Baletdejotājs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Arturs Sokolovs: Esmu laimīgs cilvēks

"Skatītājs ir galvenais, kam strādāju. Protams, arī sev, jo man tas patīk. Deviņpadsmit gadi teātrī aizlidojuši kā viena diena. Esmu laimīgs cilvēks… Un ir liels prieks, ka man apkārt ir fantastiski cilvēki, kuri enerģētiski papildina mani, un ceru, ka es savukārt papildinu viņus. Man veicas," intervijā LR3 "Klasika" atzīst Latvijas Nacionālā baleta vadošais solists Arturs Sokolovs, kurš nule kļuvis Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

Kaut Latviju baletdejotājs mīl no visas sirds, kopā ar dzīvesbiedri un kolēģi Juku Mijaki-Sokolovu un abiem bērniem viņš drīz pārcelsies uz Japānu. "Pienācis laiks kaut ko mainīt savā dzīvē. Jābūt jaunai pieredzei – jūtu, ka man vajadzīga kustība," rūpīgi izsvērto lēmumu pamato mākslinieks.

Inta Pīrāga: Vispirms apsveicam jūs ar valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni!

Arturs Sokolovs: Liels paldies jums!

Pieņemu, ka esat jau paspējis saņemt daudz apsveikumu – kāda bija jūsu pirmā reakcija, kad par to uzzinājāt?

Bija desmit no rīta, un pirmais, šķiet, mani apsveica diriģents Farhads Stade, un tad sākās – telefons bija karsts...

Artur, var teikt, ka pusi sava mūža esat saistīts ar Balto namu – gandrīz divdesmit gadi veltīti mūsu Operai un baletam, kas ir viens no galvenajiem Latvijas kultūras dzīves centriem. Vai uzskatāt, ka Latvija patiesi ir tā vieta, kurā ir ļoti labvēlīga augsne, lai talants varētu plaukt, zelt un attīstīties?

Domāju, ka talanta sakarā vietai nav nozīmes. Runājot par baletu, jau 26 gadus esmu šajā profesijā: jau no pirmajiem skolas gadiem mēs te nākam, piedalāmies izrādēs un dejojam. Vienmēr atceros, kā ar Palmīru Dzērvi mēs te staigājām, kā viņa mūs grimēja… Tas bija īsts pārdzīvojums – operas smarža, mūzika, baleta mākslinieki. Īpaša sajūta – it kā mums būtu svētki. Nu, ne jau katru dienu, protams, varbūt reizi vai divas mēnesī, bet – tie bija svētki.

Bet talanta sakarībā vietai patiesi nav nozīmes. Ir laiks, ir vieta, un, ja cilvēkam izdodas atrast savu profesiju un [izjust] mīlestību tajā, viņš saskata mērķi un redz, kā dēļ jāstrādā, viņam izdosies jebkurā vietā.

Bet Latvija – tās ir mājas. Te ir pilnīgi viss nepieciešamais, lai sasniegtu to, ko gribi, un pat vairāk.

Kādā intervijā teicāt, ka baletdejotājam jābūt pietiekami apdāvinātam, tomēr pats galvenais ir gribasspēks, ticība sev un daudz, daudz, daudz darba. Vai secība ir pareiza, kā uzdodu jums šo jautājumu?

Protams, tas ir ļoti grūts darbs. Ir daudzi faktori un sakritības. Daudz atkarīgs gan no paša, gan cilvēkiem, kas tev apkārt. Katram cilvēkam ir sava vēsture, kā viņš ticis pie mērķa. Tāpēc nevaru īsti pateikt, kas tieši ir tas izšķirošais faktors. Domāju, ka man tie ir cilvēki – pedagogi: Vladimirs Ponomarjovs, Ignats Ančāns, Aleksandrs Kolbins, sākumā – Olga Žitluhina. Vēl arī Valentīns Bļinovs, Regīna Kaupuža, Sarmīte Jakse, Haralds Ritenbergs. Man veicies, ka apkārt bijuši tādi cilvēki, kas devuši savu pieredzi.

Protams, ne vienmēr esmu bijis paklausīgs, un arī tagad dzīvē cenšos nestresot. Jo viss laikam ir tā, kā tur, augšā, nolemts. Vienkārši katru dienu jācenšas būt arvien labākam. Kļūdu ar gadiem paliek mazāk.

Vienkārši jāiet uz priekšu un nevajag baidīties ne no kā – jārunā ar skolotājiem, vecākiem, jālasa un jāklausās, lai sasniegtu to, ko īpaši vēlies.

Interviju pilnā apjomā lasiet Sabiedrisko mediju portālā lsm.lv!