2025. gadā ierakstu firmā Prima Classic klajā nācis pianistes Artas Arnicānes albums ar 24 Jāņa Mediņa dainām. Ieraksts veikts Latvijas Radio 1. studijā sadarbībā ar skaņu režisoru Normundu Slavu. Izdevniecībā Musica Baltica 2019. gadā tika izdots “24 dainu” krājums, kura redaktors bija Dāvis Eņģelis.

Albuma ievadā pianiste raksta: Reti esmu sastapusies ar tik tīru, autentisku un dzīvi apliecinošu mūziku, kas klausītāja iztēlē uzbur svaigās un miglainās Latvijas pļavas, klusos priežu mežus un kvēlojošos vasaras saulrietus pie jūras. Reizēm rāma, reizēm vētraina - šī mūzika atdzīvina pagātnes balsis, kas sakņojas folklorā, vēsturiskajā atmiņā un tradīcijās. Kā latviešu pianistei man šis albums ir nozīmīgs dziļi personīgi.

Jāņa Mediņa “24 dainas” ir kā ceļojums mūsu kopīgajā kultūras ainavā, ko radījusi dzimtā valoda, folkloras pārzināšana un vēsturiskā apziņa, veidojot ne vien muzikālu, bet arī kultūrvēsturisku un ļoti cilvēcisku saikni."

Par jauno albumu un citām radošās dzīves aktualitātēm, toskait Lūcijas Garūtas Klavierkoncerta atskaņojumu 8. martā kopā ar Worthing Symphony Orchestra un diriģentu Džonu Gibonsu, Arta Arnicāne stāsta Rūtai Paulai.

Kādēļ ķēries klāt šim monumentālajam ciklam?

Domāju, ka lielākā daļa nopietnu projektu, vismaz manā pieredzē, briest ilgu laiku, un šī doma, šī vēlēšanās manī ir jau ļoti sen. Kad sāku spēlēt Mediņa “Dainas”, vēl mācījos skolā. Atceros, ka aizvedu 17. dainu uz lielu konkursu Portugālē, Vianna da Motta International Music Competition, man bija 18 gadu.

Pirms tam vēl to spēlēju profesorei Normai Fišerei Londonā, un viņa bija sajūsmā par šo skaņdarbu - kāds brīnišķīgs skaņdarbs, vai ir vēl un kāpēc nespēlē vairāk? Man viņas vārdi iekrita ļoti dziļi sirdī.

Protams, ir grūti laikā, kad mācies un ir nemitīgi jāaudzē repertuārs, jāmācās daudz, vēl pievērsties specifiskam projektam. Es spēlēju vairākas dainas, bet nevarētu teikt, ka daudz. Kad turpināju mācības Cīrihē solista programmā, man bija daudz vairāk mākslinieciskās brīvības, un es atkal atgriezos pie šīs idejas. Tolaik kopēju notis, saliku visas 24 dainas no dažādiem izdevumiem, ko nu varēja atrast, un izveidoju krājumu pati sev, izspēlēju cauri un pilnīgi fiziski izjutu nepieciešamību spēlēt šo mūziku. Tas bija pirms 10 gadiem. Man vienmēr ir daudz ideju, visu ko vēlos īstenot. Nu sapratu - ir pienācis laiks, es to noteikti vēlos paveikt.

Man ļoti paveicās, ka nesteidzos ar šo projektu, ļāvu tam nobriest, jo pa šo laiku Dāvis Eņģelis Musica Baltica izveidoja jaunu izdevumu ar lieliskām notīm un korekcijām, piemēram, pilnīgi citu koriģēto 4. dainas tekstu.

Ja salīdzina ar iepriekšējām versijām, tas ir pilnīgi cits skaņdarbs. Tas man ļoti palīdzēja vēl vairāk iedziļināties šajos skaņdarbos, ka notis bija tik lieliski sakārtotas un pārskatāmas, ar komentāriem. Esmu Dāvim ļoti pateicīga par šo izdevumu, kas veikts Covid-19 laikā, tādēļ, iespējams, nav piedzīvojis pietiekoši lielu popularitāti. Ceru, ka šis ieraksts kopā ar šo izdevumu vēl vairāk sekmēs Jāņa Mediņa dainu tālāko iestudēšanu.

Katrā no 24 dainām ir emociju buķete, tās ir savrupi dažādas. Kuras no šīm dainām tev dvēselē ir tuvākās, vai tās visas pieņem?

Protams, Jums ir taisnība, ir tādas, kuras spēlēju ar lielu baudījumu. Man ļoti patīk spēlēt 9. dainu, mani tā ļoti aizkustina. Man ļoti tuvu pie sirds ir arī pēdējā, 24., kura ir kā kopsavikums - atskan citu dainu intonācijas vai sajūtas. Pat ieskanas neliels fūgas fragments, un var just, ka pats komponists ir nonācis pie vēlēšanās noslēgt ciklu, ko viņš kā ciklu vispār nebija plānojis.

Ņemot vērā, ka 24 dainas ir tapušas 42 gadu garumā, tā ir kā Jāņa Mediņa dienasgrāmata.

Es arī lasīju viņa autobiogrāfiju “Toņi un pustoņi”, tā man daudz ko papildus izskaidroja un iedvesmoja, lasīju arī citus pieejamos materiālus vai klausījos, ko muzikologi un zinātnieki stāsta par Jāni Mediņu. Tas viss man palīdzēja ielūkoties šajos skaņdarbos no personiskās puses, jo mūzikā tiešām atspoguļojas ļoti daudz dzīves notikumu, un tie ir personiski un tīri politiski. Teiksim, kaut vai tas, ka 12. daina un 24. daina ir acīmredzami cikla noslēgumi - 12. daina, kad Mediņam nācās aizbraukt no Latvijas, un 24. daina, kad memuāri bija noslēgti un viņš jau komponēja salīdzinoši maz. Var just, ka viņš noslēdz dzīves un kompozīcijas posmu. Arī, protams, mīlestība un viņa veltījumi abām sievām, un Lilijai Kalniņai-Ozoliņai - tas ir dziļi sirsnīgi un emocionāli gan klausītājiem, gan spēlētājam. Arī tehnika - skaņdarbi, kas veltīti pianistiem, ir tehniski sarežģītāki. Tam visam ir saistība. Es centos albuma bukletā nevis tik daudz stāstīt par komponista dzīvi, ko var izlasīt arī citos avotos, bet vairāk ieskatīties no tās puses, ko atklāju arī pati sev, šos skaņdarbus iestudējot.