"2012. gada vidū pātraucu darbu lieliskā uzņēmumā un ar mugursomu plecos sāku apceļot pasauli – lielākoties vienatnē un taupot līdzekļus. Ceļojot daudz pārvietojos ar stopiem, nakšņoju pie vietējiem, strādāju brīvprātīgo darbu – daru visu, lai pēc iespējas pilnasinīgāk iepazītu cilvēkus un viņu zemi," savā blogā mugursoma.lv raksta Zane Eniņa.

Valstu skaits, kurā līdz šim pabijusi Zane, svārstās ap astoņdesmit. Turklāt daļa no valstīm - piemēram, Antarktīda vai Lieldienu sala - nemaz nav valstis, taču to apmeklējums ir vairāk nekā nozīmīgs.

Zanes Eniņas pirmā grāmata "Nekaunīgais pingvīns", kurā apkopoti piedzīvojumi, septiņarpus mēnešus ceļojot pa Dienvidameriku, Lieldienu salu un Antarktīdu, klajā nāca 2020. gada nogalē. Nule izdota Zanes otrā grāmata "Uz Aļasku un atpakaļ", kurā autore stāsta par savu ceļojumu ar auto, četros mēnešos šķērsojot Kanādu un ASV un pieveicot 30 000 kilometrus. Un tas ir gana labs iemesls, lai ar Zani Eniņu tiktos aizraujošā intervijā "Klasikas" vilnī...

Liega Piešiņa: Zane, cik valstis esat apceļojusi? Es nonācu pie astoņdesmit.

Zane Eniņa: Grūti pateikt par to valstu skaitu, jo ir tādas ļoti īpašas vietas, kā, piemēram, Antarktīda vai Lieldienu sala, kas nav valsts, bet šo vietu apmeklējums ir ļoti nozīmīgs, bet, ja mēs tādas klasiskas valsts skaitām, tad ir aptuveni astoņdesmit, jā. 

Polārais loks / foto no personīgā arhīva

Cik atšķirīgi ir brīvdienu rīti tad, kad tie ir mājās, un tad, kad tie ir ceļojumā?

Mājās neapšaubāmi brīvdienu rītus var izbaudīt daudz labāk un mierīgāk, jo es ļoti labi atceros vienu rītu Kanādas ziemeļos. Mēs bijām ciemos pie viena ceļā iepazīta drauga un bijām jau pāris dienu pie viņa ciemojušies, un bija tieši brīvdienas rīts.

Logos spīdēja saule, ārā bija ap nulli, draugs mums pagatavoja kafiju un lēnām sāka smaržot brokastis, un nodomāju, cik ļoti es gribētu nevis doties tālāk ceļā un salt kaut kur teltī, bet vienkārši paņemt labu grāmatu, uztaisīt vēl otro kafiju un pavadīt šo dienu, lēnām izbaudot rītu un apkārtni.

Tā ka ceļojot brīvdienas no darbadienām īpaši neatšķiras - protams, ka tu pieredzi daudz ko brīnišķīgu, bet tai pat laikā ir jārēķinās, ka tas arī tomēr ir zināms stress un zināms nogurums arīdzan.

Grāmatas "Nekaunīgais pingvīns" un "Uz Aļasku un atpakaļ" ļauj neklātienē izbaudīt jūsu ceļojuma priekus, pārdzīvojumus. Man liekas, ka tie kurināt kurina teikt, ka nav vienmēr jābūt ceļojumam ar izstrādātu maršrutu. Kad jūs nonācāt pie tā, ka ceļojumam ir jāļaujas? 

Cilvēki ceļo ļoti dažādi un nav pareizi vai nepareizi. Ir cilvēki, kas ļoti labi jūtas tad, kad viņi ir precīzi saplānojuši un iepriekš zina, kur viņi gulēs, ko darīs, ko skatīsies. Savukārt es esmu vienkārši slinka, teiksim tā. (smejas) Dažēji tas ir radies arī aizņemtības dēļ - ka man nebija laika rūpīgi visu izplānot un saprast, kur nu es būšu, un kādā brīdī es sapratu, ka tas nav vis mīnuss, bet gluži pretēji - ka tādā veidā man izdodas nokļūt vietās, kurās citādi nekad nenonāktu. Jo es satieku kādu cilvēku, kurš kaut kur dodas un paaicina mani līdzi. Patiesībā par to ir visa otrā grāmata, jo es

nebiju plānojusi doties ne uz Aļasku, ne atpakaļ. Bet Antarktīdā iepazinos ar puisi Rafaelu no Kanādas, un viņš bija iecerējis šādu braucienu un teica, lai es pievienojos. Kādu brīdi par to padomājot, es nolēmu - kāpēc nē? Ja ceļš sauc, tad jādodas! 

Cik svarīgi ir ceļabiedri?

Ļoti svarīgi. Jo atrast tādu cilvēku, ar kuru var kopā doties gandrīz vai izlūkos, nav viegli, un ceļojums arī ļoti pārbauda cilvēkus. Mēdz jau teikt - ja gribi iepazīt draugu, dodies kādā ceļā, jo neizbēgami ceļā būs arī kādas grūtības, un tad tu redzi, kā tas otrs cilvēks reaģē, kāds viņš ir, kāda ir viņa patiesā daba. Nav jau viens cilvēks labāks vai otrs sliktāks, vienkārši švarīgi ir atrast tādu, ar kuru ir līdzīga dulluma pakāpe, ar kuru ir līdzīgas intereses. Ja vienam ļoti patiks ļoti agri celties, bet otram savukārt - ilgi pagulēt, arī būs grūts šis ceļš. Tā ka jāatrod tāds kompromiss un kopējas intereses. (..)

Kā ir ar mājiniekiem? Tas nozīmē, ka jūsos ir kaut kāda indeve iekšā - viss, šobrīd pienācis tas brīdis, kad gribu atkal kaut kur ceļot. Bet mājiniekus līdzi neņemat.

Esmu ceļojusi ļoti dažādās sabiedrībās:

esmu ceļojusi kopā ar savu vecāku ģimeni un brāļiem, esmu ceļojusi ar savu dzīvesbiedru, esmu ceļojusi ar draugiem - tas nenozīmē, ka es pilnīgi vienmēr kaut kur metos viena pati,

bet, tā kā tie mani ceļojumi mēdz būt tādi, ka es aizbraucu, piemēram, uz pusgadu vai gadu, tad ir diezgan grūti atrast kādu, kurš būtu vienkārši ar mieru doties līdzi uz tik ilgu laiku.

Un tas taču principā ir arī finansējuma jautājums, vai ne?

Es teiktu, ka tas ir arī stāsts par naudu, bet tas ir stāsts par dzīves situāciju - mums katram ir sava dzīves situācija un ir tādas, kurās mēs nevaram atļauties būt ilgāku laiku projām, un ir tādas, kad varam. Tā kā tas visvairāk ir atkarīgs tieši no tā. Aizbraucot projām no Latvijas, es labāk ieraudzīju Latviju. Jo dažreiz ir vajadzīgs mazlietiņ pakāpties atpakaļ, lai saredzētu, kas mums ir īpašs. Un Latvija man vienmēr ir patikusi, nav tā, ka es teiktu - nē, Latvijā viss ir slikti, tagad braukšu kaut kur ceļot.

Man likās, ka Latvijā ir skaisti, bet tad, kad es izceļojos pa pasauli, sapratu, ka pie mums nevis ir skaisti, bet ir ļoti, ļoti, ļoti skaisti: dabas daudzveidība, kontrolēta mežonība, četri gadalaiki, jūra, upe, mežs, ezers - tas viss mums ir šeit, vienā mazā zemes pleķītī.

Un mūsu spēja saprast dabu un iet mežā, atpazīt sēnes, ogas, augus - tas ļoti daudz kur vairs neeksistē. Aļaskā iegāju mežā, salasīju brūklenes, pagatavoju ievārījumu pie pankūkām, ogas noliku arī uz galda, un meitenes no Amerikas nāca, garšoja un teica - Zane, kur tu tik garšīgas ogas nopirki? Viņām neienāk prātā, ka var ieiet tepat mežā, un tas viss aug mums pie kājām.

Manu ceļabiedru ilgi vajadzēja pārliecināt, lai viņš ēstu apšu beku sēņu mērci. Zane, tu tiešām esi pārliecināta, ka tās var ēst? Jā, esmu!

Tā kā tas, ka mēs lielākoties spējam to visu atpazīt, tā mums ir ļoti, ļoti liela bagātība. To es tā kā cenšos mums pašiem atgādināt, jo mēs paši to neredzam, jo visi jau to zina. Nē, pasaulē cilvēki to ir aizmirsuši, un mēs nē. Ceļš katram ir savs, un es teiktu, ka diezgan bieži dzīvē mums visādas neražas rodas no tā, ka mēs mēģinām salīdzināt, cik otram ir naudas, cik otram liela māja, jauna vai liela mašīna vai suns. Nav ko salīdzināties, vienkārši ir vērts izvēlēties tādu dzīvi, kādu tu pats vēlies dzīvot, kādu tu vari piedzīvot un par to arī priecāties.

Vai jums vajadzēja ļoti saņemties, lai dotos šādos ceļojumos?

Jā un nē. Ceļot var dažādi, un, kā jau tikko minēju, nav pareizu vai nepareizu veidu. Ja ir iespēja braukt kopā ar jautru draugu vai paziņu loku vai pat svešu cilvēku loku autobusā, viss kārtībā - es arī tā esmu braukusi. Tam ir savi plusi. Savukārt vienam pašam iesēžoties lidmašīnā un piezemējoties kaut kur Dienvidamerikas otrā galā, atkal ir citi plusi. Es neteiktu, ka tas ir saņemšanās vai drosmes faktors - iekāp lidmašīnā, tā nosēžas, un tad tu esi tur, kur esi. Un viss. 

Pārgājiens Bolīvijā / foto no personīgā arhīva

Un bailes? 

Sliktas un labas lietas mūs var piemeklēt pilnīgi jebkur: labi cilvēki ir visur, slikti cilvēki ir visur, čūskas ir visur... Protams, ir situācijas un zemes, kurās ir jāpiesargājas vairāk, un ir tādas, kurās tu vari atļauties būt mazliet brīvāks un atstāt telefonu krogā uz galdiņa, zinot, ka tas tur arī būs, ja aiziesi uz labierīcībām. Bet ir valstis, kur to nevajag darīt. Kā vēsta seni teicieni, sargi sevi pats un arī Dievs tevi sargās.

Tas nekad nav bijis mans pašmērķis - kādu par kaut ko pārliecināt.

Es vienkārši dalos savā pieredzē, ko es piedzīvoju, ko es redzu, un izrādās, ka daži cilvēki to atzīst par gana interesantu un sadūšojas kaut ko darīt un dodas ceļā. Par to man ir liels prieks. Un man ir bijušas tiešām komiskas situācijas ar vairākiem cilvēkiem, kuri man zvana pirms sava pirmā Santjago ceļa: viņi ir sabijušies, sak', es viens pats, kur un kā, kā atradīšu, kur gulēšu, kā būs, kā nebūs. Un es parasti kādu pusstundu ar viņiem runāju un saku - es apsolu, ka viss ar tevi būs kārtībā! Un tad, kad šie cilvēki atgriežas, tad viņi man zvana, un man tiešām vienmēr ir jāsmejas, jo vienmēr viss ir bijis vislabākajā kārtībā,

viņi man pilnām mutēm stāsta nu jau nevis pusstundu, bet stundu, ko viņi ir satikuši, kā ceļš viņus ir lutinājis, ko viņi ir redzējuši, ko iepazinuši, un viņi saka - jā, viss bija vēl labāk, nekā tu stāstīji. Īsāk sakot, vienkārši tas ir jāizdara, tad tas pats no sevis notiek. 

Ir pašam jāuzdrošinās uz to. 

Nu jā, es jau nevienu nevaru sašņorēt un ielikt lidmašīnā, katram pašam šis lēmums ir jāpieņem, bet tad, kad cilvēki to izdara, tad atklājas, ka tas viss kaut kā notiek pats no sevis.

Vai jūsu ceļabiedres ir arī grāmatas?

Es reti kad ņemu līdzi grāmatas, jo man mugursomā parasti jau tā trūkst vietas, bet ceļā es sastopu grāmatas. Piemēram, man ir bijis gadījums, kad, ciemojoties Peru pie viena vietējā cilvēka, sērfojot, viņš man atdāvināja vienu no manām mīļākajām grāmatām "Trīs vīri laivā", ko viņam bija atstājusi kāda cita latviešu meitene, kas iepriekš bija palikusi pie viņa. 

Un tieši latviešu valodā?! 

Jā! Un man tas ļoti patika! To grāmatu paņēmu līdzi un pārlasīju jau nezin kuro reizi. Un, ja es nekļūdos, es to savukārt atdāvināju vienam latvietim Kanādas ziemeļos, tā kā tā tās grāmatas daždien ceļo.

Laivu brauciens Kanādā / foto no personīgā arhīva

Kurā brīdī jums pašai radās rakstītprieks? Jo portālā "mugursoma.lv" var lasīt jūsu blogu, bet laikam kādas 300 lappuses jau ir katrai no jūsu grāmatām, un tās ir tik aizraujošas, ka vienā elpas vilcienā var sekot notikumiem, dīvānā vai krēslā sēžot.

Jāteic, ka rakstīšana pie manis atnāca pirms ceļošanas un arī blogs tapa jau kādu brītiņu, pirms es sāku ceļot, jo man ļoti gribējās rakstīt un šādā veidā izpausties, un es to arī sāku darīt. Savukārt tad,

kad pievērsos ceļošanai, sapratu, ka ceļošana ir ļoti pateicīga tēma, par ko rakstīt, jo ir daudz piedzīvojumu, satikto cilvēku, kuri tā vien prasās tapt izstāstīti.

Tādējādi bloga ieraksti, ceļojumu piezīmes, ko es sākumā rakstīju pati sev un tikai tuvākajiem cilvēkiem, lēnā garā ir iekarojušas arī plašākas auditorijas sirdi un tagad arī pārtapušas divās grāmatās. Biezākajā ir vairāk nekā 500 lapaspušu. 

Vai tagad jūs jau var saukt par rakstnieci?

Tas ir šausmīgi grūts jautājums, jo ar līdzīgiem cilvēkiem nesen tieši spriedām - kad tad drīkst saukties par rakstnieci - vai pēc pirmās grāmatas, vai pēc otrās, vai pēc divdesmitās. Nezinu, grūti pateikt.

Man ļoti patīk rakstīt, tā ir mana sirdslieta, tāpēc arī tapis šis blogs, kurā ir vairāk nekā 1200 ierakstu. Tā kā grāmatas ir tikai maza daļiņa no visa rakstītā. 

No kā jums ir visvairāk bail, dodoties ceļojumā? Vai vispār ir bailes, jeb nu jau viss ir tā sakārtojies, ka džentlmeņa sarakstiņš ir, un varat ceļojumā doties kaut vai rīt? 

Es neteiktu, ka tās ir kādas lielas bailes, jo, kā jau sacīju, gan sliktas, gan labas lietas var notikt ar mums jelkur - gan mājās, gan ceļojot. Vieta nav īpaši būtiska. Tas, par ko man varbūt ir bažas - man arī nav tā stiprākā veselība, un man negribētos sastapties ar nopietniem veselības sarežģījumiem, esot projām kaut kur tālu no civilizācijas vai kādā valstī, kur es, piemēram, nevarētu sazināties angliski vai spāniski. Jā, to man negribētos piedzīvot. 

Bet kā ir ar vientulības sajūtu, to, ka apkārt nav ikdienišķo lietu, to, ka nevaram kopā nosvinēt Ziemassvētkus vai Jāņus?

Jā,

mani jocīgākie Ziemassvētki bija lidostā Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā, jo, lai nonāktu Lieldienu salā, man cilvēki izstāstīja, ka lētāk ir lidot Ziemassvētkos vienā virzienā un 1. janvārī atpakaļ. Tā arī izdarīju, jo tāpat biju projām no savas ģimenes un mīļajiem, un man bija gluži vienalga, vai svinēt šos svētkus hostelī vai kur citur, un tad es izvēlējos tos svinēt lidostā.

Nopirku burgeri ar deviņām ēdienu sastāvdaļām, un tie bija mani Ziemassvētki. Protams, ka mums visiem ir ikdienas rutīnas paradumi, pie kā mēs turamies, un man to ceļojot notrikti pietrūkst, savukārt es tos ļoti novērtēju, kad atgriežos mājās - ka ir pašai sava gulta, sava duša, ir silti, tu vari iziet ārā un lasīt sēnes, iziet dārzā un nogriezt lociņus. To es ārkārtīgi izbaudu, mājās esot, jo ceļā tā visa pietrūkst.

Cik svarīga ceļojumos jums ir mūzika? Jo mēs jau varam tagad ielikt austiņas un klausīties un skatīt pasauli. Kāda ir skaņu pasaule, kas jums ir apkārt ceļojot?

Protams, ka cenšos ar ausīm, acīm un visām maņām tvert to vidi, kurā es tai brīdī atrodos, bet, piemēram, tad, kad tu brauc ar auto - kā nule iznākušajā grāmatā "Uz Aļasku un atpakaļ" - klausījāmies ļoti daudz mūzikas, un arī muzikālajai gaumei ir vērts sakrist. Mums, paldies Dievam, tā sakrita, un tad mēs klausījāmies Nika Keiva balādes, Deividu Boviju vai kaut ko no klasiskākas mūzikas. Kad esmu viena un sailgojos pēc Latvijas, man vienmēr līdzi ir arī kādi Latvijas muzikālie skaņdarbi, tad es uzlieku uz ausīm un tos paklausos. 

Un kas tie ir?

Arī tas klāsts ir gana dažāds, tas var būt fonda "Viegli" albums, tā var būt "Prāta vētra", tas var būt "Pērkons", "Iļģi", "Instrumenti". Tas klāsts ir gana plašs.

Kad "Nekaunīgajā pingvīnā" tiek runāts par to, kā jūs ieguvāt finansējumu, parādās tik pretējas lietas – no sajūsmas un prieka par to, ka kāds cits piepilda tavu sapni, līdz visdažādākajiem pārmetumiem. Kā jūs ar to sadzīvojat? Vai arī pirms tam jau sapratāt, ka varētu būt tik negatīva reakcija?

Nē. Droši vien tajā brīdī, kad es palaidu kosmosā ideju par finansējuma piesaisti, lai tiktu uz Antarktīdu, es nedomāju, ka būs tāda negativitāte. Jo neapšaubāmi - es saprotu, ka internetā notiek jebkādas lietas un arī iepriekš biju saskārusies ar negativitāti, bet tas, ka tā bija tik liela, man bija pārsteigums.

Ja es ieraugu kādu cilvēku, kas dara lietas, kas man nešķiet pa prātam vai nesaista, es paraustu plecus, aizveru šo rakstu ciet un daru kaut ko citu. Tāpēc mani diezgan pārsteidza, ka bija cilvēki, kas bija gatavi veltīt ārkārtīgi lielu savu enerģijas devu, lai par to vienkārši ņemtos.

No otras puses, esmu pateicīga šiem cilvēkiem, jo dēļ viņu saceltās vētras ūdensglāzē par manu pastāvēšanu uzzināja citi cilvēki, kas savukārt nodomāja - kāpēc cilvēki gan nedrīkstētu darīt arī dullas lietas, un kļuva par maniem draugiem un atbalstītājiem. Tā kā es teiktu, ka tas viss beigās nolīdzsvarojās un beidzās ļoti labi un priecīgi.

Jūsu apjomīgās grāmatas stāsta par pasaules ceļojumiem, kas ir vai nu septiņarpus mēnešu vai 120 dienu gari ceļojumi. Kādi ir tie ceļojumi, kurus jūs veicat Latvijā? 

Latvija ir brīnišķīga vieta, ko apceļot, ko iepazīt - Latviju var gan izstaigāt, gan izbraukāt ar laivām vai mašīnu - kā nu kurš to var un vēlas. Ne vienmēr var un vajag braukt kaut kur citur, īpaši jau vasarā, kad viss pie mums ir tik forši. Es arī Latviju esmu apceļojusi ļoti dažādos veidos un arī kājām iešanas prieks nav svešs. Manuprāt,

pirmoreiz kājām devos no Liepājas uz Pāvilostas pusi. Toreiz neko no iešanas nesapratu, un tas bija ļoti, ļoti smags pārgājiens. Biju ārkārtīgi pārgurusi, nepratu somu pareizi sakārtot un vispār - tas tiešām bija pārbaudījums, nevienā Santjago ceļā nav klājies tik grūti kā šajā pirmajā eksperimentā.

Arī Latvijā esmu veikusi vairākas dienas ilgus pārgājienus teju pa visiem novadiem un vienmēr esmu sastapusi ceļā apbrīnojamus cilvēkus, ainavas, visādus piedzīvojumus.

Vai pirmais tālais ceļojums bija uz Santjago?

Pats pirmais tālais ceļojums vienatnē man bija uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Es aizlidoju uz Losandželosu un tad dzīvojos pa šo valsti, pēc tam apceļoju vēl dažas vietas, un pēc tam es devos pirmajā Santjago ceļā, franču ceļā. Tas bija nākamā gada pavasarī.

Kāpēc par to netapa uzrakstīts?

Viss vēl priekšā! (smejas)

Zane Eniņa Santjago ceļā Portugālē / foto no personīgā arhīva

Vai esat lasījusi Kristīnes Ulbergas rakstīto par Santjago ceļu?

Jā, esmu lasījusi gandrīz visas grāmatas, kas ir par Santjago ceļu - gan ko ir uzrakstījuši latviešu autori, gan man ļoti mīļa ir Hapes Kerkelinga grāmata "Kādu laiku būšu prom", jo, manuprāt, humors dzīvē ir ārkārtīgi nozīmīgs. Arī citu ceļotāju piezīmes un grāmatas cenšos izlasīt. 

Vai cilvēkus var iedalīt tādās kategorijās, ka vieni par ceļojumiem lasa, un otri, kas ceļojumos dodas?

Es domāju, ka tik traki nav. Ir tādi, kas dara gan vienu, gan otru, un ir daļa, kas varbūt dara vienu no šīm lietām, bet es domāju, ka arī katrs dzīvo atbilstoši savām iespējām.

Vēl vakar saņēmu ļoti sirsnīgu vēstuli no kādas kundzes, kura tikko pabeigusi lasīt "Nekaunīgo pingvīnu", un viņa teica - jā, es savas veselības dēļ nekad nenonākšu tādās vietās, bet caur jūsu grāmatu es tās piedzīvoju un pieredzēju, un tad es jūtu, ka tam visam ir bijusi kaut kāda jēga.

Cik svarīgi ir sarunāties ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tu kopā atrodies ceļojumos? Jo ir jau tā, ka vecākās paaudzes cilvēkiem ir tieši valodas barjera.

Es teiktu, ka

smaids ir mūsu esperanto un esmu redzējusi, kā komunicē cilvēki, kas nerunā vienā mēlē, bet viņi tomēr spēj sazināties. Man pašai bijusi ārkārtīgi aizkustinoša pieredze Ķīnā, kad es atgriezos mazliet ātrāk no viena pārgājiena kalnos - kā citi mani ceļabiedri un es

sastapu vienu vīru no Tibetas, kurš, protams, arī nerunāja nevienā valodā, ko es pārvaldu, un mēs divas stundas komunicējām - bez vārdiem, bet tomēr saprototies. Tā kā arī tas ir iespējams.

Es noteikti ieteiktu tiem cilvēkiem, pirmkārt, nebaidīties un doties ceļā. Un, pirmkārt, mūsdienās ir arī dažādas tehnoloģijas, kas var pārtulkot ar aplikācijām, ar google translate, ja nu galīgi bez tā nevar iztikt. Un vēl - nenorakstīt savas spējas un mācīties. Es šodien noliku eksāmenu spāņu valodā - vismaz es ļoti ceru, ka noliku, to es vēl nezinu, bet nekad jau mācīties nav par vēlu.

Osas alas Kirgizstānā / foto no personīgā arhīva

Kāds ir savdabīgākais suvenīrs, ko esat atvedusi no ceļojuma?

Es patiesībā neesmu suvenīru cilvēks, jo tad, kad tu ceļo, piemēram, gadu, tad somā nav īsti vietas papildus smagumiem.

Protams, ik pa laikam kāds nieciņš tur nonāk - vai nu kāds man kaut ko sirsnīgu uzdāvina, bet, ja man jāmin kaut kas konkrēts... Paragvajā ir tradicionālie ķirbīši, no kā viņi dzer matē tēju, viņi dzer aukstu, un es sev nopirku arī tādu ķirbīti ar salmiņu un ik pa laikam šo dzērienu Latvijā mēdzu iebaudīt. Vai kādreiz kādu akmeni vai gliemežvāku paņemu piemiņai no tās vietas, bet mani suvenīri lielākoties ir manas atmiņas, fotogrāfijas un pieraksti.

Teicāt, ka esat par slinku, lai izpētītu, bet vai jūs tiešām dodaties ceļojumā uz valsti, neko par to nezinot?

Kādreiz tā tiešām arī ir. Protams, ka tīri dabīgi ir tā, ka par dažām valstīm mēs zinām vairāk, jo tās mums ir pazīstamas vai tuvākas. Bet, piemēram, kad es iebraucu tajā pašā Paragvajā - godīgi sakot, es zināju, ka ir Paragvaja un turpat blakus arī Urugvaja un neko vairāk. Un tad tu atbrauc un tad tu redzi, kas tur ir. Protams, ka mazlietiņ ir svētīgi palasīt, kāda, pieņemsim, ir naudas vērtība un attiecība, lai tu netiktu apkrāpts. Vai kāda ir drošības situācija, kādas ir  pārvietošanās iespējas. Kaut ko jau drusciņ mēdzu apskatīties. Bet pārējais kaut kā tīri dabiskā ceļā noskaidrojas.

Par ko būs nākamā grāmata? Jo grāmatās "Nekaunīgais pingvīns" un "Uz Aļasku un atpakaļ" fiksēti braucieni, kas notikuši 2014., 2015. gadā. Tātad jābūt kaut kādam laika sprīdim, lai iespaidi nosēstos, lai varētu par tiem uzrakstīt un būtu tā kā grāmatas formātā. Jūs taču esat ceļojusi vēl, un vai arī grāmatas būs vēl? 

Šoreiz tas noteicošais faktors bija kovids, jo vienkārši tai laikā nevarēja ceļot un parādījās brīvs laiks uz šīm piezīmēm paskatīties ar jaunu skatījumu. Jā,

man padomā ir vairākas grāmatas, un vismaz viena no tām, visticamāk, nākamā grāmata būs par ceļojumiem tepat Eiropā, kā es smejos, bet nākamās jau es plānoju veidot faktiski tā kā pilnīgi no jauna,

bet tur man vēl jāsaskaņo viss ar izdevniecību, lai par to runātu plašāk.

Kas, jūsuprāt, ir ceļojumu grāmatu lielākā burvība?

Līdzīgi kā ceļojot, caur grāmatām mēs varam iepazīt pasaules dažādību, krāsainību, citādību un saprast to, ka citādāk nenozīmē sliktāk un saprast, cik tā pasaule ir skaista un dažāda, paciemoties. Vislabāk, protams, ir ceļot, nevis lasīt, bet, ja tādas iespējas nav, tad vismaz šādā veidā iepazīt pasauli labāk.

Vai jūs daudzkārt nosauc par traku par to, ka jūs dodaties tādos ceļojumos, arī draugi?

Šad un tad gadās arī šādu apzīmējumu dzirdēt, un es to uztveru kā komplimentu.