2020. gadā aprit 100 gadi kopš pirmās nacionālās latviešu operas "Baņuta" pirmizrādes. 

Opera atdzims jauniestudējumā, kura autori ir mūzikas teātra kolektīvs Hauen und Stechen (Vācija), sadarbojoties ar teātra trupas "Kvadrifrons" aktieriem, mūzikas dramaturgu Evartu Melnalksni, komponistu Jēkabu Nīmani un solistiem Lauru Grecku, Armandu Siliņu, Sniedzi Kaņepi.

Šobrīd Latvijas un Vācijas radošās grupas satikušās mēģinājuma procesā Tallinas ielas kvartālā. Ārkārtējo apstākļu dēļ vispirms taps iestudējuma video versija, savukārt nākamgad iecerēta arī izrāde ar skatītāju klātbūtni.

Par visu plašāk svētdienas Rīta intervijā stāsta jauniestudējuma režisore Franciska Kronfota, dramaturgs Evarts Melnalksnis un komponists Jēkabs Nīmanis.

Anete Ašmane: Franciska, visupirms jautājums jums: kā nonācāt šajā projektā?

Franciska Kronfota: Pazīstu dramaturgu Evartu Melnalksni, un pagājušā gada maijā viņš man teica - Franciska, mums Latvijā jātaisa liels projekts! Iepazināmies ar vairākiem darbiem, un viens no tiem bija opera "Baņuta". Klausījāmies mūziku, Evarts man pastāstīja sižetu un stāstu kopumā, un tas mani ļoti aizkustināja. Tā nu izlēmām strādāt pie "Baņutas", un tagad mums tā ir ļoti, ļoti tuva. Tur ir daudz interesantu aspektu, dažādu plānu stāsti - piemēram, pirmskara laiks, Baņutas laiks kā partizānei karā. Man šķiet ļoti interesanti arī visi rituāli, jo Vācijā tie praktiski nav saglabājušies. Operā ir kāzu, bēru, Līgo svētku rituāli, tur ir ziedošana, daudz eksistenciālu lietu, un tas mani arī fascinē šajā šajā darbā.

Evart, ko var sagaidīt skatītāji un klausītāji?

Evarts Melnalksnis: Tas, kas viņus sagaida, ir kaut kas ārkārtīgi interesants... Jau sen vēlējos, lai Rīgā strādātu mūzikas teātra kolektīvs Hauen und Stechen no Berlīnes. Franciskai ļoti iepatikās tieši stāsts par Baņutu, kurā veram vaļā daudzas tēmas un meklējam, ko ar to varam iesākt. Bet galvenā tēma, kura mums šķiet īpaši aktuāla, ir tas, kas notiek vēl pirms operas darbības sākuma: proti, Baņuta savā lielajā, skaistajā ārijā stāsta - kādā dienā viņas pilī iebrukuši vīri, kalti dzelžos. Varam interpretēt, ka tie ir krustneši, viņai draudējusi nāve un negods. Mūsdienās mēs teiktu - varbūt arī izvarošana, jo izvarošana, piemēram, stāstā ir klātesoša, jo viņas glābējam Daumantam, kurš Baņutu izglābj no degošās un apdraudētās pils, kāzu naktī uznāk, es teiktu, makbetiski murgi vai atmiņas - viņš sūta kāzu viesus projām, kāzas līdz galam nenotiek, jo viņš atceras Jargalu - meiteni, kuru viņš ir izvarojis un atstājis nomirstam mežā. Un šis stāsts, kas risinājies vēl pirms operas darbības, mums šķiet īpaši svarīgs, jo

mūsu tēze ir, ka sabiedrībai, kas darbojas operā, ir klātesoša destrukcija - kāzas nenotiek līdz galam, Jāņu naktī kādam ir jāmirst un tā tālāk. Tā ir uzkrātā trauma - viņi dzīvo ar kaut ko, kas noticis pirms tam.

Domājot plašākā kontekstā, mēs to varam projicēt gan uz Latvijas, gan Austrumeiropas iedzīvotājiem kopumā, jo pēdējā simtgade, ko tautas un cilvēki šeit piedzīvojuši, bijusi ļoti smaga. Tāpēc karš, par ko mēs runājam, ir nevis tas, kas bija uzvaru nesošs - ar briesmīgām kaujām un lielām, skaistām uzvarām, un tāds, kuru var apdziedāt; drīzāk tas ir karš, kas notika paslepeni - kaut kur brikšņos, krūmos, kur cilvēkiem bija jādodas partizānu gaitās. Jo apstākļi bija ļoti nenosakāmi, viņi īsti nevarēja ar tiem cīnīties. Tur mēs tiešām izmantojam vēsturiskus materiālus par Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem - arī sievietēm, kuras kara laikā vai pēc tā bija spiestas doties mežā.

Tāda ambivalence ir arī Daumanta tēlā. No vienas puses viņš ir glābējs, kuru Baņuta tādēļ ļoti, ļoti mīl. Bet no otras puses - viņš ir arī slepkava, izvarotājs: kā lai Baņuta pret viņu izturas, kad viņa to uzzina?

Tās ir tēmas, ar kurām mēs strādājam. Tas, ko skatītāji var sagaidīt, ir arī ļoti krāšņa, dažāda, asociācijām bagāta vizuālā valoda, arī teatrāla pieeja - ir ainas, kuras mēs slēdzam caur teatrālu, performatīvu estētiku, tā ka tas būs kaut kas ļoti krāšņs. Sākotnēji rādīsim izrādes filmu, kurā sapludināsim kopā teātri, operu un kinematogrāfisko aspektu. Visa centrā, protams, būs skaistā Alfrēda Kalniņa mūzika.

Tev, Jēkab, kā akadēmiski izglītotam mūziķim un komponistam, par "Baņutu" noteikti kāds priekšstats jau ir bijis. Tas, ko man bija iespēja dzirdēt mēģinājumā, neizklausās pēc klasiskas operas - pirmkārt, nav simfoniskā orķestra, arī mūziķi dzied...

Jēkabs Nīmanis: Dzied aktieri. Mūziķi dzied tikai vienā epizodē, ļoti dīvainā vietā, un tikai divas taktis. Tas ir vairāk kā efekts, nevis princips. Bet atgriezīšos pie tēmas, kāpēc "Baņutu" vispār vajag uzvest. Protams, tam visam ir simtgades ēna, kas operai piešķir 'obligātās literatūras' smagumu. Un vispār šī opera savā pamatvielā - to man teikuši ne tikai cilvēki, kas to klausījušies Zosēnos, bet arī paši mūziķi, kas spēlē - ir smags skaņdarbs: tas ir trīsarpus stundu garš, prasa uzmanību, iedziļināšanos, turklāt rakstīts ļoti sen.

Šodien cilvēki un viņu priekšstati par operu ir mainījušies. Tāpat arī iemesli, kāpēc viņi vēlas pavadīt laiku, to klausoties, ir ļoti mainījušies, tāpēc, iespējams, mēs operai "Baņuta" esam vairāk vajadzīgi nekā "Baņuta" mums.

Atvainojos par šādu dīvainu nostādni - varbūt izklausās mazliet augstprātīgi, bet mēs gribam šo operu parādīt cilvēkiem galvenokārt tādēļ, ka tā ir ļoti bagātīga skaņu pasaule ar ļoti krāšņu dramaturģiju.

Tāda "krimināla melodrāma", kur jebkurš no personāžiem, jebkura viņa motivācija mums ir absolūti nesaprotama - tā ir balstīta romantisma ēras ideālos: tiklīdz kāda mazākā greizsirdība, tā momentā parādās līķi... Tāds 19. gadsimta duelētāju domu gājiens.

Bet mūsu uzdevums - gribam izdarīt tā, lai mūsdienu cilvēks tam seko līdzi. Tur [mūsu darbā] ir ļoti daudz Kalniņa, ļoti daudz oriģinālsižeta. Mēs diezgan godprātīgi pieejam materiālam - netaisāmies visu pārmodificēt. Man bija svarīgi šajā projektā saglabāt Alfrēda Kalniņa mūzikas krāšņumu, viņa domāšanas veidu, un es cīnos, cik varu, lai ar šo sastāvu to arī piepildītu. Kontrabass, klavieres, perkusijas, vibrofons, klarnete, basklarnete, flautas. Tas it kā pretendētu uz to, ka pārliekam orķestra faktūru šādā sastāvā, bet patiesībā šis vairāk ir solis teātra žanrā - mēs brīžiem darbojamies kā ainu ilustratori. Nav tā, ka es pārinstrumentēšu trīsarpusstundu garu operu - ir ainas, kurās to centīgi daru, bet patiesībā šajā mērogā ir mazliet cits uzdevums.

Kad man piedāvāja šo iespēju - sākumā gan kā mūziķim, pēc tam tikai kā satura līdzinterpretētājam - sākumā domāju, ka man jāpārinstrumentē visa opera, un teicu, ka es to nevaru paspēt tik īsā laikā. Bet tad sapratu teātra principu -

tas ir vairāk solis pretim teātrim nekā kameroperai, tāpēc gribētu mazliet kliedēt ekspektācijas par to, ka šī būs pārinstrumentēta Kalniņa opera. Tā īsti nav. Tas ir teātra žanrs, kurā būs ļoti daudz kaut kas no operas.

Evarts Melnalksnis: Dažam varbūt ir neskaidrība par laikmetīgo, modernizēto versiju. Tā īsti nebūs modernizēta versija, bet iestudējums - kā jebkurš iestudējums, kura radošā komanda ķeras pie materiāla. Vispirms ir interese par materiālu, tad notiek pētniecība, iedziļināšanās un domāšana par to: kas ir tas, ko libretists Krūmiņš savulaik uzrakstījis stāstā, kas ir tas, ko Alfrēds Kalniņš savā mūzikā ir izvērsis? Jo muzikālā dramaturģija vienmēr uzliek savu uzsvaru, iedod stingru formu, kurā nav nemaz tik vienkārši šīs lietas izmainīt. Kalniņš ir iedevis savas tēmas, noskaņu, ritmu, un mēs ar to strādājam - meklējam to, kas tajā ir, un ko mēs tālāk ar to varam iesākt.

Jebkurš mākslas darbs tiek atvērts sava laika kontekstā. Tad ar to sastopamies mēs, ņemam no tā un dodam tam pretī arī no sevis - tā ir savstarpēja, ļoti iejūtīga saruna - tai jābūt tādai. Tas ir tas, ko darām mēs, līdz ar to nevajag gaidīt nekādu uguņošanu, kas šajā darbā nav. No sava skatījuma to būvējam kā mākslas darbu - tas top gluži kā jebkura izrāde.

Franciska: Mūsu iestudējumā apvienojas opera visā savā krāšņumā, teātris ar runāto vārdu, ar iespēju pateikt, ko domājam, nevis tikai to izdziedāt. Šogad mēs veidojam izrādes filmu, kas būs kaut kas ļoti īpašs, un nākamgad plānojam izrādi rādīt skatītājiem.

Kopā ar skatītājiem staigāsim, lēkāsim, tas notiks gan ārā, gan telpās. Mēs pārvietosimies, degsim uguni. Publika piedalīsies bēru, kāzu un līgo rituālos.

Publika pārvietosies ne tikai fiziskā formā, bet arī staigās cauri stāstam, tā vēstījumiem, idejām.
Bet nevienam nav jābaidās - publikai nebūs atsevišķu lomu, bet cilvēki varēs dziedāt līdzi, ja vēlēsies, jo būs iekļautas arī zināmas melodijas. Mēs publiku uztveram ļoti nopietni, vēlamies cilvēkus ieinteresēt, iedot kaut ko svarīgu ar savu darbu. Bet nebūs tā, ka publika ērti apsēdīsies savos krēslos un pasīvi skatīsies, kas notiek uz skatuves.

Vairāk un plašāk - ierakstā.