Ar stāstnieces gēnu. Gleznotāja Ilze Helgelande

"Mācīšanās ir veids, kā iemācīties mācīties tālāk un izprast pasauli," saka Ilze Helgelande, kura apguvusi dažādu veidu stāstniecību, studējusi gan aktiermākslu, gan grafisko dizainu un strādājusi par televīzijas korespondenti, taču viņas lielākā mīlestība ir glezniecība. 27. jūnijā Rīgas Motormuzejā atklāta Ilzes Helgelandes gleznu izstāde "Nostaļģija". 

Pēc Sanfrancisko Mākslas akadēmijas (Academy of Art University) absolvēšanas 2018. gadā Ilze pilnībā nododas glezniecībai. Viņa dzīvo un strādā Norvēģijā, uzturot ciešu saikni ar Latviju. 

Signe Lagzdiņa: Uz sarunu esat nākusi tieši no izstādes atklāšanas – ar kādām sajūtām?

Ilze Helgelande: Ļoti iedvesmota! Priecājos, ka daudzi sapratuši manu vēstījumu. Pēc tikšanās ar daudziem tuviem cilvēkiem un gleznu cikla palaišanas pasaulē uzreiz ir iedvesma turpināt strādāt! Saprotu, kāpēc tas viss ir darīts.

Lasu, ka Sanfrancisko Mākslas universitāti esat pabeigusi salīdzinoši nesen – 2018. gadā.

Jo mans ceļš sākās pavisam savādāk! Uzaugu Rīgā, un man, kā jau visām meitenēm, kādu laiku gribējās kļūt par aktrisi. Tad pārlēcu uz televīziju – savulaik strādāju Latvijas Neatkarīgajā televīzijā. Bet tad mans ceļš turpinājās ārzemēs. Vēlēšanās kaut ko stāstīt man visu laiku ir bijusi, bet, dzīvojot tālu projām un varbūt nerunājot tik perfekti citā valodā, lēnā garā mana stāstītājas tieksme pārcēlās uz vizuālo jomu.

Bija burvīga iespēja sākt studēt, un atgriezos pie saviem bērnības sapņiem – zīmēt un gleznot. Tā nu pabeidzu Sanfrancisko Mākslas akadēmiju, un jau atkal stāstu – tikai tagad ar rotām un zīmuļiem.

Ietilpīgs dzīvesstāsts… Vai varat pastāstīt par Sanfrancisko studijām? Zinu, ka izglītību esat ieguvusi arī citā nozarē.

Jā, tā ir. Un tas bija ļoti bailīgi, jo man jau no agras jaunības teica, ka jābūt lielam talantam, ka mākslas akadēmijās [tā vienkārši] nevar iekļūt. Es gribēju tikai mazliet pamēģināt... Un tā priecājos, ka es to visu izbaudīju! Tā ir ļoti akadēmiska, klasiska skola, kurā jau pirmajā gadā mani brīdināja, ka nekādas lielās gulēšanas nākamos četrus gadus nebūs – tie logi, kas naktīs ir gaiši, pieder Mākslas un gleznošanas fakultātei! Un tā arī bija – liela disciplīna, ļoti prasīgi skolotāji, kuri vēl joprojām ir mani mentori. No turienes esmu paņēmusi ļoti daudz klasiskās glezniecības: ne visās akadēmijās vairs ar to nodarbojas – ļauj izpausties visādai mākslai. Bet man prieks, ka mācījos tieši tur.

Cik zinu, arī šeit, Latvijā, ik pa laikam Latvijas Mākslas akadēmijā diskutē – vai tos klasiskos aktus maz vajag zīmēt? Vai vajag mācīties klasisko? Bet vajag taču, vai ne?

Noteikti! Jo vienā mirklī, piemēram,

prātā ir vīzija, gribas to uzlikt [uz papīra], it kā arī sanāk, bet vienā mirklī tu apstājies, jo nemāki uzzīmēt klasisko formu un ēnu.

Tas nenozīmē, ka vajag visam būt perfekti kā vecos laikos – vāzītei vai figūrai, bet pamati jāzina. Tie ir ļoti svarīgi.

Jūsu biogrāfijā lasīju, ka pirms šīm studijām esat bijusi ekonomikas žanrā.

Mani pierunāja… Aizbraucu uz Norvēģiju. Zināt, kā vecāki saviem bērniem reizēm saka – ja izstudēsi šo, tālu tiksi un bez darba nepaliksi. Es izstudēju, sevi pierādīju, ka arī to es varu, bet mirklī, kad saņēmu diplomu, sev pajautāju: tu gribi to? Nu ne gluži... Bet tas man dzīvē ir ļoti palīdzējis. Mācīšanās ir veids, kā iemācīties mācīties tālāk un izprast pasauli. Tāpēc priecājos, ka man ir arī šāda pieredze. 

Vairāk – audioierakstā.