Teju nāks klajā apgāda "Latvijas Mediji" jaunas grāmatu sērijas pirmā bezdelīga: Kanādā dzīvojošās rakstnieces, dramaturģes, režisores, tulkotājas un pedagoģes Baņutas Rubesas romāns "Te bija Brunis", kurā runa par Baņutas tēvu Bruno Rubesu (1926-2009).

Sarunā ar autori daudz uzmanības veltām 30. gadu jogu kustībai Latvijā, piesaucam Mirdzu Bendrupi un slaveno jogu Hariju Dīkmani, kas abi atstāja dziļas pēdas jaunā Bruno domāšanā, pasaules uzskatā un arī izdzīvošanas spējā, tas sevišķi attiecināms uz mantru, kas skaitāma 109 reizes un kas, iespējams, lielā mērā sekmēja iespēju salīdzinoši neskartam iziet cauri leģionam un pēckara gūsteknībai.

Runājam arī par Zedelgemas nometni, šausmu aprakstīšanu, imperiālistu attieksmi pret mazākām tautām, radošās rakstniecības studijām, tēva aiziešanu Ziemassvētkos un neaizmirstam uzslavēt grāmatas tulkotāju Ievu Lešinsku.

Orests Silabriedis: Uzreiz tev izteikšu komplimentu par aizraujošo grāmatu, ko izlasīju vienā stiepienā. Bet otra lieta – nebeidzu brīnīties par to, cik daudz esi domājusi par savu tēvu un cik labi tu spēj kombinēt to, ko tu zini, ar ticamām epizodēm par to, kas varēja būt. 

Baņuta Rubess: Man jāatzīst, ka [grāmatu rakstot] arī es pati tuvāk iepazinu savu tēvu, jo

šī nav grāmata par to cilvēku, ko pazinu kā vīrieti brieduma gados, bet gan par to jauno cilvēku, kāds viņš bija, pirms kļuva par manu tēvu – grāmata ir par laiku, kad tēvam bija padsmit gadu un viņš dzīvoja Rīgā.

Pirmkārt jau iepazinu viņu caur rakstiem par šo laiku un caur to, ka mēģināju [aptvert] arī viņa ģeogrāfisko pieredzi, aizbraucot tur, kur pabija viņš. Bet – man pašai ir dēls, un sāku par šo grāmatu domāt tad, kad viņam bija apmēram septiņpadsmit. Un reizēm bija tā, ka aizdomājos: hm, ko [šajā situācijā] darītu Brunis? Un man bija ļoti skaidrs, ka faktiski jau mans dēls te ienāk… (smejas)

Tavs tēvs piedzima 1926. gadā, un attiecībā uz Otro pasaules karu tas bija bīstams vecums. Taču mēs tavā grāmatā viņu iepazīstam vēl pirms kara, un šeit uzreiz gribēšu tev jautāt (grāmatā tu jau par to stāsti) par pieredzi ar rakstnieci Mirdzu Bedrupi. Šo spilgto personu tev bija iespēja satikt – varbūt ne gluži veiksmīgākajā reizē.

Jau kā bērns viņu iepazinu no tēva stāstītā. Un faktiski

stāsts, ko es jau sen gribēju izstāstīt pirms tam, kad izdomāju rakstīt grāmatu par Bruni, bija par Rīgas jogiem.

Jo maz būs cilvēku, kuri zina, ka Mirdza Bendrupe savās mājās ļāva notikt jogas nodarbībām, kuras vadīja Harijs Dīkmanis – vīrs, ko paši indiešu svami nosauca par jogas karali. Vairums latviešu nezina, ka jau trīsdesmitajos gados joga bija ļoti populāra šeit, Latvijā, arī "Atpūtās" var atrast daudzus rakstus gan par jogu, gan par Indijas svētajiem mērkaķiem, faķīriem un tamlīdzīgi.

Meklēt droši vien var, bet tava grāmata man tomēr bija atklājums! 

Bet tas, kas man bija atklājums: mans tēvs mums stāstīja visādus brīnumstāstus par Mirdzu Bendrupi un to, kā viņai caur astrālo projekciju viņas guļamistabā Rīgā parādījies Svami Šivananda, kas ir prātam neaptverami! Bet tas, ko tēvs man neteica – ka

joga tajā laikā faktiski bija aizliegta: gan PSRS, gan arī pie vāciešiem – nacistiem. Padomijai nepatika mistika, vāciešiem nepatika, ka cilvēki sanāk kopā. Šo faktu viņš vai nu nezināja, vai nu aizmirsa, vai arī vienkārši negribēja mums, bērniem, stāstīt. Pieņemu, ka trešais variants.

Bet savu sajūsmu par Dīkmaņa spēju palēnināt sirds ritmu, meditācijas talantu, telepātijas un hipnozes spējām viņš neslēpa: tas viss Brunim ārkārtīgi interesēja.

Viņš mums arī pastāstīja to stāstu, kas kļuva par manu dzinuli visai grāmatai – ka viņiem tika iedota viena mantra, kas jāskaita 109 reizes, un tā esot izglābusi viņu no nāves kara laikā. Ja es teiktu, ka tēvs skaitīja Tēvreizi 109 reizes, mēs teiktu – jā, tas mums ir saprotams, bet ka no pāri okeāniem atnākušu gudrību... Tēvs bija biznesmenis, ļoti lietišķs cilvēks, taču viņš absolūti ticēja tam, ka šī mantra viņu izglāba! Dziļāk pētot šo ideju, vai tas tiešām tā varētu būt, es sapratu: jebkuru lūgšanu vai mantru skaitot daudzas reizes, tu zināmā laikā izelpo un ieelpo, tu sevi nomierini, vari koncentrēties un varbūt tiešām tas tev palīdz arī kaujas laukā. 

Vairāk – ierakstā.