Atrast to, kas aiz notīm. Intervija ar pasaulslaveno pianistu Andrāšu Šifu

"Mana pieeja mūzikai ir un vienmēr bijusi asociatīva. Es meklēju tēlus un iedvesmu, lai atrastu to, kas ir AIZ notīm. Ceļi iespējami dažādi, manējais ir pilns tēlu. Es, piemēram, redzu krāsas. Man mūzika nav melnbalta, tajā ir neskaitāmi daudz krāsu," intervijā Sandrai Ņedzveckai neslēpj pasaulslavenais ungāru pianists Andrāšs Šifs (Andras Schiff). Šovakar, 18. jūlijā, festivāla "Rīga Jūrmala" ietvaros Dzintaru koncertzālē viņš kopā ar Marisa Jansona festivāla orķestri un diriģentu Džonu Eliotu Gādineru (John Eliot Gardiner) atskaņos Roberta Šūmaņa Klavierkoncertu laminorā. Koncertu, kurā skanēs arī Johannesa Brāmsa Pirmā simfonija, tiešraidē pārraidīs "Klasika".

Bet vakar, 17. jūlijā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Andrāšs Šifs sniedza meistarklasi, kurā piedalījās Kaspars Mikužis no Lietuvas, Pāvels Laganovskis no Latvijas un Tāhe Lī Līva no Igaunijas. Festivāla „Rīga-Jūrmala” akadēmija šo ierakstu nākamnedēļas vidū visiem pieejamu darīs interneta vietnē Youtube. „Klasikai” bija laimīga iespēja šai meistarklasē klātbūt un uzrunāt Andrāšu Šifu.

Sandra Ņedzvecka: Vai šādās meistarklasēs talantu spējat indentificēt pēc jauna pianista spēlēta viena vienīga skaņdarba?

Andrāšs Šifs: Protams. Uzreiz. Varbūt ne pēc pirmās, bet pēc otrās nots noteikti.

Vai talanti te bija?

Viņi bija ļoti labi. Visiem trim bija, ko teikt.

Mūzika nav vienīgā aizraušanās

Vai jūs atceraties sevi septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā – kāda toreiz bija jūsu pasaule?

Tas bija septiņdesmito gadu sākums. Es aizvien vēl

dzīvoju Ungārijā, kur pasaule nerādījās pārāk gaiša un priecīga, taču Ferenca Lista Mūzikas akadēmija mums bija kā templis. Oāze tuksneša vidū. Man bija arī ļoti laimīga bērnība un pusaudža gadi –

ar brīnišķīgiem draugiem un skolotājiem. Ļoti jaukas atmiņas.

Vai šai pasaulē mūzikai bija galvenā vieta?

Kopš divpadsmit gadu vecuma – jā. Es sāku mācīties klavierspēli piecu gadu vecumā, bet pirmos septiņus man tā drīzāk bija rotaļa, vaļasprieks. Labprātāk spēlēju futbolu, nekā vingrinājos. Taču mūzikas jau manā bērnībā bija daudz, tāpat kā literatūras, muzeju, glezniecības… Visas mākslas mani interesējušas vairāk, nekā zinātne. Un man vienmēr paticis mācīties valodas.

Mūzika par galveno man kļuva pakāpeniski. Bet nekad tā nav bijusi vienīgā aizraušanās.

Lai mūziķis būtu labs, viņam jābūt interesei arī par daudz ko citu.

Ceļš – pilns tēlu

Ir ļoti interesanti vērot, kā jums jūsu meistarklasēs izdodas atvērt jaunos mūziķus, izmantojot līdzības un tēlus. Vai arī jums pašam tie nepieciešami, atskaņojot mūziku?

Jā. Mana pieeja mūzikai ir un vienmēr bijusi asociatīva.

Es meklēju tēlus un iedvesmu, lai atrastu to, kas ir AIZ notīm. Ceļi iespējami dažādi, manējais ir pilns tēlu. Es, piemēram, redzu krāsas.

Man mūzika nav melnbalta, tajā ir neskaitāmi daudz krāsu. Un pilnestīga dzīve ar visdažādākajām pieredzēm iztēli dara bagātīgāku – ir daudz lielāka tēlu izvēle.

Komponisti, kuru mūziku atskaņojat, rindojas pēctecīgi: Bahs – Haidns – Mocarts – Bēthovens – Šūberts un Šūmanis… Vai sevi jūtat šajā radniecības virknē?

Jā, noteikti. Pianistam jau ir milzīgs repertuārs. Nav iespējams spēlēt visu, kaut daži to mēģina darīt. Es nemaz nemēģinu, jo zinu savas stiprās un vājās puses. Tas ir arī patikšanas vai ne-patikšanas jautājums. Piemēram,

uzaugot Ungārijā un mācoties skolā, kuru izveidojis Ferencs Lists, tiku apbērts ar viņa mūziku no visām pusēm, bet tā nekad man nav patikusi... Nejutu vilkmi.

Es saprotu, ka viņš bijis, iespējams, visu laiku izcilākais pianists un katrā ziņā ļoti nozīmīgs komponists, taču nejūtu siltumu un tuvību viņa mūzikai – labāk to atstāju pianistiem, kuri to tiešām mīl.

Mūziku, kuru es spēlēju, mīlu no visas sirds. Ja tas tā nav – nespēlēju nemaz.

Ir jābūt izvēlīgam un reizē paškritiskam. Es esmu paškritisks.

Bahs ir dievs. Un vēl Šūberts un Bēthovens

Vai Bahs ir jūsu komponists numur viens?

Jā, noteikti. Bahs ir dievs.

Savā filmā par Šūbertu jūs sacījāt, ka viņš ir komponists, kurš patīk jums līdz asarām.

Tā aizvien ir taisnība.

Vai ir vēl citi komponisti?

Jā. Bahs gan ir kas cits. Bet laikā, kad tapa mana Šūberta filma, es vēl nespēlēju Bēthovenu tik daudz, cik darīju to vēlāk un viņa mūzikā iedziļinājos. Šie abi komponisti, protams, nav salīdzināmi, bet kaut kādā ziņā

Bēthovena mūzika ir vēl eksistenciālāka – saistīta ar cilvēces problēmām. Un viņš tās risināja caur saviem pārdzīvojumiem. Nav cita komponista, kurš cietis tik daudz. Gan dzirdes zaudējums, gan viņa vientulība… Tomēr iznākums ir viņa cēlsirdība un piedošana. Viņš piedod mums. Un piedod Dievam par visām savām ciešanām.

Šodien es teiktu, ka daži Bēthovena skaņdarbi mani aizkustina tikpat dziļi kā Šūberta mūzika. Arī Šūmanis. Viņa pēdējais skaņdarbs – “Rēgu variācijas” – ir sirdi plosošas. Kā iespējams ko tādu uzrakstīt!?

Intervija pilnā apjomā lasāma LSM.LV