Vijolniece Baiba Skride: Ir arī kaut kas patiešām brīnišķīgs šajā pasaulē

"Lai vai cik traģiska un dziļa ir Šostakoviča Pirmā vijolkoncerta mūzika, kas paņem visas tavas emocijas un nonāc tiešām citā pasaulē, kad spēlē šo darbu uz skatuves, vienlaikus tā dod neizsakāmi daudz enerģijas un jaunu skatu uz to, cik daudzas mazās lietas ir nesvarīgas. Katrreiz, kad spēlēju šo darbu, domāju: ir kaut kas patiešām brīnišķīgs šajā pasaulē… Lai vai cik sāpju un grūtu lietu mūsu ikdienā nevalda, šī mūzika pierāda, ka pasaulē tomēr ir arī kaut kas tik skaists un labs,  ko nevaram pat vārdos aprakstīt," teic starptautiski pazīstamā vijolniece Baiba Skride, kura 12. maijā kopā ar Bostonas simfonisko orķestri tā mākslinieciskā vadītāja Andra Nelsona vadībā Latvijas Nacionālajā operā atskaņos Dmitrija Šostakoviča Pirmo vijolkoncertu.

Atgādināsim, ka diriģenta Andra Nelsona vadītais Bostonas simfoniskais orķestris komponista Dmitrija Šostakoviča daiļradei veltītās 2025. gada Eiropas koncerttūres laikā sniegs koncertus Vīnē, Prāgā, Leipcigā un pirmo reizi – divos vakaros (11. un 12. maijā) ar divām atšķirīgām programmām – arī Rīgā. Kopā ar orķestri turnejā dodas izcilā latviešu vijolniece Baiba Skride, kura atskaņos Šostakoviča Pirmo koncertu vijolei ar orķestri. Andris Nelsons, kurš tikko ir noslēdzis desmito sezonu Bostonas simfoniskā orķestra mākslinieciskā vadītāja amatā, un kurš atzīts par vienu no izcilākajiem Dmitrija Šostakoviča mūzikas interpretiem, atgriežas savā dzimtajā pilsētā kopā ar šo izcilo mūziķu kolektīvu.

Inta Pīrāga ar Baibu Skridi sazinājās dažas dienas pirms koncerta, kad viņa vēl atradās Vīnē.

Inta Pīrāga: Kā jūs šobrīd noformulētu savas attiecības ar Bostonas simfonisko orķestri, kas ilgst vairāk nekā desmit gadu garumā?

Baiba Skride: Kad pagājušonedēļ biju Bostonā, lai sāktu šo turneju ar diviem koncertiem, kad uzgāju uz skatuves pirmajā mēģinājumā, ieraudzīju visas pazīstamās sejas – tik priecīgas par to, ka atkal redzamies! Esam daudz kopā spēlējuši, arī spēles ziņā orķestra mūziķi mani pazīst, un es arī zinu, kā kurš reaģē un ar kuru uz skatuves vislabāk sazināties. Visi mani pazīst, un tā ir tik ļoti silta, patīkama sajūta…

Tas ir tāds luksuss – būt pie tāda orķestra, kas tik labi spēlē – jebkurā mirklī, kad dzirdu viņus, es viņus apbrīnoju. Bet arī no cilvēciskās puses – viņi ir tik jauki un sirsnīgi. Protams, tas ļoti nāk no paša Andra – tā atmosfēra, ko viņš rada orķestrī… Var manīt, cik ļoti mūziķi mīl Andri, un sirsnība ir abpusēja – tā nāk arīdzan no Andra puses.

Jūs intervijās esat sacījusi, ka Andris Nelsons ir jūsu tuvākais diriģents. Vai ciešais kontakts ar viņu nozīmē arī garantiju labai sapratnei ar orķestriem, ko viņš diriģē? Birmingemas orķestris, Leipcigas, Berlīnes filharmoniķi, Bostonas orķestris?

Jā, tikko Andris ir pie pults, zinu, ka viņš mani saprot, un es viņu saprotu. To pat nevar saukt par pavadīšanu. Viņš vienkārši dod to enerģiju, ko man vajag – zinu, ka varu gūt izcilu motivāciju, varu darīt to, ko gribu, un viņš visu sapratīs. Mūsu vidū valda abpusēja sapratne – esmu tik pateicīga viņam, ka viņš ir man uzticīgs un tik ļoti lojāls. Arī ar orķestriem attiecības izaug un kļūst ciešākas – gan ar Birmingemu, gan tagad ar Bostonu, Leipcigu. Tā ir tāda bagātība manā dzīvē, ka drīkstu un varu spēlēt ar Andri un viņa orķestriem. Tas tiešām ir fantastiski!

Cik būtiska nozīme ir arī tam, ka abi esat latvieši? Protams, saziņa mēģinājumos un koncertos droši vien notiek angļu valodā, vai ne?

Kad runājam viens ar otru, runājam latviski, bet kopā ar orķestri – angliski. Nezinu, vai dziļā saprašanās ir tikai tāpēc, ka abi esam latvieši un esam uzauguši līdzīgos apstākļos, zinām Latvijas atmosfēru, mums bijusi līdzīga izglītība un arī sapratne par mūziku nāk no viena un tā paša virziena.

Manuprāt, tas, ka mēs tā saprotamies – tas nāk no citurienes, no kaut kādas augstākas varas, pat nezinu, kā to lai izskaidro. Mūs savieno mūzika. Protams, ka latvietība un latviešu vēsture arī daudz ko dod mūsu attiecībās, bet tas vēl nav viss.

Tas ir tikai viens no iemesliem.

Vai arī orķestra mūziķi jūt jūsu labo saprašanos?

Man šķiet, ka orķestra mūziķi noteikti jūt, ka mēs viens ar otru ļoti labi saprotamies. Bet jebkurš orķestris, kas spēlējis ar Andri, uzreiz jūt, cik viņš ir godīgs un sevi nekad neliek pirmajā vietā. Pirmajā vietā viņš vienmēr liek mūziku: to momentā jūt arī orķestra mūziķi, visi Andri respektē, jo viņš ir tāds, kāds ir – viņš neko nemaina savā būtībā. Viņš mūzikai atdod sevi visu.

Tas, ka gan jūs, gan Andris nākat no Latvijas, ir iemesls tam, ka Bostonas orķestra koncertturneja piestāj arī Rīgā. Droši vien Andris jau sava orķestra mūziķus ir informējis, kādēļ tas notiek. Vai par to arī tiek runāts mēģinājumos?

Jā, protams! Šķiet,

bostonieši vēl nekad nav bijuši Rīgā, tāpēc ir ļoti, ļoti ieinteresēti un ieintriģēti. Viņi gaida, kad varēs redzēt, kāda ir vide un apkārtne, no kurienes nāk Andris, kādi ir cilvēki.

Viņi tiešām ir ļoti, ļoti nepacietīgās gaidās par to, kā būs Rīgā. Un man ir tāds prieks, ka tas ir izdevies: muzicēt kopā ar Andri, ar šo lielisko orķestri un viņiem parādīt Latviju un savukārt Latvijai parādīt šo fantastisko orķestri.

Tikpat ieintriģēta ir arī Latvijas publika, jo biļetes uz šiem koncertiem jau sen kā izpārdotas. Andris šobrīd ir viens no kaismīgākajiem Šostakoviča mūzikas popularizētājiem pasaulē. Ne velti ar Šostakoviča vēstījuma atšifrēšanu nodarbojās gan nupat izskanējušais festivāls Bostonā, un to darījis otrs Andra vadītais orķestris – Leipcigas Gewandhaus orķestris. Bet arī jums tieši Šostakoviča Pirmais vijolkoncerts iezīmējis liktenīgu pagriezienu dzīvē, sākot jau ar pirmo lielo uzvaru Karalienes Elizabetes konkursā 2001. gadā, un līdz pat šim brīdim ar to nācies saskarties daudzu citu diriģentu vadībā. Salīdzinot ar studiju gadiem – kā mainījusies tā izpratne un lasījums?

Mums, mūziķiem, ir tā laime, ka varam augt kopā ar mūziku un izbaudīt to laiku, kā tas ir – ja tu sāc strādāt ar darbu jau bērnībā un tad izaugt kopā ar to cauri gadiem, caur citiem orķestriem, ar citiem diriģentiem. No katra koncerta iemācies kaut ko jaunu.

Kopā ar Andri šo koncertu ierakstījām pirms gadiem četriem, pieciem, tagad klausījos šo ierakstu un domāju – es tā tiešām spēlēju? (Smejas.)

Man liekas, mēs abi esam kļuvuši mazliet mierīgāki, nekā bijām pirms divdesmit vai piecpadsmit gadiem.

Vissvarīgākais šajā mūzikā ir ļaut tai iedarboties uz cilvēkiem, ļaut tai iet uz priekšu, izbaudīt dziļās emocijas, kas ir Šostakovičā – pašam tās izbaudīt un arī publikai ļaut izbaudīt, atdodot visu enerģiju, kas vien ir.

To es bieži esmu redzējusi konkursos: astoņpadsmit, deviņpadsmit gadus veci jaunieši spēlē šo koncertu, un dzirdu, ka viņi īsti nevar saprast, cik dziļš tas ir. Tas ir grūts, bet ērti spēlējams. Ļoti bieži jaunieši nerespektē to, cik dziļa ir šī mūzika. Bet to iemācās tikai ar gadiem. Bet tiešām – man šis ir viens no tuvākajiem koncertiem…

Un kaut kā sanācis tā, ka katru reizi, kad Andris debitējis pie kāda jauna orķestra diriģenta pults, esmu bijusi šajos koncertos kā soliste, un ļoti bieži esam spēlējuši tieši Šostakoviča Pirmo vijolkoncertu. Tas mani pavadījis visu manu pieaugušas mūziķes dzīvi, it sevišķi bieži to atskaņojot kopā ar Andri. 

Šis koncerts, ko daudzi mēdz dēvēt arī par simfoniju vijolei ar orķestri gan sava plašā apjoma, gan arī satura dziļuma dēļ, prasa pamatīgu pieredzi un iemaņas: solistam jāmāk sadarboties ar pārējiem orķestra mūziķiem, jo solo posmi ir vairāki. Pieredze noteikti palīdz.

Jā, noteikti – šo koncertu ir diezgan grūti spēlēt kopā ar orķestri, sevišķi ar atsevišķiem pūtējiem – ir daudzas vietas, kurās ir ļoti grūti viņus dzirdēt, un tā tiešām ir pieredzes lieta. (..) Visgrūtākais šajā koncertā ir tas, ka no vijolnieka prasa fizisku sagatavotību: sākot no trešās daļas līdz pat beigām ar milzīgo kadenci praktiski nav paužu. Visgrūtāk saglabāt spēku līdz pašām koncerta beigām. Un arī tā ir pieredzes lieta – kā sadalīt spēkus visa koncerta garumā.

Un no emocionālā viedokļa – vai ir viegli tikt pēc atskaņošanas no tā visa ārā, vai tāpat kā aktierim ir vajadzīgs tomēr zināms laiks, lai izietu no lomas?

Lai vai cik traģiska un dziļa ir šī mūzika, kas aizņem visas emocijas un nonāc tiešām citā pasaulē, kad spēlē šo darbu uz skatuves, vienlaikus tā dod neizsakāmi daudz enerģijas un jaunu skatu uz to, cik daudzas mazās lietas ir nesvarīgas.

Katrreiz, kad to spēlēju, domāju: ir kaut kas patiešām brīnišķīgs šajā pasaulē… Lai vai cik sāpju un grūtu lietu tajā nevalda, šī mūzika pierāda to, ka pasaulē tomēr ir arī kaut kas tik skaists un labs, ko nevaram pat vārdos aprakstīt.

Aiz muguras ir koncerti Bostonā, ko jūs jau pieminējāt. Tie notika 2. un 3. maijā Bostonas koncertzālē, bet 8. maijā – Vīnes "Musikverein". Vai Amerikā un Eiropā klausītāju uztvere un publikas reakcija ir krasi atšķirīga?

Patiesībā nē. Jo Šostakoviča Pirmais vijoļkoncerts aizrauj jebkuru; tur nav kā modernajā mūzikā, kur jābūt superinteliģentam un izglītotam, lai to klausītos. Šostakoviča koncerts tiešām aizrauj jebkuru, kas to klausās. Protams, ar šādu orķestri, kāds ir Bostonas simfoniskais orķestris, vēl jo vairāk. Bet man liekas, ka emocijas, ko šī mūzika dod – tas visā pasaulē ir diezgan līdzīgi. Publikas atsauksmes bija ļoti, ļoti jaukas gan Bostonā, gan šeit, Vīnē. Klausoties arī simfonijas Andra vadībā – publika jūt, cik daudz emociju un dziļu domu nāk no mūzikas, no Andra un orķestra puses. To publika vienmēr jūt.

Pēc 3. maija koncerta Bostonas simfoniskā orķestra sociālajā kontā izlasīju komentāru kādas klausītājas komentāru: "Skaists koncerts. Nezinu, vai es pati kļūstu vecāka vai maestro Nelsons un orķestris kļūst arvien labāki, bet es ikreiz raudu... Un šie koncerti mani aizkustina." Vai arī pēc koncertiem ir klausītāji, kuri nāk klāt un vēlas dalīties ar saviem iespaidiem?

Protams, ir cilvēki, kas pēc koncerta sadūšojas pienākt klāt vai arī tikuši aizskatuvē. Bostonā Andrim tiešām ir fantastiska vieta, kur viņš var strādāt. Leipcigā, protams, arī. Bet Bostonā cilvēki ir īpaši jauki: gan orķestris, gan publika Andri viņi neizsakāmi mīl un ciena. Un publika var būt laimīga! Nu jau desmit gadus Andris ir tur, un var piedzīvot, kā orķestris viņa vadībā izaug. Tas ir ļoti īpaši.

Kāda īsti ir Bostonas koncertzāle? To, kāda ir "Musikverein", mēs zinām, jo ik gadu 1. janvārī Vīnes Jaungada koncerta tiešraidē to varam apskatīt. Vai ir lielas akustiskās atšķirības starp Bostonu un Vīni?

Ir gan. Tas bija mazliet pārsteidzoši, jo es "Musikverein" labi zinu, ik pa diviem gadiem šeit spēlēju. Bet pagājušonedēļ atbraucot no Bostonas tieši uz "Musikverein", bija savāda sajūta.

Bostonā ir ļoti, ļoti skaista, veclaicīga zāle. Manuprāt, tā ir būvēta pēc Leipcigas vecā "Gevandhaus" parauga, kura sen vairs nav. Tā ir eiropeiska, veca zāle. Ļoti, ļoti skaista, tajā arī akustika ir ļoti laba. Taču es mīlu arī Vīnes "Musikverein", tā ir viena no manām mīļākajām zālēm.

Tai ir mazliet sausāka skaņa, un orķestris sēž daudz, daudz, daudz tuvāk nekā Bostonā, kur skatuve ir daudz lielāka. (..) Bet abas zāles ir vienkārši fantastiskas.

Rīgā būs pavisam kaut kas cits. Gan jūs, gan Andris to zina, bet bostoniešiem, iespējams, tas būs pārsteigums.

Jā, viņi jau ir brīdināti, ka nebūs tā, kā ir Bostonā, ka koncerts notiks mūsu Operas namā. Bet viņi visi jūt, ar kādu mīlestību publika gaida gan Andri, gan pašu orķestri.

Cik daudz jums nācies spēlēt Prāgā? Jo nākamais pieturas punkts būs tieši Prāga – koncerts notiks 14. maijā. Pēc tam dosieties uz Leipcigas "Gewandhaus", ko labi zināt. Kā ir ar Prāgu? 

Prāgā esmu bijusi tikai kādas divas, trīs reizes. "Rudolfinum" zeltītā zāle ir ļoti, ļoti skaista – tā ir viena no vecajām zālēm. Arī tur ir ļoti inteliģenta publika, un klausītāji noteikti varēs priecāties par Bostonas orķestra un Andra snieguma kvalitāti.

Papildu emocionālo lādiņu jums, mūziķiem, sniedz ne tikai koncertzāļu vēsture, bet arī jūsu minētā publikas inteliģence un tās līmenis. 

To uzreiz mana, kad uziet uz skatuves – jūtam, kā publika reaģē. Tās ir tādas neaprakstāmas lietas, ko nevar īsti izskaidrot. Bet to var manīt, kāda ir publika un kāda ir tās attieksme. Bet runājot par zālēm…

Katru reizi, kad ieeju vai nu "Musikverein" vai Bostonā, šad un tad man vienkārši sev jāiekniebj un jāsaka: tā ir vienkārši zāle, nedomā par tās vēsturi, jo tas ir vienkārši fantastiski, ka esmu viena no tiem, kuri drīkst uz šīs skatuves spēlēt.

Tas ir ļoti satraucoši. Jāsaglabā vēss prāts un vienkārši jākoncentrējas uz mūziku.

Tikko skaņu ierakstu nams "Deutsche Grammophon" klajā laidis albumu ar Šostakoviča mūzikas ierakstiem. Tajā iekļauts arī jūsu pirms dažiem gadiem ieskaņotais Šostakoviča Pirmais vijolkoncerts. Vai tagad, sākoties koncertturnejai, šo ierakstu noklausījāties?

Es nekad neklausos savus ierakstus…

Tomēr šoreiz bija jānoklausās gan Pirmais, gan Otrais koncerts – abi ir vienkārši fantastiski. Kad pēc koncerta saņemu tā ierakstu, domāju – ir tik dīvaini klausīties nevis skaņu ierakstu studijā tapušu ierakstu, kad zini, kā tas apmēram izklausās, bet koncertierakstu. Jo koncerts ir koncerts, tajā vienmēr nāk klāt citas emocijas.

Atceros tieši Šostakoviča Pirmo koncertu: tas bija dzīvais ieraksts Bostonā tieši pēc tam, kad sākās karš Ukrainā: visi bija šokā, bija ļoti īpaša atmosfēra, mēs visi bijām pilnīgā nesapratnē, kas šobrīd pasaulē notiek.

Tādas arī ir manas atmiņas par Šostakoviča Pirmo vijolkoncertu.

Cik liktenīgi, ka šajās dienās Latvijā ieradusies arī jūsu māsa Lauma, lai Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas noslēgumā atskaņotu Klāras Šūmanes Klavierkoncertu. Esat sazinājušās? Un vai Lauma uzkavēsies te, lai apmeklētu jūsu koncertu?

Nē, Laumiņa nevar palikt, jo viņai jābrauc atpakaļ pie meitiņas. Toties mana mamma brauks uz abiem koncertiem! Viņai ir izdevīgi, ka abas meitas spēlē viena pēc otras. Vispirms viņa dosies uz Laumiņas koncertu Liepājā, bet pēc tam – uz manu koncertu, un tas, protams, ir ļoti, ļoti jauki.

Koncertējot dažādās valstīs un kontinentos, vai iznāk arī tā, ka gadalaiku maiņu piedzīvojat atkārtoti? Nupat mums komponiste Santa Ratniece intervijā sacīja, ka pie viņas pavasaris šogad atnācis trīs reizes. Kā tas ir jums? Un vai vispār pagūstat ievērot pārvērtības dabā?

Jā, protams, tik traki jau nav ar to braukāšanu apkārt. (Smejas.) Neesmu gluži katru otro dienu citā kontinentā. Man tiešām ļoti patīk pavasaris, kad viss atmostas, un to es tiešām izbaudu. Pagājušonedēļ, kad biju Bostonā, tas bija pavisam jocīgi, jo pēkšņi tur kļuva tik karsts! Vienu dienu bija gandrīz 30 grādu, un tad jau likās jocīgi. Maija sākumā vēl nevajadzētu būt tik gluži karstam.

Runājot par kamermūziku: vai "Skride piano quartet" joprojām ir aktīvs? Vai pietiek laika un spēka jūsu kopīgajiem kamermūzikas projektiem?

Ar kvartetu šobrīd nekas nav plānots. Bet tas jau arī nebija tā domāts, ka visu laiku spēlēsim kopā. Tie bija vairāk kā projekti. Tā vienkārši sanāca, ka kopā spēlējām.

Toties vasarā ar abām māsām, mammu un Laumas vīru mums būs kopīgs koncerts! Tā būs pirmā reize pēc piecpadsmit, divdesmit gadu pārtraukuma, kad visas četras kopā spēlēsim – Vācijā ir viens kamermūzikas festivāls, kurā uzstāsimies.

Par to man ir milzīgs prieks, ka visas kopā būsim uz skatuves. (..)

Bet vispār runājot par kamermūzikas projektiem ne tikai ģimenes sastāvā, bet arī ārpus ģimenes? Cik daudz ir piedāvājumu, pasūtījumu? Tuvojas vasara, kas nāk ar plašu festivālu piedāvājumu.

Beidzamajos gados vairs tik daudz nepiedalos festivālos, jo man vienkārši vajag vasarā vairāk pabūt kopā ar bērniem. Bet šis tas jau uzrodas. Kamermūzikas koncerti tiek plānoti mazliet īslaicīgāk. Bet šobrīd nekā konkrēta nav. 

Jūsu bērni droši vien jau krietni, krietni paaugušies. Vai kāds no viņiem izrādījis arī nopietnu interesi par mūziku?

Nopietnā līmenī noteikti nē, bet

mans vecākais dēls, kuram tagad ir jau septiņpadsmit ar pusi, mācās klavieres. Sāka ar ģitāru, bet viņam iepatikās klavieres – pats sāka tās mācīties pirms gadiem pieciem, sešiem. Mēs viņu aizvedām pie skolotāja – un viņam tas viss vienkārši šausmīgi patika! (Smejas.)

Viņš atnāk no skolas, piesēžas pie klavierēm un vienkārši spēlē un mācās. Tā viņam ir tāda dvēseles vēlme, bet viņš nekad nebūs profesionāls mūziķis. Taču galvenais, ka viņam patīk mūzika. Mazajam gan šobrīd interesē tikai futbols. (Smejas.)

Vai dēli seko līdzi arī mammas koncertu grafikam? Vai uzmana, kur mamma atrodas?

Nē, nemaz. Jau no mazotnes viņi ir pieraduši, ka esmu projām. Šad un tad viņi paprasa, kur tieši es atrodos, bet tas viņiem ir tik normāli, ka ikdienā neesmu viņiem blakus, ka viņi pat daudz neinteresējas, kur esmu.

Kas šobrīd ir tas repertuārs, kas ir jūsu pirkstos līdzās Šostakoviča koncertiem? Vai pa šiem gadiem ir tā, ka notis vajadzīgas tikai tajos brīžos, kad notiek sarunas ar diriģentu par kādām interpretācijas niansēm? 

Patiešām ir tā, ka daudziem ejošiem koncertiem notis mājās pat nav atrodamas. Ja nepieciešams, tās var atrast tīmeklī. Tā ka es, protams, reizēm ieskatos notīs, lai neaizmirstu kādas detaļas.

Repertuārs gan pēdējos gadus nav vairs tik traks, kā bija pirms gadiem desmit, kad es burtiski katru nedēļu spēlēju kaut ko citu. Tagad cenšos koncentrēties un kādiem četriem, pieciem vijolkoncertiem gadā, lai nesanāk par daudz.

Ir Korngolds, Šūmanis, Šostakovičs, arī Gubaiduļina – tieši ar viņas mūziku pēdējos gados izveidojušās ciešas attiecības. Man vienmēr ir interesanti spēlēt ne tikai vienu darbu, bet mainīt emocijas no Mocarta, Šostakoviča uz kaut ko pilnīgi modernu.

Jūs uzstājaties visā pasaulē: vai koncertos bieži gadās sastapt latviešus?

Jā! Šķiet, nav bijis neviena koncerta jebkurā pasaules malā, kurā nav bijis vismaz viens latvietis vai kāds, kurš kaut kādā veidā ir saistīts ar Latviju – visur ir kaut kāda saistība ar Latviju. Tas ir ļoti, ļoti raksturīgi un patīkami, ka visur var atrast savus mājiniekus.