Apgādā “Neputns” klajā nākusi Gunas Bīriņas monogrāfija “Ansis Rūtentāls. Ceļojums” par leģendāro mīmu un kustību mākslinieku Ansi Rūtentālu. Svētdienas rīta cēlienā uz sarunu autori Gunu Bīriņu aicinājis Orests Silabriedis.

Grāmata par kustību mākslinieku Ansi Rūtentālu (1949–2000) atspoguļo radoša cilvēka dzīves ceļu, kas spilgti iezīmējies Latvijas skatuves mākslas kopainā. Mākslinieka aktīvās darbības laiks aptver posmu no 1965. gada, kad viņš tika uzņemts Roberta Ligera vadītajā ansamblī “Rīgas pantomīma”, savu darbību tajā noslēdzot ar Āksta lomu izrādē “Histrionu mistērija” (1971), līdz pat 2000. gadam, kad viņš kopā ar savu Anša Rūtentāla Kustību teātri, kas izveidots 1978. gadā, piedalījās Latvijas kultūras programmā EXPO 2000 Hannoverē. 

Grāmatas autore Guna Bīriņa skaidro: “Grāmata “Ansis Rūtentāls. Ceļojums” ir mēģinājums “noķert” aktieru, draugu, laikabiedru atmiņās strauji aizejošo laiku, kurā dzīvoja un radīja kustību mākslinieks Ansis Rūtentāls, un atklāt viņa nesavtīgo un talantīgo devumu ne tikai Latvijas skatuves mākslas jomā, kas ir neapšaubāms, bet arī Anša devumu katram cilvēkam, kuram ir bijusi laime šim Ceļojumam pievienoties.” 

Orests Silabriedis: Mūsu intervija jau bija galā, kad Guna vēl nolasīja fragmentu no kādas vēstules, ko Ansis rakstīja 1980. gadā.

Guna Bīriņa: Arvien biežāk gribas sadalīties 10 Anšos.

 Man laikam vismīļākais būtu tas Ansis, kas guļ pļavā un raugās pūkainos mākoņos, smaržo ziedu reibumu, aizmirstas peldoties un nirstot. Sēž kalna galā un klausās vēja stāstus, un pēc tam satiekot cilvēkus var gaiši uzsmaidīt un dāvāt viņiem visu savu enerģiju un mīlestību. Bet sirds sāp, laika nav nemaz. Bet varbūt man tikai liekas, varbūt esmu stagnāts un negribu pārkārtoties. 

Man tas viss ir tā noriebies – tās avīzes, televīzijas, manifesti un tās suņu plēšanās, un jēgas nav nekādas. Un darītāji liekas paliek aizvien mazāk un mazāk. Skumji, kad mākslinieks sāk nodarboties ar publicistiku un politiku. Pašreiz tik grūti iet mākslai, vismaz tā nav vajadzīga. Agrāk jau diez kā negāja. Brīžiem man liekas, ka gaisam klāt daudz asiņu." 

Tas ir 1989. gads. Un vēstule kustonim Mārītei Ziemelei. Kustoņi! Jā, tā sauca un joprojām sauc Anša cilvēkus.