20. un 23. septembrī Latvijas Nacionālajā operā Čo-Čo-Sanas un Pinkertona lomās Džakomo Pučīni operā "Madama Butterfly" debitēs Dana un Raimonds Bramaņi. 

Viņi jau iepriekš tikušies uz skatuves "Traviatā", taču arī šī reize būs īpaša: lomas gatavotas ilgi un rūpīgi - pandēmijas laikā Dana un Raimonds viens otram kļuvuši par vokālajiem pedagogiem un lielāko atbalstu. Par to un citām aktualitātēm sarunājamies svētdienas Rīta intervijā.

Anete Ašmane: Šobrīd nākat tieši no mēģinājuma un noteikti varat pastāstīt - kādas ir sajūtas?

Raimonds Bramanis: Jā, tikko uz skatuves to visu izdzīvojām, un mēģināsim darīt visu, lai mūsu debijā vēl kaut ko varētu pielikt klāt. Sajūtas ir fantastiskas - ir ieguldīts darbs, izdzīvota mūzika; lomas, cik nu esam varējuši, esam izstrādājuši, un tagad gaidām publiku, lai ir burvība un enerģija kopā ar skatuvi un dekorāciju - lai viss top!

Cik ilgi šīs lomas ir gatavotas?

Dana Bramane: Mums savā ziņā paveicās ar pandēmiju, jo bija mierīgi, viegli un bez stresa. Laika bija diezgan, lai izstrādātu katru notiņu, katru vārdu un emocijas saliktu pa plauktiņiem. Tiešām viss par labu nāca.

Raimonds Bramanis: Mums pandēmijas laiks bija tāds piesardzīgs, taču bija laiks nopietni pievērsties šīm lomām.

Vai tās jums kādā ziņā katram ir īpašas, ilgi izsapņotas, gaidītas?

Dana Bramane: Man viennozīmīgi tā ir viena no sapņu lomām - esmu tiešām Dievam pateicīga, ka man ir iespēja šobrīd to nodziedāt un izdzīvot. Fantastiska loma un fantastisks personāžs. Un kur nu vēl tā laime, ka ar vīru uz vienas skatuves! Jo mums ļoti patīk dziedāt kopā un tāpēc ir tiešām jauki.

Raimonds Bramanis: Jā, visi skatuves dievi ir parūpējušies par šo visu, viss ir saslēdzies, un mēs esam kopā. Savukārt kas attiecas uz manu Pinkertona lomu - domāju, jebkurš tenors par to varētu būt laimīgs. Pučīni, Pinkertons kā tēls - amerikāņu virsnieks - tas ir jauns izaicinājums un neliels solītis gan man, gan arī Danai saistībā ar viņas lomu. Jā, esam gan patīkami satraukti, gan saviļlņoti, un tai pat laikā cenšamies nezaudēt koncentrēšanos.

Ja nekļūdos, šī nav pirmā reize, kad abi tiekaties uz skatuves. Tas ir noticis jau "Traviatā". Kādas ir sajūtas - tas palīdz vai varbūt dažbrīd traucē?

Dana Bramane: Mūsu gadījumā ir uztraukums par otru cilvēku uz skatuves, bet

mums patīk dziedāt kopā - mums ir labas emocijas, varam pavaktēt viens otru, piepalīdzēt viens otram, un tas viss mums dod spēku. Un mums, domāju, neslikti sanāk.

Raimonds Bramanis: Secinājām, ka kopā būšana uz skatuves kā skatuves partneriem mums arī ir īpaša. Baudām ne tikai to, ka mēs kā vīrs un sieva varam būt kopā, bet kā divi mākslinieki, kuri viens otru ciena, jūtas ļoti ērti, un mēs kopā varam radīt. Tāpēc priecājamies par katru izrādi, kurā esam kopā, un šī ir viena no tām. Protams, līdzjušana prasa vēl vairāk spēka, nekā uz skatuves būtu cits partneris, bet tā ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa un tāpēc mēs viens otram esam. Ļoti ceru, ka publika jutīs mūsu savstarpējo enerģiju.

Dana Bramane: Un patieso mīlestību, kāda starp mums virmo.

Tomēr ne "Traviatas", ne "Madama Butterfly" stāsts laimīgi nebeidzas.

Raimonds Brmanis: Ir ļoti reti tie stāsti, kas beidzas ar kāzām, lielākā daļa - ar kāda nāvi. Lai arī šeit sākumā ir kāzas un šajā stāstā mīlestība ir pāri visam, arī šis stāsts nav ar laimīgām beigām.

Dana Bramane: Bet nav neviena soprāna, kurš labprāt nenomirtu uz skatuves...

Šī izrāde būs arī jūsu personīgās sezonas sākums.

Raimonds Bramanis: Tieši tā! Šī ir pirmā izrāde pēc pandēmijas pauzes, un esam priecīgi, ka opernams ir atvērts, publika nāk un ļoti, ļoti ceram, ka arī uz mūsu izrādi cilvēki nāks un ieraudzīs to, ko esam tik ļoti rūpīgi izlolojuši. Vēl šodien ir, ko darīt un ir, ko "rakt".

Dana Bramane: Mums jau ir tāds nebeidzamais mācību process - augam, augam, labojam, lai vēl kaut ko varētu uzlabot. Mums tāda profesija.

Vai tas nozīmē, ka jūs arī mājās nevis atpūšaties, bet slīpējat saspēles un lomas?

Raimonds Bramanis: Viennozīmīgi! Tā jau ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa. Tas nav mētelītis, ko novelkam pie durvīm un darām ko pilnīgi citu. Mēs dzīvojam operā, dzīvojam mūzikā, un pašlaik, kad gatavojam izrādi, nebeidzam par to diskutēt, analizēt un sevi pilnveidot.

Kā jums pagāja šis ilgstošais klusēšanas periods?

Raimonds Bramanis: Joprojām pret šo situāciju izturamies ļoti atbildīgi. (..) Palīdzēja tas, ka mums ir mūzika un arī divi brīnišķīgi puikas, ar kuriem kovidlaikā mājās garlaicīgi nebija nemaz, jo viens iet bērnudārzā, otrs - skolā. Tas, kā absolūti pietrūka, bija dzīvā publika, skatuve un mūziķi, kas orķestra bedrē. Enerģijas apmaiņa. Tā visa pietrūka un, paldies Dievam, nu tas viss ir atsācies.

Dana Bramane: Šajā laikā tā pavisam īsti sapratām, ka bez mūzikas pilnīgi noteikti nevarētu dzīvot.

Vairāk un plašāk - ierakstā!