"Klasikā" sarunājamies ar diviem jauniem operdziedoņiem, kuri pabeiguši profesionālās studijas: Dainis Kalnačs absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, bet Annija Kristiāna Ādamsone – Štutgartes Mūzikas un Izpildītājmākslas augstskolu, un šobrīd sāk savas gaitas uz skatuves.

Runājam par balss tapšanas ceļu, skolotājiem, skatuves valdzinājumu, paveikoto un iecerēto. Starp citu, Dainis ir arī praktizējošs fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, bet Annija nāk no mūziķu dzimtas. Kamēr Dainim šī ir pirmā sezona Latvijas Nacionālajā operā un viņš piedalās Operas Vecgada koncertos, tikmēr Annijas balss jau skanējusi uz Vācijas un Luksemburgas skatuvēm.

Viņi abi ir ar brīnišķīgām balsīm, un abi – ar lielu mīlestību uz skatuvi. Kā tā dzimusi, kā tā nākusi un kā tai šobrīd klājas, uzzinām šajā sarunā.

Ilze Medne: Prieks, ka piekritāt atnākt un pastāstīt par to, kā jums šobrīd klājas un kāds bijis jūsu ceļš mūzikā līdz šim brīdim. Annija, sāksim ar jums: kādi ir nozīmīgākie pieturas punkti, kurus jūs gribētu atcerēties?

Annija Kristiāna Ādamsone: Ir patiešām garš tas ceļš bijis, un apdomājot, kāda bijusi manas balss attīstības virzība, domāju, ka milzīga nozīme manas karjeras izvēlē bijusi manai ģimenei. Jo mana ģimene ir muzikālākā no muzikālākajām, kādu vien varētu iedomāties: mamma [Dzintra Ādamsone] ir muzikālā audzinātāja, un tas nozīmē, ka bērnībā tiku audzināta ar bērnu dziesmiņām, ar dziedāšanu no rīta līdz vakaram.  Bet tētis ir diriģents un komponists [Ārijs Šķepasts]: tiku regulāri ņemta līdzi uz koncertiem, uz kora mēģinājumiem. Tāpat arī divi vecākie brāļi [diriģenti Kaspars Ādamsons un Ārijs Ādamsons] devuši lielu pienesumu: ja mājās ir divi pusaudži, kuri mācās gan vijoli, gan klavieres, tas dod lielu iespaidu uz mazu bērnu, kas šādā vidē. Līdz ar to mans ceļš aizgāja diezgan pašsaprotami. Svarīgi arī tas, ka vecāki pamanīja manu milzīgo interesi par dziedāšanu un uzstāšanos.

Atceros, kā mamma mani gatavoja uz konkursiņu "Cālis" mazajiem dziedātājiem. Tā bija pirmā skatuves pieredze, kas varbūt nav nekas nozīmīgs, bet tomēr, kad atskatos uz savu dzīvi, saprotu, ka jau toreiz, kad man bija nieka trīs gadiņi, es tiešām jau zināju, ka skatuve ir tas, kur es gribētu atrasties un rast piepildījumu.

Ļoti loģiski, ka vecāki mani aizsūtīja uz Rīgas Doma kora skolu, kas manā ceļā devusi milzīgu artavu: šai skolai paliku ļoti uzticīga līdz pat 13. klasei. Liels paldies visiem skolotājiem, kas mani šeit audzināja. Un ļoti interesanti ir tas, ka Inga Šļubovska bija mana pati pirmā skolotāja. Viņa tik tikko Mūzikas akadēmijā bija pabeigusi maģistra programmu, un prakses pēc aizgāja mācīt mazos bērnus Rīgas Doma kora skolā. Man ļoti palaimējās, ka tētis izvēlējās, lai es mācītos tieši pie Ingas. Tie gan bija tikai divi gadi – tad skolotāji mainījās. Mana skolotāja ļoti ilgus gadus bija Antra Jankava, sākot jau no 9. klases. Viņas dēļ arī izvēlējos turpināt iet padziļinātāk tieši vokālajā mūzikā un izvēlējos vokālo klasi vidusskolā. Arī bakalaura programmu Mūzikas akadēmijā izvēlējos apgūt tieši pie Antras – mums izveidojās ļoti labs kontakts: [man patika] viņas mierīgā aura un vēlme meklēt arvien jaunus veidus, arvien jaunas metodes un kādus knifiņus, kā palīdzēt saviem studentiem. Tas bija kaut kas tāds, ko es negribēju laist garām.

Ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts bija Erasmus apmaiņas programma. Tas bija ļoti svarīgi. Jo Latvijas Mūzikas akadēmijā  kaut kādā ziņā guvu pārāk lielu atzinību no profesoriem, likās, ka nepelnīti saņemu ļoti augstus novērtējumus dažādos pārbaudījumos... Man šķita, ka jāmeklē jaunas iedvesmas, jauni cilvēki, jauni viedokļi par sevi, par savu balsi, jo pati nekad neesmu bijusi apmierināta ar savu sniegumu, ar saviem koncertiem, ar dažnedažādām uzstāšanās reizēm – vienmēr esmu bijusi ļoti paškritiska – godīgi sakot, man pašai savu balsi nepatīk klausīties. (smejas) Noteikti gribēju dzirdēt kādu konstruktīvu un ne pārāk pozitīvu kritiku, tādēļ devos pie Ulrikas Zontāgas Štutgartes Mūzikas un izpildītājmākslas augstskolā. Tie bija ļoti bagātīgi iespaidi. Diemžēl pa vidu ielauzās pandēmija, un daļēji Erasmus gadu nācās pārtraukt un turpināt visu apgūt tiešsaistē. Tas bija aizmetnis, pēc kura zināju, ka maģistra programmu došos apgūt uz Štutgarti. Pēc Erasmus gada atgriezos, lai pabeigtu studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet pēc tam ceļš jau bija diezgan skaidrs, ka es noteikti studēšu tālāk maģistrantūru tieši pie Ulrikas, ar kuru man arī izveidojās ļoti ciešs un labs profesionālais kontakts. Un ne tikai profesionālais. Tas arī mūziķiem ir ļoti svarīgi – ka izveidojas kas vairāk par profesionāli labu sadarbību: svarīga ir arī emocionāla saikne.

Līdz šim bijis viens liels uzaicinājums strādāt… Jau pašā pirmajā semestrī, maģistru sākot. Pirmajā semestrī aizbraucu uz noklausīšanos Klāgenfurtē, Austrijā. Un tā doma bija tāda – vienkārši paskatīties, kas ir noklausīšanās, kā tas notiek, vēl ne ar tādu domu, ka es nu tur tagad iešu un strādāšu uz gadu vai ilgāk. Bet kaut kā notika tā, ka nodziedāju to noklausīšanos, pašai atkal bija lērums ar visādām lietām, ko varēju uzskaitīt, kas nebija, ko neizdarīju, kas neizdevās. Bet – braucam atpakaļ vakarā ar vēl vienu meiteni, kas arī no Štutgartes opera skolas brauca uz noklausīšanos, un viņa tiešām ļoti, ļoti gribēja dabūt vietu šajā ansamblī. Jo viņa bija studiju beigās, un viņai tiešām tas tajā brīdī bija vajadzīgs. Savukārt es, tikko atbraukusi uz Štutgarti ar domu mācīties maģistra programmā, ir pirmais semestris, tikko viss ir sācies, un man tas galīgi negāja kopā ar maniem plāniem. Braucām atpakaļ ar vilcienu uz Štutgarti – ļoti garš ceļš, kādas astoņas stundas ar vilcienu, un pienāk e-pasts. Lasu un nesaprotu, ko man darīt, kā reaģēt. Tiku uzaicināta slēgt līgumu uz veselu gadu un būt Klāgenfurtes operas ansamblī. Tas bija tāds diezgan liels pagrieziens. Pagāja kāds laiks, kamēr apdomāju un strukturēti izsijāju visus par un pret un tomēr izlēmu, ka šajā brīdī tas vēl nebūtu īstais lēmums – strādāt kārtīgi vienā vietā uz ilgāku laiku. Sapratu, ka man vēl vajadzīga izaugsme. Nevarēju iedomāties izlēkt no visa ārā, lai gan es to, protams, apsvēru.

Studijas bija lielisks periods manā dzīvē. Tā nu sagadījās, ka tiku operas skolā, tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc operdziedāšanu maģistra programmā devos apgūt tieši uz Štutgarti. Jo Latvijā diemžēl nav tādas īstas operas skolas vai operas studijas: vai nu tu uzreiz lēc iekšā un dziedi operā, kas ir brīnišķīgi, bet ja vēl tomēr jūti, ka gribi vēl pilnveidoties un nejūties īsti gatavs – kā tas bija manā gadījumā, kad negribēju uzreiz kāpt uz operas skatuves, tad nu tā iespēja dziedāt operas skolā ir lielisks veids, kā jaunajiem dziedātājiem gūt pieredzi. Jo tevi it kā vērtē, bet tā tomēr nav tik ļoti milzīga un skarba kritika, kā tas būtu uz kādas lielās skatuves. Katru semestri mēs gatavojam jaunu iestudējumu. Pirmajā semestrī vēl netika dota tāda iespēja, bet, sākot ar otro semestri, izrādes bija iespaidīgas. Sākām ar [Alfredo] Katalani La Valli, kurā dziedāju Valteru.

Tātad bikšu lomu! 

Tieši tā. Mana otrā lielā iespēja bija jauniestudējums, kura pirmizrāde notika šīgada janvārī. Sarakstīts šis darbs tika teju vai pēdējā brīdī, tas bija ārkārtīgi intensīvs darba laiks – sešas nedēļas no vietas, no rīta līdz vakaram – mēģinājumi, un tu mācies mūziku, kurā nav absolūti nekādas shēmas, absolūti nekādu atkārtojumu. Teksts ir dažādu vārdu savirknējumus. Katram ir sava balss – tā ir opera a cappella. Jā, tā bija ļoti savāda pieredze, kas mani bagātinājusi.

Un pēdējā no operas skolā uzvestajām izrādēm bija Pulenka "Karmelīšu dialogi" – ārkārtīgi skaista mūzika. Pirmā opera, pie kuras apraudājos šeit, Latvijas Nacionālajā operā. Štutgartē dziedāju māsu Konstanci – tā ir rotaļīga, bet dziļa loma, kura noteikti mani iekšēji mainīja.

Pēc tam, iegūstot profesoru labvēlību un uzticību, man tika piedāvāts aiziet uz vēl dažām noklausīšanās reizēm: viena no tām bija Štutgartes Nacionālajā operā. Man paveicās – ieguvu iespēju sešas reizes nodziedat Forē Rekviēmu. 

Piebildīsim, ka tās bija baleta izrādes.

Jā gan, un dziedāšana notiek orķestra bedrē. Līdz ar to nav tā milzīgā stresa – kāpt uz skatuves. Tas notiek tikai pašās beigās, lai saņemtu aplausus un redzētu visu pilno zāli. Tas arī kaut kas tāds neaprakstāms – tik trausla mūzika, tik ārkārtīgi caurspīdīga mūzika, tev ir jādzied ar tīru eņģelisku balsi teju vai bez vibrato. Tā ir ļoti, ļoti interesanta un citādāka pieredze nekā viss cits, ko biju līdz šim dziedājusi. Tas bija tāds liels, liels projekts, kurā dziedāju gan jūlijā, gan oktobrī, un tad vēl nāca klāt šādi tādi projekti Štutgartes Liederhalle – lielajā Bēthovena zālē, kurā ir 2100 sēdvietu. Zāle tiešām ļoti iespaidīga un skaista. Jau iepriekš tur biju bijusi uz koncertiem, un nevarēju iedomāties, kā ar savu mazo balstiņu to piepildīšu, bet akustika tur ir tiešām laba. Pirmais koncerts bija "Carmina Burana" ar diriģentu Johannesu Knehtu un Virtembergas Reitlingenas Filharmonijas orķestri un Štutgartes Filharmonijas kori. 

Pēc tam sekoja gandrīz vai tāda kā koncerttūres secība: sākumā bija Forē Rekviēms, tad – Carmina Burana, tad devos uz Luksemburgu, kur bija Dvoržāka "Stabat mater", pēc tam atkal decembrī atgriezos Štutgartē, lai dziedātu Brāmsa Vācu rekviēmu. Neviena aģentūra labāk nevarētu saplānot, kā tas sanāca man! (..) Tie ir lielākie atskaites punkti par pagājušo gadu, par kuriem esmu ļoti pateicīga un priecīga.

Un šobrīd ir tas brīnišķīgais laiks, kad jūs, Annij, varat atvilkt elpu, toties jo čakli jāstrādā tenoram Dainim Kalnačam, kuram šonedēļ katru vakaru jākāpj uz Latvijas Nacionālās operas skatuves un jādzied skaistajā Gadumijas koncertā. Daini, klausoties Annijas stāstījumu – vai jutāt, ka ir kādas paralēles, vai arī jūsu ceļš uz operas skatuvi ir pilnīgi atšķirīgs?

Es teiktu – tas bijis savdabīgs. Ja Annijai ir muzikāla ģimene, tad manā ģimenē muzikāla bija vecmamma, kura dziedāja daudz šūpuļdziesmu. Un vēl radio manā bērnībā. Mamma un tēvs ir smaga darba darītāji. Man patīk teiciens, ka mēs nezinām to, ko nezinām. Kad bērnībā mainīju skolu un ierados Maltas 1. vidusskolā, tur bija skolotājs Zigfrīds Miglinīks, kurš uzreiz man saka tā: "Tev jānāk uz kori!" Deva arī kaut kādus solo gabalus, kas man bija ļoti pārsteidzoši – kāpēc viss notiek?! Viņa iespaidā iestājos mūzikas skolā. Viss nāca vēlāk nekā citiem. Mūzikas skolas pirmajā klasītē mani klasesbiedri bija sešus gadus jaunāki. Smieklīgi…

Spēlēju saksofonu un, nonākot orķestrī, skolotājs, padzirdējis, ka es dziedu, man lika ar šo bērnu un jauniešu orķestri "Vikords" doties koncertu izbraukumos pa Latviju. Bija arī divi starptautiskie braucieni. Dziedāju dažādus latviešu hītus – piemēram, "Kūko, kūko dzeguzīte" un "Lapas dzeltenās". Tā man bija ļoti interesanta pieredze, ikdiena tā noteikti nebija. 

Un tad lielais lēmums, ko darīt pēc vidusskolas, bija – vai nu darīt kaut ko "normālu", vai iet mācīties mūziku. Nākot no savas vides, izvēle krita uz to, ka jādara kaut kas "normāls". Aizgāju mācīties medicīnu. Bet tad atkal liktenis klauvēja pie durvīm, sakot – klausies, tev jādzied! Tas bija skolotājs Roberts Hansons. Paralēli medicīnas studijām biju iestājies korī, un Roberts bija kormeistars. Viņš man prasa – varbūt vēlies pastrādāt bišķi nopietnāk? Un tad redzēs, kur tas aizies. Un šeku-reku bija Mūzikas akadēmija, un tagad ir lielā skatuve. 

Bet vai patiesi esat tas pats Dainis Kalnačs, kura vārdu tīmekļa meklētājā ierakstot, izlec fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, kurš joprojām arī praktizē?

Jā, tik daudzi gadi pavadīti studijās un praksēs, ka gribas to vēl turpināt un sniegt kādam arī no šī skatu punkta kādu labumu.

Kas ir tas, kas abas  jomas vieno? Kā jūs pašu papildina tas, ko jūs zināt par cilvēku no citas puses?

Medicīna un mediķi noteikti ir radoša profesija – tas, ko iemācās grāmatās, ir tikai mazs atspēriena punkts un bāze tam, kas tālāk tevi medicīnā sagaida. Pārējo tev iemāca pacients, kolēģis, tavas rīcības sekas. To  visu sintezējot, jābūt diezgan lielai kapacitātei paskatīties arī ārpus rāmjiem, jo katrs pacients ir unikāla puzle. Var, protams, iet pēc standarta un štancēt visu, kā ir, bet ja tam pievērsies nopietni, tad mazā atslēga, kas nostrādā, ir radošums. Šis ir viens punkts – radošums.

Otrs ir intelekts: domāju, ka visi mūziķi apveltīti ar diezgan augstu intelektu un mūzika iesaista bezmaz vai visas smadzenes, abas smadzeņu puslodes, emocijas, refleksus, muguras smadzenes – viss notiek pilnā jaudā. Plus vēl apstrādes informācijas reakcija un ātrums ir ļoti, ļoti svarīga lieta. 

Trešais ir darba tikums: ja nav darba gribas, darba spara, ne medicīnā, ne mūzikā nevar sasniegt rezultātu, ko novērtē daudzi citi.

Droši vien vēl ir ļoti daudzas paralēles. Kaut vai emocionālā inteliģence: labam ārstam jābūt empātiskam – protams, nedrīkst aiziet līdzi pacienta ciešanām, pacienta emocijām, bet tev tās ir ļoti jāizjūt un jāsaprot. Jāatrod filtrs, lai distancētos, bet jāsaprot , kam iet cauri pacients, kas notiek viņa dzīvē. Ja sākumā ir smagās, dziļās negatīvās emocijas, pēc terapeitiskā procesa ir labās emocijas – pacients ir pateicīgs, viņš ir izdzīvojis cauri savam bēdu lokam, un mūzikā ir tas pats. Mūzika jau arī ir tāda, ka mēs daudz ko nevaram verbalizēt: vajadzīgas citas maņas, citas iespējas, kā iedziļināties tajā fenomenā, kas ir cilvēks un cilvēcība, un tad nu šeit arī vajadzīga emociju inteliģence.

Vairāk – audioierakstā.

Vizītkartes

Tenors Dainis Kalnačs 2023. gadā absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur vokālo mākslu apguvis pie pedagoga Roberta Hansona. Šobrīd studijas turpina maģistra programmā. Prasmes pilnveidojis meistarklasēs pie Bo Rosenkulla, Džozefa Kallejas, Sintijas Makris un Aļģirda Januta.

Ieguvis III vietu konkursa "Ineses Galantes talanti" vokālās mākslas kategorijā, bijis Klaudijas Taevas konkursa ceturtdaļfinālists (2021). I vietas ieguvējs konkursā "Uzlecošā zvaigzne" (2019), Mocarta biedrības Duschek-Wettbewerbs Jugend im Gesang Prāgā III vietas ieguvējs (2016).

Kopš 2023. gada rudens Dainis Kalnačs ir Latvijas Nacionālās operas solists. Viņa repertuārā ir Dona Otavio loma Volfganga Amadeja Mocarta operā "Dons Žuans", Paula de Sen-Brioša loma Franča Lehāra operetē "Jautrā atraitne" un abata Šazēja loma Frančesko Čilea operā "Adriāna Lekuvrēra".

Operstudijā "Figaro" dziedājis grāfa Almavivas lomu Dž. Rosīni operā "Seviļas bārddzinis", Ernesto G. Doniceti operā "Dons Paskvāle", Trotu Ežēna d’Albēra operā "Aizceļošana", Baldo O. Respīgi operā "Belfagors", donu Koloandro Pirolo Dž. Paizjello "Dzirnavniecē", Merkūru Ž. Ofenbaha operetē "Orfejs pazemē". Piedalījies Operetes teātra koncertprogrammā Musique d’amour, koncertējis Latvijā un Igaunijā.

Dziedātāja debija uz Latvijas Nacionālās operas skatuves notika 2022. gada septembrī Raula de Sen-Brioša lomā operetē "Jautrā atraitne", taču pirms pievēršanās operdziedāšanai Dainis Kalnačs apguvis ārsta profesiju un arī šobrīd strādā kā ārsts: viņš ir fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts pieaugušajiem, kurš veic muskuloskeletālo saslimšanu un to seku, neiroloģisko saslimšanu un to seku, kā arī traumu un ar to saistīto funkcionēšanas traucējumu diagnostiku un ārstēšanu. Latvijas un Eiropas Rehabilitologu asociāciju biedrs. Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, vairāku starptautisku zinātnisko publikāciju autors.

Annija Kristiāna Ādamsone 2017. gadā pabeigusi Rīgas Doma kora skolu, vēlāk absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālo nodaļas docentes Antras Jankavas klasi, kā arī ieguvusi maģistra grādu operdziedāšanā Štutgartes Mūzikas un Izpildītājmākslas augstskolā pie profesores Ulrikes Zontāgas, pie kuras jau mācījusies 2019./2020. gadā Erasmus programmas ietvaros.

No 2016. līdz 2019. gadam dziedājusi Rīgas kamerkorī "Ave Sol" diriģenta Andra Veismaņa vadībā. Šī kora sastāvā 2018. gadā piedalījusies Jēkaba Jančevska opusa "Spārni, Lielums un Spēks" atskaņojumā Berlīnes Konzerthaus kopā ar Berlīnes Konzerthaus orķestri un Berlīnes Singakademie. 

Uzvarējusi vairākos konkursos (Ineses Galantes talantu konkursā 2021. gadā, Alfrēda Kalniņa Starptautiskajā Jauno vokālistu konkursā 2015. gadā un citos). "Pētera Plakida kamermūzikas balvas 2020" ieguvēja.

Latvijas Nacionālajā operā debitējusi jau 10 gadu vecumā Mocarta operā "Burvju flauta", bet gadu vēlāk piedalījusies Žila Masnē operā "Verters" iestudējumā.

Nesen piedalījusies Johannesa Brāmsa Vācu rekviēma atskaņojumā Štutgartes Liederhalle Bēthovena zālē, kur savulaik debitējusi, dziedot soprāna solo Karla Orfa scēnskajā kantātē Carmina Burana.