Sestdien, 16. augustā, pulksten 19 Mazajā Mežotnes pilī norisināsies ikgadējais Pētera Vaska fonda koncerts "Pēteris Vasks ielūdz. Vasara. Mežotne". Šogad tajā piedalīsies operdziedātāja Etīna Emīlija Saulīte (soprāns), Matīss Eisaks (kontrabass), Amanda Tauriņa (angļu rags) un Rihards Plešanovs (klavieres).

"Klasikā" plašākā sarunā tiekamies ar obojisti Amandu Tauriņu, kura šobrīd ir pasaulslavenā Leipcigas Gewandhaus orķestra angļu raga soliste, kā arī Matīsu Eisaku, kurš no 2021. gada līdz 2024. gada septembrim bijis pasaulslavenā Gewandhaus orķestra mūziķis.

Sarunā ar Lieni Jakovļevu – par koncerta jaundarbiem, ko radījuši komponisti Oskars Herliņš un Georgs Pelēcis, darbu orķestros Vācijā, angļu raga popularizēšanu un jauniem muzikālo ceļu pavērsieniem.

Vai Mazajā Mežotnes pilī esat jau kādreiz pabijuši?

Amanda Tauriņa: Ne reizi tur neesmu bijusi, bet ir dzirdēts, ka tur ir ļoti skaisti.

Matīss Eisaks: Mežotnes pilij esam braukuši garām. 

Tā nav liela koncertzāle. Un noteikti viena no netradicionālākajām koncertvietām. Jums tādas patīk apgūt un iepazīt? 

Amanda: Kamermūzikai īpašās vietas ir īpašas. Svarīgi, lai ir skaisti, cilvēkiem patīk un normāli skan. Mazliet man ir piesardzība pret sauso akustiku, bet galvenais, lai atmosfēra ir silta.

Matīss: Man savukārt ir pilnīgi otrādi – man tieši sausā akustika vislabāk patīk! Kad vēl mācījos Čehijā, mums stīginstrumentu klasēs bija tikai sausā akustika, kur vari sevi labāk dzirdēt – ko tu reāli dari, nevis ka tev telpa palīdz. Līdz ar to man tas tā arī palicis no tā laika – ka vislabāk jūtos zālēs ar sausu akustiku. 

Jūs esat divi no jaukās muzikālās sabiedrības, kas Mazajā Mežotnes pilī spēlēs koncertā "Pēteris Vasks ielūdz. Vasara Mežotne". Būs arī dziedātāja Etīna Emīlija Saulīte un pianists Rihards Plešanovs, un tad nu jūsu muzikālās attiecības dažādi krustosies. Lielā intriga, kas šajos koncertos vienmēr tiek piedāvāta, ir jaundarbi. Viens no šādiem darbiem, kurus pirmatskaņosiet, būs Oskara Herliņa jaundarbs angļu ragam un kontrabasam. Darbs šķietami bez nosaukuma. Vai tomēr kāda programmatiska ievirze ir dota?

Matīss: Programmatiskas ievirzes gan nav – no komponista ir tik, cik rakstīts skaņdarba nosaukumā: Duo. Tā ka diezgan racionāli! (Smejas.) Mums patīk, ka tur ir melodiskas vietas, kas nav īpaši raksturīgas laikmetīgajai mūzikai, kas parasti mūs iepriecina. Bet pārējo varēs dzirdēt koncertā vai ierakstā.

Vai tehniskajā ziņā Oskars Herliņš labi pārzina jūsu instrumentus, vai arī dod izaicinošus uzdevumus?

Amanda: Šis skaņdarbs lielākoties ir netipisks angļu ragam, jo parasti jau šim instrumentam raksturīgas skaistas melanholiskās melodijas, nedaudz lēnākas: nav jau tā, ka mēs neesam virtuozi un nevaram ātri paspēlēt, bet parasti tieši šīs īpašības vairāk piederas instrumenta tembram. Bet šeit ir gan tas, gan arī ļoti virtuozas un augstas pasāžas, kur man bija mazliet jāpamācās, bet darbā ir visādi interesanti aspekti. Angļu ragam ir visādas iespējas sevi parādīt!

Otrs jaundarbs jums dāvāts no Georga Pelēča. Te ir angļu rags, klavieres un arī Etīnas Emīlijas Saulītes balss. Ko Georgs Pelēcis piedāvā?

Amanda: Man tur ir skaista partija – vairāk tipiska, bet arī tur ir diezgan augstu rakstītas vietas. Ļoti skaista un skanīga mūzika, ļoti apgarota. Tas ir cikls "Credo", kam ir piecas daļas, taču teksts ir latviski – tikai pēdējā daļa ir "Aleluja" ar atbilstošu tekstu.

Pētera Vaska "Bass Trip" kontrabasam solo arī nevar izpalikt koncertā, ja ielūdz Pēteris Vasks. Matīs, vai esi paskaitījis, cik reizes tu šo darbu esi atskaņojis?

To vienmēr ir jauki spēlēt!

Lielākais izaicinājums šajā darbā ir tas, ka tu nevari tādā vasarīgā formā atbraukt un to nospēlēt: jābūt ļoti labā formā, lai to atskaņotu.

Bet ir labi, ka šādi izaicinājumi palaikam. Darbs ir superdaudz spēlēts, un galīgi neesmu bēdīgs, ka atkal tas jāspēlē. 

Un droši vien paša komponista klātbūtnē. Droši vien tas ir mazliet citādi, ja komponists ir līdzās un klausās? 

Matīss: Pēdējās reizes, kad vien skanējusi Vaska Sonāte kontrabasam vai "Bass Trip", komponists vienmēr bijis klāt, tā ka man liekas – nemaz nevarētu bez viņa klātbūtnes to atskaņot. 

Tu pieminēji vasarīgo formu. Tad man jājautā: vai šis koncerts ir galvenais iemesls, kāpēc esat atbraukuši uz Latviju, vai tomēr tā ir arī vasara, kas dod iespēju baudīt vasarīgo formu pabaudīt vai vēl priekšā ir baudīšana šeit, Latvijā?

Matīss: Gan – gan. Bijām Latvijā jau šovasar –

trešo gadu pēc kārtas uz pusotru nedēļu esam Liepājā, kur man ir daudz draugu, jūra un viss pārējais – tur ir ļoti jauki pavadīt laiku, tad nu mēs tā uz priekšu un atpakaļ: bijām Vācijā, tad atkal atpakaļ. Šobrīd mēs esam šeit tieši uz šo koncertu.

Par Amandas gaitām un saistību ar Gewandhaus orķestri esam vairākkārt runājuši, un Amanda joprojām ir šī orķestra sastāvā. Toties kaut kas pamainījies Matīsa Eisaka darba gaitās. Ikdienas gaitas Genwandhaus orķestrī ir noslēgtas. Kādi ceļi šobrīd tev aktuāli?

Matīss: Kopš pagājušā gada septembra – principā visu šo pilno sezonu – neesmu vairs šajā orķestrī. Šis bija ļoti interesants un vajadzīgs gads. Labs tādā ziņā, ka pirmoreiz ilgu gadu laikā nespēlēju orķestrī.  Maijā piedalījos dažos konkursiņos uz vietu orķestros, un labākie varianti bija tuvu Leipcigai: mums ar Amandu tur patīk dzīvot – Leipciga ir jauka pilsēta, viss kaut kas tur notiek.

Piedalījos gan Halles, gan Veimāras orķestru konkursos, abos uzvarēju, un, kad bija starp tiem jāizvēlas, beigās izvēlējos Veimāras Valsts kapelu (Staatskapelle Weimar) – tur sākšu pārbaudes gadu no janvāra.

Bijām pirms tam aizbraukuši paskatīties pilsētu, lai, pirms pieņemtu lēmumu, apskatītos, kā viss notiek. 

Bet nesaki, ka tikai pilsētas smukums vai tuvums būs tas izšķirošais bijis faktors. 

Bija daudz faktoru… 

Bet tā ir ļoti nozīmīga izšķiršanās.

Jā un nē.

Neesmu tik ļoti ieciklējies uz to, ka tagad uz mūžu spēlēšu vienā orķestrī.

Man tā īsti nav. Ja viņiem nepatiks vai man nepatiks, būs citas iespējas un citi varianti. Ja būs kādas problēmas, vai tu gribas dzīvi pavadīt, tad arī domāsim par to. Vispirms jātiek ar pārbaudes gadu galā.

Kopš vairs neesmu jaunietis, kas tikai skatās, kā mani vērtē, šobrīd manī sāk ieslēgties sajūtas, vai man pašam tas patīk – atrasties konkrētajā vietā un muzicēt.

Tā ka redzēsim, kā būs. Šobrīd sausais atlikums ir tāds, ka no janvāra atkal būšu ierindā orķestrī.

Teici, ka šis gads bija tev vajadzīgs. Vai arī tāpēc, ka varēji pats iekšēji kaut ko saprast, pārdomāt, apstāties?

Matīss: Jā, absolūti! Kad beidzās līgums ar "Gewandhaus", bija varianti pastrādāt mazākos orķestros kā koncertmeistaram, bet es izvēlējos iepauzēt. Man bija tāda sajūta, ka mūzikas pēdējos gados bijis pārāk daudz. Ir reizēm tā, ka konstanti gadiem dari vienu lietu, un nekad tā pa īstam nepieslēdzies tam, vai tas sagādā prieku vai vēlmi to darīt arī turpmāk.

Es neteiktu, ka pa šo gadu esmu sapratis tik daudz, cik gribēju saprast, jo laikam tās lietas tā nenotiek. Bet vienīgais, ko sapratu – ka varbūt tas viss man tik daudz nenozīmē, kā man tas likās pirms tam.

Amanda, tev gan droši vien orķestris "Gewanhaus" un tava vieta angļu raga solistes vieta daudz ko nozīmē. Un noteikti vēl nav tāds brīdis pienācis, kad tā kārtīgi būtu jāpārdomā un jāizšķiras.

Amanda: Nav gan, jo man pamatīgi paveicies. Jo – būsim godīgi – var būt visādi. Dažādos orķestros var būt pilnībā atšķirīgi klimati, un daudz atkarīgs, kādi tev grupā ir kolēģi. Man vienkārši ļoti paveicies, ka mēs ar kolēģiem esam arī draugi – gan ārpus, gan iekšpus orķestra. Mums ir ļoti laba saskarsme. Man ir prieks nākt uz darbu un spēlēt. Tā ka it labi – man ļoti patīk.

Vai nav tā, ka tava pozīcija vairāk tendēta uz solospēli, atšķirībā, piemēram, no Matīsa, kas tomēr bija grupas dalībnieks?

Amanda: Jā, tāda ir mana pozīcija. Tāpēc bija labi, kas uzvarēju konkursu, jo

varbūt man būtu kļuvis garlaicīgi – būt tikai otrajai obojai. Lai gan arī tur nav garlaicīgi, ir grūti. Bet nu – protams, tas ir skaisti, ka tagad ir vairāk soloepizožu.

Tajā pašā laikā man arī ļoti bieži jāspēlē otrā oboja – nav tā, ka esmu aizmirsusi šo instrumentu. Vienkārši savādāks tas darbiņš nekā stīgām.

Matīss: Tas jau arī – kā kuram cilvēkam. Manā gadījumā mani neinteresē, vai esmu pirmais koncertmeistars vai kā.

Es, starp citu, vienā intervijā lasīju, ka Matīss Eisaks cer nekad nejusties ļoti slavens.

Nu, beidz, pirms cik gadiem tā intervija bija?! (Smejas.) 

Amanda, un ko šobrīd paredz tavs līgums? Cik ilgi tev jāstrādā "Gewandhaus" orķestrī?

Mūžīgi! (Smejas.) Mums vienkārši ir savādāk.

Ja esi uzvarējis konkursu, kas jau ir liela lieta, un pēc tam vēl izturējis pārbaudes gadu, tevi nevar izmest. Nezinu, kas jāizdara, lai tevi izmestu no orķestra. Tā ir mana izvēle, ka es tur gribu palikt. Šobrīd esmu tur ļoti laimīga.

Vairāk – audioierakstā.  

Vizītkartes

Matīss Eisaks no 2021. līdz 2024. gada septembrim bijis pasaulslavenā Leipcigas Gewandhaus orķestra mūziķis. Kontrabasists ir četru starptautisku kontrabasu solo konkursu uzvarētājs, izcīnot 1. vietu Stokholmas Starptautiskajā izpildītāju konkursā (2014), Starptautiskajā Kontrabasu simpozijā Vroclavā (2016), Františeka Simandla Kontrabasu konkursā Blatnā (2016), kā arī 24. Starptautiskajā Leoša Janāčeka konkursā (2018). Matīss uzstājies kopā ar Berlīnes Filharmonijas orķestri, Berlīnes Radio simfonisko orķestri, Berlīnes vācu simfonisko orķestri, Berlīnes kamerorķestri, Drēzdenes filharmoniķiem, kā solists uzstājies kopā Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga, muzicējis Kremerata Baltica sastāvā un vēl citos orķestros.

Amanda Tauriņa šobrīd ir pasaulslavenā Leipcigas Gewandhaus orķestra angļu raga soliste; kā soliste viņa uzstājusies arī kopā ar Karlovivari (Čehija) simfonisko orķestri, Manheimas kamerorķestri, vairākiem Šveices simfoniskajiem orķestriem, Affoltern kamerorķestri u.c. Mūziķe obojas spēli apguvusi Latvijā pie Daiņa Cimmermaņa un Egila Upatnieka, kā arī Šveicē, Cīrihes Mākslas augstskolā ieguvusi maģistra grādu Luīzes Pelerēnas klasē.