"Baha nekad nevar būt par daudz!" Jubilejas saruna ar klavesīnisti Ainu Kalnciemu

Svētdienas rīta intervijas viešņa ir nopelniem bagātā, pieredzējusī klavesīniste un pedagoģe, Starptautiskā Baha kamermūzikas festivāla dibinātāja un rīkotāja 24 gadu garumā – Aina Kalnciema. 15. oktobrī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā gaidāms viņas 80 gadu jubilejas koncerts.

Rūta Paula: Iepriekšējo reizi tikāmies ziemā, februāra sākumā, dažas dienas pirms tavas lielās jubilejas. Dzimšanas dienas raidījumā no "Benefices" uz "Benefici" noklausījāmies iepriekšējās lielās jubilejas garo un ietilpīgo sarunu, kurai pievienojām pārskatu, kas noticis pēdējo piecu gadu laikā. Un noticis bija daudz. Tava līdzdalība dažādās senās mūzikas organizācijās, konkursos, koncertceļojumi uz Monreālu un Jaunzēlandi, tradicionālais Leipcigas Baha mūzikas festivāla apmeklējums un tā tālāk. Nu jau no februāra pagājis kāds laiks, un mēs atkal tiekamies radio studijā pie mikrofona, jo tavas lielās jubilejas svinēšana turpinās. Pirmkārt, jau ar lielu, raibu jubilejas koncertu, kas notiks 15. oktobrī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Pēc tam būs kāds laiciņš attapties, un novembra beigās jau startēs 24. Starptautiskais Baha kamermūzikas festivāls ar pieciem koncertiem un arī raibu un bagātīgu programmu. Bet par to pēc brīža, jo vispirms būtu jauki uzzināt, kāds parasti ir tavs svētdienas rīts – ap pulksten pusdesmitiem. Vai tas sākas ar stipras kafijas krūzi vai mūzikas klausīšanos, varbūt ar kādu atspirdzinošu pastaigu ārā?

Aina Kalnciema: Ko es daru vispirms, kad pieceļos, es ieslēdzu radio "Klasika", bet, ja ir runa par aktīvām darbībām, tad dodos uz mežu ar savu sunīti. Mežs ir blakus, man un sunītim tas ļoti patīk, īsāk sakot, nododos aktīvām, fiziskām kustībām. Manam sunim, kurš ir somu Lapzemes suns, ziema ir mīļāka par vasaru. Biezā spalva ļauj gulēt sniegā, un viņš vasarā jūtas sliktāk.

Rūta Paula: Ziema priekšā, bet nedaudz atgriezīsimies un pārlūkosim laiku, kas bijis pavasarī, vasarā un nu jau varbūt mēnešos, kas iesniegušies rudenī. Vai arī šis laiks tev, kā vienmēr, ir bijis piesātināts un intensīvs? Laikam jau atkal tie spilgtākie un piesātinātākie iespaidi ir bijuši Leipcigā?

Aina Kalnciema: Droši vien tā var teikt, ka man šīs vasaras spilgtākie notikumi ir REMAS asambleja Stokholmā un pēc tam ciemošanās Leipcigas festivālā. Tie ir daļēji izdzēsuši iepriekšējo, kas notika martā un maijā, bet arī tur bija dažādi ļoti interesanti braucieni. Pārsvarā es aktīvi darbojos organizācijās NORDEM un REMA, braucu uz festivāliem, iepazīstos, dibinu kontaktus.

Rūta Paula: Cik noprotu, arī šīs organizācijas paplašina savu darbību, apvārsni?

Aina Kalnciema: Jā, ar katru gadu šīs organizācijas, īpaši tas attiecas uz REMU, kas ir ārkārtīgi milzu organizācija, kas uztur kontaktus burtiski visā pasaulē ar dažādiem senās mūzikas centriem, organizācijām, viņi var būt ļoti spēcīgi, jo viņus atbalsta Eiropas Savienības Kultūras komiteja, finansiāli viņi ir ļoti nodrošināti, ar brīnišķīgu mājaslapu, kas atspoguļo visu. Tur var atrast visu ko burtiski no visas pasaules – festivālus, kas notiek. Bet reizē šīs organizācijas biedri ir ļoti atvērti un draudzīgi. Es teikšu, ka jūtos ļoti labi šajā saimē.

Rūta Paula: Šajā saimē, šķiet, ir vairāk tāds darbs. Tiešs darbs – kaut ko uzzināt, rīkot, saskaņot. Vai Leipcigā nav vairāk baudīšanas, mūzikas baudīšanas? Kaut gan arī tur varbūt ir jāuzliek acs uz kādu jaunu, kārotu izpildītāju?

Aina Kalnciema: Jā, bet tā ir bauda dvēselei. Tāds desmit dienu balzams dvēselei, kas ļoti ilgi paliek atmiņā. Protams, uz visiem koncertiem nav iespējams izskraidīt, bet jācenšas. Kādreiz tu jūties pārsteigts par kaut ko pilnīgi nezināmu un atklāj, ka tas taču ir kolosāli, cik apbrīnojami ir mākslinieki! Jāsaka, ka šo divdesmit trīs gadu garumā, kopš es braucu uz Leipcigas festivālu, ļoti aug kopējais izpildītāju līmenis. Tie izcilie vārdi vienmēr ir bijuši brīnišķīgi, bet rodas aizvien jauni izpildītāji, kas piedalās šajā festivālā Leipcigā, un jāsaka, ka tiešām mums aug Eiropā kolosāla baroka mūzikas pazinēju un izpildītāju saime.

Rūta Paula: Kas šoreiz bija tavi lielākie pārsteigumi Leipcigas festivālā? Ļoti patīkami droši vien bija mūsējo panākumi?

Aina Kalnciema: Koris "DeCoro" uz turieni brauca jau otro reizi. Man prieks, ka viņi atstājuši uz  festivāla vadību ļoti labu iespaidu. Viņiem bija iespēja startēt kopā arī ar ārzemju māksliniekiem, domāju, tas šim korim bija milzīgs stimuls. Ja saka par pārējiem, kā katru gadu, varēja nešaubīgi baudīt Baha Mateja pasiju???. Kā vienmēr, katru gadu ir jauni izpildītāji, bet šī pasija tiek nemainīgi atskaņota.

Rūta Paula: Varbūt arī šoreiz tika nolūkots kāds atskaņotājmākslinieks mūsu Baha kamermūzikas festivālam?

Aina Kalnciema: Ar nolūkošanu ir tā – nolūkot jau var, bet ir jāskatās, vai ir iespēja viņu ielūgt, vai var to atļauties, jo tie īstie, augstie vārdi, kurus man gribētos, – viņi ir ļoti dārgi. Un šobrīd kļūst aizvien dārgāki. Kā viss mums apkārt, arī viņi ceļ savas izmaksas. Mazliet mīnusiņš, ko var just – arī Leipcigas festivālam ir finansiālas grūtības. Pirms pandēmijas tam bija liels plašums un vēriens, trīs miljonu budžets – aicini, ko gribi un cik gribi! Turp brauca milzu orķestri un milzu kolektīvi, kādi vien pasaulē ir. Šobrīd var redzēt, ka tiek rūpīgi sekots ne tikai mākslinieciskajai programmai, bet arī finansiālajām izmaksām. Nebūt negribu mazināt festivāla līmeni vai tā nozīmi, bet to var just, ka mākslinieki tiek rūpīgi izraudzīti. Starp citu tur uzstājās arī Freiburgas baroka orķestris, kas drīz vien viesosies pie mums, pēc 16 gadu pārtraukuma. Man bija lieliska tikšanās ar Freiburgas baroka orķestra galveno menedžeri – pārrunājām senos laikus, kad viņi bija Rīgā. Viņi mani gaida kā apmeklētāju, es viņus šeit – kā izpildītājus. 

Rūta Paula: 15. oktobra jubilejas koncerts Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā vismaz „uz papīra” izskatās pēc lieliem svētkiem – tur pulcēsies gan tavi bijušie studenti un domubiedri mūzikā, gan īpašie viesi. Skanēs gan solo, gan stīgu kvintets, gan koris. Zvaigžņu plejāde! Bet no kāda graudiņa apauga un kā sāka veidoties šī koncertprogramma? 

Aina Kalnciema: Pirmā ideja bija par to, ka vēlējos Rīgā pirmo reizi atskaņot, cik man zināms, Baha Koncertus diviem klavesīniem oriģinālajā versijā. Tie ir skanējuši Dzintaru koncertzālē ar klavierēm, bet oriģinālā versijā – tas būtu jaunums. Un, protams, ko tad es varēju piesaistīt, ja ne savas brīnišķīgās audzēknes, tagad koncertējošas, patiešām brīnišķīgas mākslinieces, par ko man liels prieks – Ievu Salieti, Gerdu Jerjomenko un no Nīderlandes šurp brauc arī Liene Maderna-Stradiņa.

Rūta Paula: Šie divi Koncerti diviem klavesīniem skanēs versijā kopā ar stīgu kvintetu. Tātad bez tādām organizatoriskām lietām, kādu noteikti ir daudz un nepārtraukti, tev, kā vienmēr savos koncertos, ir arī mākslinieciski pienākumi?

Aina Kalnciema: Jā, sanāk tā, ka man vajadzēs arī izpildīt, jo Gerda spēlēs vienu koncertu kopā ar vijoli, un es spēlēšu ar Lieni. Nākamā doma – kur tad paliek manas sirdsmīļās studentes, kuras šobrīd vairs klavesīnu aktīvi nepraktizē? Kā viņas pašas saka, iepazīšanās un stundas pie manis viņām devušas ļoti daudz senās mūzikas izpratnē un tālākajā darbībā kā mūziķēm, māksliniecēm. Tad atcerējos dažas savas ļoti mīļas studentes un arī uzaicināju piedalīties. Un ar lielu sajūsmu visi bija klāt. Lai publika nebrīnās, ka redzēs programmā arī Daumanta Liepiņa vārdu. Viņš gan nespēlēs uz klavesīna, bet kā mans students Daumants bija ļoti ieinteresēts apgūt arī klavesīnu.

Talantīga cilvēka iezīme vienmēr ir tāda, ka viņu interesē viss. Patiešām interesē!

Daumants piekrita burtiski starp diviem koncertceļojumiem "atšauties" uz Rīgu, lai piedalītos šajā koncertā, par ko esmu ļoti priecīga. Uzrunāju arī Evu Binderi, arī viņa ļoti labprāt atsaucās, un mēs pamuzicēsim kopā. Kas attiecas uz Ramonu Jaffē (Ramon Jaffe) – ar viņu mums ir ilgstoša sadarbība. Esam spēlējuši kopā Rīgā, Itālijā, Austrijā – ir, ko atcerēties. Arī viņš bija ļoti priecīgs ierasties un kopā ar mani pamuzicēt. Tie būs tādi īpašie viesi.

Rūta Paula: Gaidāma ļoti krāšņa skaņu buķete! Vijole, čells, pats par sevi, klavesīns, stīgu kvintets un vēl koris "DeCoro"!

Aina Kalnciema: Un būs vēl arī citi instrumenti. Piemēram, man ļoti mīļa bijusī audzēkne Elīna Gotsuļaka, tagadējā Benda, piedāvāja spēlēt kopā ar Annu Gāgani. Elīna strādā Bāzelē un kopā ar Annu ir daudz muzicējusi. Savukārt ar Oskaru Petrauski mēs esam tādus jokus uz klavesīna dzinuši kopā ar Rihardu Zaļupi! Viņš atnāks kopā ar savu sievu Elīnu Bērtiņu, kas arī ir man mīļa bijusī audzēkne. Vēl esmu priecīga, ka atsaucās piedalīties Agnese Egliņa. Tāda ļoti mīļa, skaista manu bijušo studentu buķete.

Rūta Paula: Mūzikas pamatakmeņi laikam būs Bahs, Hendelis, Mocarts un droši vien vēl un vēl...

Aina Kalnciema: …vēl Bartoks, Geršvins, Šūmanis un Šopēns – ļoti krāšņa programma. Sāksim ar Baha dubultkoncertu un ar Baha moteti „Lobet den Herrn” koncertu arī nobeigsim. To pieteicās izpildīt Latvijas Universitātes kamerkoris "DeCoro" – tie mūziķi, kas muzicēja arī Leipcigā, tā ka mums ar viņiem ir ļoti jauka sadarbība, priecājos. 

Rūta Paula: Tavās domās un prātā ir noteikti arī tālākais notikums – Starptautiskais Baha kamermūzikas festivāls, kas sāksies novembra beigās. Tam būs pieci koncerti, un, kā tu teici jau pagājušajā ziemā, šoreiz tas izies ārpus Rīgas robežām.

Aina Kalnciema: Jā, festivāla atlase notiks nevis Rīgā, bet Ventspilī. Ventspils koncertzāle "Latvija" ir mani laipni uzņēmusi, mums izveidojusies ļoti jauka sadarbība, tā ka 24. novembrī visus aicinu doties klausīties pasaulslaveno ansambli "Vox Luminis" Lionela Menjē (Lionel Meunier) vadībā. "Vox Luminis" jau piedalījās vienā no iepriekšējiem Baha festivāliem. Kas mani īpaši priecē, kad Leipcigā satiku Lionelu, viņš uzreiz atcerējās, cik brīnišķīga esot bijusi telpa Rīgā, kur viņi dziedājuši. Tā bija Mazā ģilde. Un vēl – cik garšīgs ēdiens esot Latvijā! Tādas atmiņas. Viņi braukā pa visu pasauli trakā ātrumā – no vienas valsts uz otru, ir ļoti pieprasīti – bet atceras, kā Rīgā ir barojuši, tas man šķiet ārkārtīgi interesanti. 

Rūta Paula: Tāpat kā iepriekšējā reizē, īpašs Baha kamermūzikas festivāla akcents būs "Vārds jaunajiem" – saikne ar Emīla Dārziņa mūzikas skolu un tās jauno koncertzāli.

Aina Kalnciema: Baha svētkus visiem skolēniem un pasniedzējiem skolā rīkosim jau otro gadu. Baha svētku koncertā, varētu teikt, jau pēc tādas zināmas tradīcijas piedalīsies visas četras nacionālās mākslas skolas, kas apvienotas zem vienas cepurītes – Dārziņa mūzikas skola, Doma kora skola, baleta skola un Jaņa Rozentāla mākslas skola. Izrādās, ka audzēkņi no šīs skolas tam gatavojās jau no pavasara.

Rūta Paula: Un atkal uzmanības centrā, protams, Johans Sebastians Bahs.

Aina Kalnciema: Un tikai. Baha nekad nav par daudz!

Rūta Paula: Šī devīze pavada festivālu jau daudzu gadu garumā. Interesanti, ka festivāls noslēgsies ar koncertu "Pustoņu noslēpums" 11. decembrī Mazajā ģildē.

Aina Kalnciema: Endrjū Lorensu-Kingu (Andrew Lawrence-King) es "medīju" jau gadus piecpadsmit. Kad nejauši uzzināju, ka Endrjū ir pārcēlies uz dzīvi Igaunijā (lai gan viņš nepārtraukti koncertē pa visu pasauli un vada meistarklases un ne tikai Anglijā), viņš ir nodibinājis ģimeni, izveidojis savu ansambli, ļoti rosīgi veicina baroka mūzikas uzplaukumu arī šajā valstī un šajā pilsētā. Neapšaubāmi izcils mūziķis! Sazinoties viņš piedāvāja (varbūt daudzi to jau zina), ka viņš ir seno arfu speciālists. Savā milzu kolekcijā uz visām arfām viņš arī spēlē, visām atrod specifisku pieeju. Koncertam Endrū Lorenss-Kings piedāvāja "pustoņu noslēpumu" no trim arfām. Viņam būs arī divi kompanjoni, mūziķi. Intriģējošs ir pats fakts, kādas arfas tiks atvestas! Starp citu viņi atskaņos arī Baha mūziku. Jā, aicinu pievērst uzmanību un atnākt uz koncertu Rīgas Biržā portretu zālē – vijolnieka Teotima Langluā de Svartes (Théotime Langlois de Swarte) koncertu. Tas šoreiz būs viņa solokoncerts, bet atceramies, ka pirms diviem gadiem viņš viesojās Mazajā ģildē kopā ar Tomasu Damfordu. Un, nepārspīlējot, klausītāji bija sajūsmā – kā viņi muzicē, cik atbrīvoti! Teotims Langluā de Svarte šobrīd ir ūnikums – jauns vijolnieks, francūzis, kas koncertē pa visu pasauli, ar savu virtuozitāti, savu personības šarmu, nepiespiestību. Patiešām es domāju, ka klausītājiem būs smaids sejā no sākuma līdz beigām.

Rūta Paula: Vēl paskrējām garām koncertam, kas gaidāms 27. novembrī Dobelē.

Aina Kalnciema: Kopā ar domubiedriem Aināru Paukšēnu un Ievu Nīmani veidojam programmu "Baroka mūzikas pērles". Būs ļoti patīkami koncertēt un sniegt ko tādu Dobeles iedzīvotājiem viņu lieliskajā akustiskajā koncertzālē.

Rūta Paula: Klausoties visu šo bagātību, skaidrs, ka tur jāiegulda milzīgs darbs un daudz laika, vajadzīgs daudz izturības. Vai tev ir kāds rūķītis, kas palīdz, vai arī tu visu nes uz saviem trauslajiem pleciem?

Aina Kalnciema: Tādi mazi rūķīši jau pa laikam šur un tur pagadās, bet viens labs rūķītis ir Kristiāna Vaickovska. Kā muzikologs viņa man ļoti daudz palīdz literārā ziņā, bet ne tikai.

Rūta Paula: Vēlot tev izturību, māksliniecisku aizraušanos un pacilātību, ko tu pati sev novēlētu pirms šiem lielajiem mūzikas cēlieniem?

Aina Kalnciema: To pašu izturību. Tā ir, ka spēka vajag daudz.