronis tiks izjaukts. 

Bet, ja kronis izjaukts, tad mākslas darbs ir pagalam.

Ieva Lešinska zina šos noslēpumus?

Nē! Es jau saku – tas ir noslēpums... (smaida)

Kas ir trakākie, mums neiedomājamākie materiāli, kurus esi izmantojusi savos kroņos?

Makaroni.

Vārīti?

Nē. (smejas) Zinu, ka nedrīkstam reklamēt, bet

ir viens konkrēts restorāns Rīgā, ar kuru es draudzējos un kurš man pasūtīja vienu godalgu loterijai. Uztaisīju kroni no makaroniem jeb īpašiem pastas paveidiem, un tas bija tik milzīgs hits, ka arī nākamajā gadā tādu uztaisīju.

Bet, piemēram, izstādē ir viens ļoti skaists kronis, kas man pašai ļoti patīk, un tas veidots no spoguļa lauskām. Kad saplīst spogulis, tu sevi vairs tajā neredzi, taču tomēr redzi kaut ko. Un arī sevi tu redzi, tikai mazliet savādāk. Un arī pašu spoguli tu redzi savādāk.

Kurš bija tavs pirmais kronis?

Mans pirmais kronis tapa Londonā, un tas saistās ar kroņa darināšanas pašiem sākumiem, kad man bija septiņpadsmit gadi.

Toreiz ar mammu taisījām man īsto tautastērpu, jo katrai ģimenei bija ģimenes tautastērps, bet man vajadzēja savu. Kādā grāmatā biju redzējusi fotogrāfiju ar Lejaskurzemes vizuļu līgavas vainagu. Pat sev teicu – es to uztaisīšu! Un, kā man ļoti patīk uzsvērt, šī doma nenāca no smadzenēm, bet no citurienes. Jo

prāts teica – nē, tu to nevari, jo esi meitene, un tas ir metāls. Un tad pagāja divdesmit pieci, trīsdesmit gadi, jau dzīvoju Latvijā, bet strādāju Londonā, vadot Latvijas Tūrisma informācijas biroju. Ieeju veikalā, un redzu lampu, kurai blakus ir metāla mežģīne. Ieraugu šo metāla mežģīni, un man ir skaidrs – te ir mans kronis!

Tā tas sākās. Uztaisīju kroni ar metāla mežģīnēm, izmantojot arī antīku zviedru brokādi un antīkas sudraba auduma mežģīnes, kuras pirku tirdziņā, kad dzīvoju Francijā.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.