Nedēļā pēc Lieldienām – no 21. līdz 25. aprīlim – jau 25. reizi Latvijā notiks ekumēniskais kinoforums "Un Vārds tapa filma", par kuru Pirmo Lieldienu rītā plašāk vēsta kinozinātniece un kinoforuma programmas veidotāja Anita Uzulniece.

Šī gada programmā iekļautas astoņas augstvērtīgas un starptautiski atzītas filmas, kas uzdod būtiskus jautājumus par cilvēka garīgo pasauli, sākot no identitātes un vērtību meklējumiem līdz līdzsvaram starp prātu un emocijām.

Šogad kinoforuma programmā iekļautas divas filmas, kas Latvijā piedzīvos pirmizrādi. Filmas tiks demonstrētas kinoteātrī "K.Suns" un pēc filmu seansiem būs iespēja par redzēto diskutēt.

Kinoforumu organizē nodibinājums "Luterāņu stunda" sadarbībā ar kinozinātnieci Anitu Uzulnieci.

Visas ārzemju filmas tiks izrādītas oriģinālvalodā ar angļu valodas subtitriem un sinhrono latviešu valodas tulkojumu.

Sešas no filmām ieguvušas dažādu starptautisku kinofestivālu balvas, tai skaitā Starptautiskās Ekumēniskās žūrijas balvas.

Anita Uzulniece: Kinoforumu vienmēr rīkojam nedēļā pēc Lieldienām, jo tās ir filmas ar vēstījumu. Kad nosvinētas Lieldienas un Kristus augšāmcelšanās, varam iedziļināties dažādās garīgajās problēmās un jautājumos.

Ieva Zeidmane: Visām filmām ir kopīgs vēstījums?

Jā,

šīs filmas apliecina vēstījumu.

Tie principi, pēc kādiem Ekumēniskā žūrija apbalvo filmas starptautiskajos festivālos, ir vai nu saskaņā ar Bībeli, vai nu uzdod kādus jautājumus, vai nu risina kādas humānas problēmas, vai arī aicina cilvēkus meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.

Šīgada kinoforuma programmā ir vairākas filmas, kas ieguvušas tieši Ekumēniskās žūrijas balvas. Ir arī filmas no klasikas, kas šo balvu ieguvušas agrākos gados, jo institūcija Interfilm pastāv jau 60 gadus. Tikko kā šo apaļo jubileju tā nosvinēja Lugano festivālā un Kannu festivālā. Interfilm ir starpkonfesionāla un starptautiska organizācija, kurā ietilpst gan katoļi, gan luterāņi.

Bet nav jau tā, ka kinoforumā iekļautās filmas ir tikai par reliģiskajām tēmām un ticības vēstījumu. Tās stāsta par pārlaicīgām vērtībām.

Tieši tā!

Man ļoti patīk, kā teica viens no pirmajiem Interfilm prezidentiem Hanss Verners Danovskis (Hans Werner Dannowski), kurš bija arī Hannoveres arhibīskaps – ka kristīgās filmas nav tikai tādas, kur pa ekrānu staigā mācītāji.

Tās ir filmas, kurās tiek risinātas ētiskās un humānās problēmas, dzīves un eksistenciālie jautājumi. Filmas ir kā rosinājums domāt par šīm tēmām un šīs problēmas risināt. Tas ir galvenais.

Bet vai nav tomēr tā, ka cilvēkiem ir tas priekšstats par mācītāju uz ekrāna?

Domāju, ka vairs nav. Starp citu, Ekumēniskās žūrijas apbalvotās filmas ļoti bieži sakrīt ar galvenajām balvām – gan "Zelta palmas zaru", gan "Zelta leopardu", gan citām lielo festivālu balvām. Piemēram, pagājušogad Ekumēniskās žūrijas balvu Berlinālē ieguva Dāvja Sīmaņa "Marijas klusums". Tādēļ šogad kinoforumā esam ielūguši Dāvi Sīmani un šo filmu gan rādīsim, gan par to diskutēsim. 

Starp citu, mums ar Gunu Zeltiņu bija grāmata "Marija Leiko". Tagad jau visi zina viņas traģisko likteni. Saskaņā ar Staļina plānu NKVD realizētā sistemātiskā latviešu iznīcināšana Padomju Savienībā prasīja 20 000 cilvēku dzīves.

Tas kaut kā bija mazāk zināms. Protams, ir dokumentālās un citas filmas, bet arī Berlīnē pat teātra cilvēkiem tas bija atklājums: šo filmu noskatoties, viņi bija satriekti. Tā ka Ekumēniskās žūrijas balva šādam darbam ir pilnīgi likumsakarīga.

Jūs pati arī esat gana daudz darbojusies Starptautiskajā Ekumēniskajā žūrijā.

Jā, es arī ilgus gadus biju Interfilm valdē. Sanācām kopā reizi gadā. Pirms tam arī Rīgā vairākas reizes paralēli ar forumu rīkojām arī seminārus, kas tagad būtu vēl aktuālāk nekā toreiz. 1999. gadā bija pirmais seminārs, kura nosaukums bija "Dot Eiropai dvēseli": bija gan lektori no ārvalstīm, gan vietējie Latvijas cilvēki. Arī diskusijās mums vienmēr ir gan filozofi, gan zinātnieki, gan kritiķi, gan teologi. Praktiskā puse ir filmas pieredze, bet arī teorētiski tiek diskutēts un apspriests. 

Ekumēniskā žūrija darbojas ne tikai Berlīnes kinofestivālā: arī citos lielajos festivālos tā ir klātesoša.

Jā, gan Venēcijā, gan Berlīnē, gan Karlovivari, gan Manheimā. Daudzos festivālos, bet Kannās visilgāk. Kannās un Lokarno.

Pagājušajā gadā man bija tas gods strādāt Ekumēniskajā žūrijā Lokarno, un tur žūrijas balvu saņēma jaunas lietuviešu režisores Saules Bliuvaites filma "Izlecējas" jeb "Toxic", kas bija viņa debijas filma. Ļoti laba!

Tā dabūja gan mūsu žūrijas balvu, gan arī "Zelta leopardu". Atkal sakritība. Tā izrādīta arī festivālā "Riga IFF". Otra lietuviešu filma "Sausi slīkstot", kurai šobrīd ir pārdēvēts nosaukums, dabūja balvu par labāko režiju un labāko aktieru ansambli. Lietuviešu kino pašlaik ir spēcīgs.

Kas pulcējas Ekumēniskajā žūrijā? Vai visiem tās dalībniekiem ir saistība ar baznīcu?

Ir dažādi. Ir gan teologi, gan mācītāji, gan žurnālisti. Pirmkārt jau tā ir kolosāla pieredzes apmaiņa, kad esi kopā ar šiem cilvēkiem. Kad biju Lokarno, sastapu profesionāļus no dažādām pasaules valstīm. Gan filmu skatīšanās, gan spriešana, gan vērtēšana – tā ir ļoti vērtīga pieredze!

Vairāk – audioierakstā.