Baltvilka balvas laureāte Rasa Bugavičute-Pēce: Redzīgums ir ļoti šaurs

Jāņa Baltvilka balvas šī gada laureāte rakstniecībā ir Rasa Bugavičute-Pēce par garstāstu “Puika, kurš redzēja tumsā”. Iejūtīgā oriģinālā tematika un problemātikas risinājumi ir raksturīgi Rasai, kas sevi pierāda teātrī, kino, radio, grāmatās, koncertos. Cik atšķirīgs un svarīgs mūsu sabiedrībā ir redzīgums? Vai un kā dramaturģija palīdz dzīvot un radīt tā, lai skatītāji un lasītāji ir pārliecināti par patiesumu un izjustais raisa līdzpārdzīvojumu? Par to - sarunā ar Rasu.

24. jūlija vakarā Botāniskajā dārzā bija pulcējušies daudzi, kas vēlējās uzzināt Jāņa Baltvilka balvas šī gada laureātus. Un, ja starptautiskās laureātes - rakstnieci Jurgu Vili, ilustratori Līnu Itagaki un tulkotāju Daci Meieri mēs jau zinājām, tad noslēpumā vēl bija pārējie laureāti.

Bērnu un jauniešu literatūrā uz šo godu pretendēja gan Osvalds Zebris, gan Inese Zandere, Arno Jundze, Agnese Vanaga, arī Juris Kronbergs, bet balvu vakar ieguva Rasa Bugavičute-Pēce par grāmatu "Puika, kurš redzēja tumsā". Tā uzrunā ar iejūtīgu oriģinālas tematikas un problemātikas risinājumu, jo lasītājiem jāiejūtas neredzīgu cilvēku ikdienā. Tas ir gana sāpīgs stāsts. Zēnam tas ir pieaugšanas stāsts.

Vai un kā brīvdienu rīti atšķiras no darbadienu rītiem?

Nekā! Vairāk vai mazāk tie nekā neatšķiras. Nupat gan ir beidzies atvaļinājums Liepājas teātrī, tāpēc darbdienu rīti tomēr atšķiras ar to, ka eju uz darbu, bet, ja esmu atvaļinājumā vai arī ja darbs notiek attālināti, tad lielas atšķirības nav. Jebkurā gadījumā pirmās pāris rīta stundas tiek pavadītas ar bērniem, ap bērniem un risinot visādus viņu jautājumus. Tad viņi tiek novesti lejā pie manas babiņas, un es varu doties uz savu darbistabu un mēģināt iekustināt smadzenes.

Kurā virzienā tās tagad kustas? Kurš žanrs jums ir tuvāks?

Šobrīd viss top paralēli: top gan luga, gan scenārijs seriālam, gan grāmata. Pasākumi šobrīd ir apklusuši visiem zināmo iemeslu dēļ. Bet par tādu tuvāku žanru nekādi īsti nevaru sakarīgi atbildēt, jo man patīk papeldēt tajos visos - arī paralēli. Labāk, protams, ja tas ir tā secīgi un ja darbi nav stāvgrūdām cits citam virsū, bet dažādība noteikti atsvaidzina spēju paskatīties uz tām lietām atšķirīgi, neievelties vienā grāvī un neiestigt tikai vienā tēmā, vienā formā vai vienā publikā, kurai tu raksti. Dažādība un atšķirība ir ārkārtīgi svarīga.

Tikko kā saņemtā Baltvilka starptautiskā balva, kas ir divām lietuvietēm un arī mūsu Dacei Meierei par "Sibīrijas haiku", arī parāda to, ka par ļoti smagām tēmām var runāt tā, ka tev neliekas, ka uzreiz jānomirst... Tā tas ir arī ar jūsu grāmatu par puisi, kuram jādzīvo līdzās cilvēkiem, kuri neredz. Cik apzināti bija tas, ka nevajag uzvelt milzīgu emocionālu rūpju akmeni tam virsū?

Manuprāt, mēs ļoti bieži dzīvojam, nepievēršot uzmanību atsevišķām tēmām, sabiedrības slāņiem vai dažādām dzīvēm tik tālu, lai aizdomātos, ka mēs visi lielā mērā esam ļoti līdzīgi. Un tā pārspīlētība, kaut kādu priekšstatu, aizspriedumu, baumās saklausītā informācija mūs ļoti bieži ietekmē nepareizā virzienā. Jebkurā tēmā, kurā cenšos iedziļināties, man ļoti patīk meklēt to, ko varu saprast - kas man kļūst skaidrs caur kaut kādām līdzībām ar pašas pieredzi, caur asociēšanās iespēju. Šajā gadījumā tas noteikti bija galvenais veids, kā vēlējos šo stāstu stāstīt. Jo ļoti lielas atšķirības jau nemaz nav -  mēs no ārpuses nez kāpēc tikai iedomājamies, ka ir. Un man šķiet, ka tas ir tas apbrīnojamākais un skaistākais, ka to atšķirību nemaz nav.

To vajadzētu sabiedrībā pabrucināt mazliet nost un visiem atjēgties, ka cilvēks, neatkarīgi no tā, vai viņam ir abas rokas vai tikai viena, kaut ko grib, un viņš uz to iet: kaut kas viņam izdodas, kaut kas neizdodas, viņš pieļauj kaut kādas kļūdas, no kaut kādām viņš savukārt izvairās, un tas viss reizi no reizes pierāda, ka mēs visi esam normāli cilvēki ar sapņiem, vēlmēm un visu pārējo.

Tā kā tas nebija pašmērķis bet tas noteikti ir veids, kā man patīk skatīties uz pasauli.

Jā, un šis jūsu skats ir tik interesants, ka tas cilvēkus vienkārši uzrunā un liek aizdomāties tiem, kas dzīvē iet pa virsu un kas neielien dzelmēs, neiet dziļlumā. Un te nu laikam ir tas, ka mūsu sabiedrībā ir izplatīts uzskats - ja tu ej dziļumā, tad tu noteikti esi drūms.

Es piekrītu. Kaut kādā mērā mani ļoti uztrauc mēģināšana šobrīd rakstīt literārus darbus un grāmatas, jo tajā visā es esmu tāds zaļknābis un jauniņais, jo rakstīt lugas ir kaut kas pilnīgi cits. Un, ja tā pavisam godīgi, tad mani parasti ļoti uztrauc tieši otrā grāmata - arī tiem autoriem, kuri jau sevi pierādījuši ar pirmo grāmatu, otro grāmatu parasti pērku ar zināmām bažām, jo nez kāpēc bieži vien gadās tā, ka pats autors aplīp ar  domu, ka nu tik viņš ir baigais rakstnieks - drūmais, nopietnais, nu tik jāsarauc piere un jāraksta kaut kas filozofisks un neaptverams. Un tas ir tas, no kā es baidos gan kā lasītājs, gan kā rakstošs cilvēks -

es ļoti gribētu saglabāt iespēju spēt izvairīties no iegrimšanas baisajās rūpēs, jo no tām jau nevari izvairīties un izbēgt nevienā jomā - tās ir un eksistē katru mīļu dienu, katrā situācijā, kurā tu nonāc.

Jebkurā rakstu darbā ir kaut kādas bažas, rūpes, izvēles un smagās lietas, bet es ļoti negribu uz tām tā dikti koncentrēties, jo visiem jau pašiem pietiek visa kā.

Varbūt ir jaukāk un vērtīgāk paskatīties uz to rūpi no izejas pozīcijām.

Sarunu pilnā apjomā lasiet LSM!

***