Atzinības krusta virsniece Gunta Šnipke: Arī rakstot dzeju, joprojām palieku arhitekte

"Kad abas jomas – arhitektūra un literatūra – vienā cilvēkā satiekas, tur nekāda jomu neatkarība nesanāk, jo es skaidri zinu – arī rakstot dzeju, joprojām palieku arhitekte... Un tas, es pat teiktu, ir mans īpašais spēks. Bet ar to nodarbošanās intensitāti ir tā, ka kaut kādos dzīves posmos rakstniecība tomēr palikusi otrajā plānā. Grūti pateikt, vai tas ir tāpēc, ka esmu bijusi ļoti noslogota arhitektes darbā, vai arī tāpēc, ka nerakstu nepārtraukti: man vajag kaut ko uzkrāt, lai varu atkal kaut ko uzrakstīt. Līdz ar to rakstīšana ir tādiem viļņiem," atzīst arhitekte, dzejniece un Atzinības krusta virsniece GUNTA ŠNIPKE.

Šodien, 4. maijā, svinot Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 34. gadadienu, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī rīkotajā svinīgajā ceremonijā Latvijas valsts augstākos apbalvojumus – Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu – pasniedza tiem visdažādāko jomu pārstāvjiem, par kuru apbalvošanu lēmums tika pieņemts aprīlī. Gunta Šnipke, kuru Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēmis apbalvot ar Atzinības krustu, pazīstama kā Liepājas gājēju ielas un dzīvojamo māju arhitekte, ilggadēja Liepājas pilsētas galvenā māksliniece un vairāku dzejas krājumu autore. Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" – par Liepāju, pasaules apceļošanu, tekstiem un arī jaunākajiem pantiem.

Orests Silabriedis: Mūsu saruna notiek ceturtā maija rītā, tāpēc jautāšu: vai atceraties, kur bijāt tālajā 1990. gadā, kad daudzi stāvēja pie radioaparātiem un skaitīja balsis?

Gunta Šnipke: Skaitīju balsis pie televizora ar trīsarpus mēnešus vecu bērnu klēpī, un man vēl tagad asaras sariešas acīs, par to domājot. Katru gadu atceroties šos notikumus, pārņem milzīgs saviļņojums... Daudzi no mūsu paaudzes droši vien teiks, ka nevarēja pat noticēt, ka tas ir noticis.

Par savu pilsētu – Rīgu – varu teikt, ka deviņdesmitajos gados bija tāds pārcirtiens un iestājās pilnīgi citas pilsētas laiks. Kā bija ar Liepāju?

Man pat šķiet, ka Liepājā šīs pārmaiņas sākās nedaudz agrāk nekā citur Latvijā. Turklāt visās jomās, ieskaitot manu tiešo darbu – esmu arhitekte. Tolaik strādāju projektēšanā, un notika daudzi atbrīvošanās procesi. Mēs pēkšņi bijām sapratuši, ka pilsēta ir mūsu, un notika dažādas aktivitātes Liepājas vides uzlabošanai. Tas bija labs laiks. 

Kā Liepāja vispār reaģē uz pārmaiņām? Pilsēta pieņem pārmaiņas? Tai patīk "pārģērbties"?

Ir tāds teiciens, ko esmu sev formulējusi – bet tas, man šķiet, nav raksturīgs tikai Liepājai, bet arī citām pilsētām – ka Latvijas cilvēkam vajag, lai viss mainās uz labu, neveicot nekādas izmaiņas. Tas raksturo arī liepājnieku un viņa attieksmi pret pilsētas vidi. No vienas puses – tur ir slikti, tas nav labi, tur nav ērti, tur kaut kas ir novecojis, par to visi runā, bet tad, kad kaut kam pieķeras, uzreiz atskan – liec to mierā! (smaida) Pilsētvides pārmaiņas vieglāk uztvert tie liepājnieki, kuri šeit jau ir paaudzēs. Un izskaidrojums tam ir tāds, ka viņi caur paaudžu atmiņu zina to, ka pilsētvide visu laiku mainās un ka tas ir tikai loģiski, ka katrs gadsimts vai gadu desmits nāk ar kaut ko savu. Starp citu, Liepājas pilsētvide ir ļoti raksturīga tieši ar to, ka arī tas, ko mēs saucam par vēsturisko vidi, ir ļoti neviendabīgs. Tu ej pa vienu ielu, un tev nāk pretī daudzi laikmeti! Tas nav kā Rīgā, kur kvartāliem ir, piemēram, jūgendstils, vai ir kāda vieta, kurā dominē tikai eklektisms. Vai Vecrīga, kur dominē senāki laiki. Liepājā tas viss ir kaut kā mijkārtots, tāpēc mijkārtojumam loģiski ir turpināties arī mūsdienās. Ja šodien tiek kas būvēts, tam jāizskatās pēc šodienas, nevis pēc kaut kā... 

... imitēta?

Jā. Ar ļoti retiem izņēmumiem. Es varu pieņemt, ka Rīgā tika uzcelts Melngalvju nams, jo pašas ēkas būvniecības pamatā toreiz tika ieliktas šādas rindas: "Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs!" Liepājā viens vienīgais piemērs, kas bija ļoti svarīgs un arī ir līdzīga pilsētas leģenda – tas, kas šodien tiek saukts par Paviljonu: tā bija pilnīgi zaudēta jūgendstila pērle, bet atradās cilvēki, kas to spēja atjaunot pilsētas vaibstos.

Jautāšu par rakstīšanu. Vai abas jūsu intereses – arhitektūra un rakstīšana – iet paralēli, vai arī kādai no tām kādā dzīves posmā tikusi piešķirta lielāka uzmanība? Vai tomēr tās ir divas neatkarīgas jomas?

Tad, kad šīs jomas vienā cilvēkā satiekas, tur nekāda neatkarība nesanāk, jo es skaidri zinu, ka arī rakstot joprojām palieku arhitekte... Un tas, es pat teiktu, ir mans īpašais spēks. Bet ar to nodarbošanās intensitāti ir tā, ka kaut kādos dzīves posmos rakstniecība tomēr palikusi otrajā plānā. Jā, tā ir bijis. Bet man ir grūti pateikt, vai tas ir tāpēc, ka esmu bijusi ļoti noslogota darbā, vai arī tāpēc, ka nerakstu nepārtraukti – visu laiku no vietas. Man vajag uzkrāties, un tad varu atkal kaut ko uzrakstīt. Līdz ar to rakstīšana ir tādiem viļņiem.

Sakāt – arī būdama dzejniece, paliekat arhitekte. Man uzreiz pirmais, kas nāk prātā, ir ritms: vai esat mērķtiecīgi domājusi, kā ar šo ritmu strādāt, vai tas nāk pats no sevis? 

Tas nāk pats no sevis. Lai gan visiem saku, ka man ir neiesākta muzikālā izglītība, man ir ļoti laba muzikālā dzirde, līdz ar to arī ritma izjūta un tamlīdzīgi. Izsakoties man tas vienkārši ir svarīgi. Rakstot tekstu, es domās to lasu. Proti, domās rakstu skaļi.

Vai jums ir svarīgi domāt un cerēt, ka arī lasītājs dara tāpat? Ka viņš uztver jūsu ritmu, ka viņš lasa un izbauda tieši to, kas ir jūsu tekstā ar visiem šiem vārdu atkārtojumiem, vārdu mijām? 

Jums blakus ir mana grāmatiņa. Ja jums šis jautājums radās, esat uztvēris. 

Es mēģināju... 

Rakstītājs nevar paģērēt no lasītāja, lai viņš izlasa tieši tā, kā rakstītājs to ir domājis. Un ir vēl otra lieta: ja kaut kas nav izlasīts tā, kā rakstītājs iedomājies, tad [no rakstītāja puses] kaut kas acīmredzot nav izdarīts līdz galam, lai lasītājs tekstu izlasītu tieši tā, kā rakstītājs to domājis. 

Tātad nevainosim lasītāju?

Nekādā gadījumā! Katram ir tiesības tekstā saprast kaut ko citu. Dažkārt ir pat tā, ka, piemēram, kādā pasākumā aktieris vai vienkārši kāds skolnieks lasa manu dzejoli, un esmu pārsteigta – ahā, tur ir arī tas un tas? Cik interesanti! Pati pat  nepamanīju! (smejas) Mūzikā jau ir tāpat – katrs mūziķis konkrēto skaņdarbu interpretē. Un viņam ir tiesības to darīt. Brīdī, kad savu rakstu darbu esi pabeidzis un drukātā veidā atdevis cilvēkiem, šis darbs vairs nepieder tev. Cilvēki ir tiesīgi lasīt, uztvert, pieņemt, nepieņemt, saprast, nesaprast…

Vairāk – audioierakstā.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.