21. novembrī Bostonā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja Artura Maskata jaundarbs "My River runs to thee..." – Bostonas simfoniskā oorķestra un Leipcigas "Gewandhaus" orķestra koppasūtinājums. Bet 2. decembrī Maskats saņēma Autortiesību bezgalības balvu par mūziku baletam "Bīstamie sakari".

Tas pirmizrādi piedzīvojis Latvijas Nacionālajā operā 2006.gada 6.maijā, iestudēts arī Poznaņā Brno Operas un baleta teātrī, viesizrādēs Maskavā, Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko muzikālajā teātrī, arī Antoņina Dvoržāka teātrī Ostravā. 2007.gadā notis publicētas izdevniecībā "Musica Baltica". Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā baleta partitūra bija pārtapusi svītā, kas 2017.gada 11.februārī piedzīvoja pasaules pirmatskaņojumu Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra sniegumā.

Bet pēc Andra Nelsona aicinājuma rakstītais jaundarbs "My River runs to thee..." tapis, iedvesmojoties no Emīlijas Dikinsones dzejoļa.

Orests Silabriedis: Ar Emīliju Dikinsoni tu esi pazīstams jau diezgan ilgus gadus. Bet nav jau tā, ka viņu var aptvert vienā vasarā un vienā vakarā.

Arturs Maskats: Liels paldies Dace Aperānei – viņa zināja, ka aizraujos ar Dikinsoni. Kad Dace pirms gadiem desmit mani aizveda uz Dikinsones mājām... No vienas puses tā ir kā piemiņas vieta, no otras – vieta, kur domāt par viņas dzeju un pasaules uztveri. Kaut kas man drusciņ tajā visā atgādināja Brigaderes Tērveti, kaut vietas ir absolūti dažādas, tikai laiks apmēram viens un tas pats.

Bet Tērvetes "Sprīdīšu" sajūta tur ir... Un mājā iekšā ir tāda dīvaina sajūta, it kā laiks būtu apstājies.

(..) Kārļa Vērdiņa tulkojums Dikinsones dzejoļu krājumam ir tiešām izcils, viņš atlasījis simt dzejoļu, bet "Taureņu valša", kas ir viens no slavenākajiem Dikinsones dzejoļiem, šajā izlasē dīvainā kārtā nav. Mani tas pārsteidz, jo vairākkārt meklēju. Bet katram jau ir sava sava izvēle. Domāju, Dikinsoni tulkot ir ļoti grūti. Viņas dzejā ir tik daudz slepenās dzīves...

Ik pa brīdim var redzēt, ka kāds komponists pievēršas Dikinsonei – ne tikai ar tekstu, bet arī instrumentālu skaņdarbu. Kas viņā ir tik īpašs?

Tajā ir kaut kāda vēsts. Vienmēr. Tajā ir kāds stāvoklis un ziņa, pie kuras prāts apstājas un gribas tajā sajūtā palikt. (..) Dikinsone gandrīz nekur nav ceļojusi – viņa nav nekad no savas mājas tā īsti izbraukusi.

Tā bijusi noslēgta un sevī vērsta dzīve, kurā viņas rotaļu biedri un draugi bija tauriņi un puķes pļavā.

Un kā bija ar konkrētā dzejoļa izvēli?

Racionāli to nevaru izskaidrot. Lasīju viņas dzeju, skatījos, meklēju vienu, otru, trešo dzejoli. Vienkārši apstājos pie šī, jo upes jēdzienā ir kāds notikums iekšā – tā kaut kur virzās, iet uz kaut ko – vai nu apskaidrotu vai traģisku. Vai arī tā vienkārši ir kāda mīlestības plūsma? To var ļoti dažādi traktēt. (..) Orķestra mūziķi atskaņojumam bija ārprātīgi sagatavojušies. (..)

Kļūdu faktiski nebija, mūziķi nekļūdījās. Kādās divās vietās palaboju pa vienam diēzam, vienu notiņu palaboja altu grupa pati. Pārējās sarunas bija par tempu un interpretāciju.

Mēģinājumos visu laiku klāt bija vācu filmu kompānija “Accentus Music”, kas veido filmu par Andri Nelsonu. Pirms tam viņi bija Rīgā – Operā 5. novembrī filmēja sižetu par Andra jaunību, un tur Andris bija teicis, ka es būšu tas, kurš viņus izvadās. Tad filmētāji ieradās Bostonā – un vienīgajā laikā, kad mēs ar Andri apspriedām partitūru ar visādiem jociņiem pa vidu, arī viņi bija klāt.

Andrim teicu – ceru, ka viņi neiztulkos to, ko mēs te vārāmies. Visādus jokus tur dzinām. Noskaņa bija pārsvarā jautra.

Vairāk un plašāk šeit!