"Labs videomākslinieks nemēģinās uzspiest gāzes pedālim un izrauties priekšplānā; viņš mēģinās vienmēr būt kopīgajā Sajūtā. Tas ir tāds labs darbs, ka tu redzi kopdarbu – ka viss kopā ir tāds šūpiņš, kas kustas, elpo, un varbūt tiešām tur tikai viena pati sniegpārsliņa nokrīt, bet tā ir tik ārkārtīgi pareiza, tik ārkārtīgi precīza, ka neko vairāk tur arī neprasās," ir pārliecināts izcilais, starptautiski pazīstamais videomākslinieks Artis Dzērve. Starp Latvijas un Eiropas teātru un operu skatuvēm, pirmizrādēm un Sicīlijas olīvdārziem ar viņu tiekamies "Klasikas" studijā.

Liene Jakovļeva: Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvojusi izrāde "Indulis un Ārija", bet priekšā tev jauns darbiņš arī Valmieras teātrī. Tie varētu būt divi tavi šābrīža Latvijas pieturpunkti. Man šķita interesanti parunāties par videomākslinieka darbu un lomu skatuves mākslā, kur mēs šo mākslu bieži vien pamanām, bet varbūt kādreiz arī nemaz īsti nenojaušam, ka tur klātesošs ir arī videomākslinieks. Bet droši vien šis apzīmējums – videomākslinieks – ir diezgan nekonkrēts, runājot tieši par tavu profesiju. 

Artis Dzērve: Tā jau parasti visi saka – videomākslinieks, bet tas ļoti atkarīgs no tā, kurā sfērā tu konkrētajā brīdī atrodies. Ja strādājam uz skatuves, tad – jo vairāk videomāksliniekam ir darba, jo vairāk viņš ir kā video scenogrāfs. Man skatuve ļoti patīk... Bet ir reizes, kad gribas videomākslu uz tās redzēt ļoti, ļoti, un ir reizes, kad nemaz negribas. Un, kā jau tu teici, mēs tikai nojaušam, ka tā tur ir.

Vai šobrīd tu runā kā videomākslinieks vai kā skatītājs?

Gan – gan. Taisot izrādes, operas, arī koncertus, daudz sanāk braukāt pa ārzemēm. Kad esi kādā pilsētā, noteikti brīvajā brītiņā aizskrien un paskaties, ko tie citi dara. Un tad ir tā, ka tu to darbu laid caur savu prizmu – īpaši, ja ir kāds pazīstams darbs, kuram zini stāstu. Un tad tu skaties uz to, kā tas stāsts tiek stāstīts, un cik daudz tur ir jauno tehnoloģiju, cik daudz dzīvās kameras, operatora darba, video. Un ne vienmēr arī Eiropas darbiem tas ir tāds labais tonis – sak’, tagad tā ir moderni, iegrūdīsim iekšā vienu, otru vai trešo lietu, arī video. Jo pēc būtības stāstam jau neko nevajag. Piemēram, ja skatāmies uz operu kā žanru – tur ir stāsts, tur ir solists un tur ir orķestris. Principā var noņemt visu pārējo nost.

Bet tad ir izrādes, piemēram, tādas, kuras pēdējā laikā redzam Dailes teātrī -  "Rotkho" vai "Orākuls", kurās video ir tik ļoti būtisks izteiksmes līdzeklis, ka bez tā šo izrāžu vienkārši nebūtu. Un ir arī tādas, kurās videomākslinieks rada, piemēram, tikai sniegpārsliņu kustību.

Ja videomākslinieks ir sastāvdaļa no komandas un viņš konkrētajā brīdī atrodas starp scenogrāfu, režisoru, komponistu un gaismu mākslinieku, tad labs videomākslinieks nemēģinās uzspiest gāzes pedāli un izrauties priekšplānā; viņš mēģinās vienmēr būt kopīgajā Sajūtā. Tas ir tāds labs darbs, ka tu redzi kopdarbu – ka viss kopā ir tāds šūpiņš, kas kustas, elpo, un varbūt tiešām tur tikai viena pati sniegpārsliņa nokrīt, bet tā ir tik ārkārtīgi pareiza, tik ārkārtīgi precīza, ka neko vairāk tur arī neprasās.

Un ir, protams, tādi jauno vēsmu darbi kā "Rotkho", kur tehnoloģiju ir tik ļoti, ļoti daudz, ka tās pārmāc un pārņem visu. Ja skatāmies pasaules kontekstā, tas nav nekas jauns, nekas unikāls: tā ir tāda forma, tāds paņēmiens, kā kaut ko stāstīt. Tik un tā beigu galā reducēsimies uz stāstu – vai tas tur ir, vai tā nav; vai ir laba dramaturģija, vai tās nav; vai ir laba režija, vai tās nav.

Vai ir tā, ka videomākslinieka labākais draugs, ar ko visciešāk ir jāsadarbojas, ir scenogrāfs?

Jā un nē. Tas ir atkarīgs no tā, ar kādu režisoru tu strādā. Ja režisors tāpat ir virsvadītājs arī scenogrāfijai un ja viņam ir fundamentāla sapratne par to bildi, ko viņš grib redzēt un nāk ar pamatīgu kodolu, tad scenogrāfu nejūtu. Tad jūtu tikai režisoru.

Bet ir tādi, ar ko tu esi biežāk, vairāk, ciešāk saspēlējies? Piemēram, Mārtiņš Vilkārsis?

Mārtiņš ir absolūti unikāls, jo tas veids, kā viņš redz un kā viņš strādā, cik dziļi viņš rok kā scenogrāfs… Dažkārt ir jautājums, vai vispārībā scenogrāfam vajadzētu tik dziļi rakt.

Ja paskatāmies tavu daudzo darbu sarakstā, piemēram, operu sarakstā, tās veidotas ne tikai Latvijā, bet arī tālu aiz Latvijas robežām. Tur vairākkārt vīd režisore Marija Eva Sinjerola. Ja ir laba komanda, tā droši vien pārceļo no viena uz otru, uz vēl trešo stāstu?

Tas ir tāpat kā tu pierodi strādāt ar konkrētiem instrumentiem, jo principā jau mēs visi esam instrumenti. Turklāt Marija Eva ir kinorežisore.

Vai pirmoreiz satikāties "Karmenas" iestudējumā Rīgā?

Jā. Un tad pēkšņi pēc sešiem gadiem viņas komandas scenogrāfs mani uzrunāja: pēkšņi bija vajadzīgs videomākslinieks. Un mēs Marijai Evai uztaisījām pēc kārtas uzreiz trīs operas. Kaut kā atkal tas viss aizgāja un aizvēlās. Un Marija Eva ir tāda režisore, kura ļoti tur roku uz pulsa. Viņai ir globālā vīzija, viņai ir tā lielā bilde, kā viņa tās lietas redz. Protams, ja tev ir sava komanda, nav jātērē laiks, meklējot un pārbaudot jaunus cilvēkus. Domāju, viņa mani uzrunāja tāpēc, ka kopā bijām jau strādājuši.

Un tālāk tapa "Turandota", "Kasandra"...

... un arī "Hamlets", "Romeo un Džuljeta", "Norma", "Makbets". 

Un tie ir projekti, savā ziņā ceļojošās operas, kuras redzam gan Berlīnes Vācu operā, gan Vīnes Valsts operā, gan arī Briselē.

Berlīnē mums bija "Makbets" un arī "Kasandra", kas ir no jaunajām operām: ik pa brīdim, ja kāda opera to paņem, tad mēs braucam un to realizējam konkrētajā valstī. Pat solistus cenšas saglabāt tos pašus.

Bet pieredze, kuru guvi Rīgas Operā, bija nepieciešama, lai pēc tam izietu jau uz Eiropas skatuves. Ar ko tu sāki mūsu Operā?

Vai tikai nebija Jura Karlsona balets "Karlsons lido". 

Otrs operas režisors, ar kuru tev bijusi laba sadarbība, ir Aiks Karapetjans.

Aiks arī ir kinocilvēks. Viņi to bildi redz savādāk nekā klasiski operas režisori. Un tas man ļoti patīk.

Vai viņi arī vairāk iejaucas tapšanas procesā?

Es to nesauktu par iejaukšanos – tas ir radošais darbs. Tā mēs strādājam. Tas ir tā, ka tev tiek dots uzdevums, tu strādā pie tā, nes un rādi, un tad tev saka: nē, mēs iesim citā virzienā. Un taisu atkal kaut ko citu. Un ir vēl viena lieta: tas īstais pamata darbs sākas tad, kad esi jau uz vietas konkrētajā operā.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.