Anda Līce: man šķiet, ka mums piemirstas pateikt paldies par to, kas mums ir

Liega Piešiņa viesojas pie dzejnieces un publicistes Andas Līces Cesvainē.

Anda Līce: "Pēdējā laikā esam nodevušies vaimanām – par ko mums tā, kāpēc tā, kad tas beigsies…

Bet man šķiet, ka mums piemirstas pateikt paldies par to, kas tagad ir – ka mums ir, joprojām ir. Lai varētu baudīt šodienu, es paskatos uz savu grāmatplauktu un saprotu – kāda pagātne, kāda nākotne! Te ir, ņem tikai un lasi, un tas viss kļūs par tavu tagadni!

Tie, kas rakstījuši savus piedzīvojumus, savas biogrāfijas, to ir padarījuši par manu tagadni…

…Rakstot esejas, man pēkšņi ir piesities dzejolis, un viņš pat ir ierakstījies tūlīt tur iekšā, arī tajā pašā tekstā. Man vismaz nāk tādiem joņiem. Man, piemēram, šajā ziemā, dzejoļi neko nerakstījās, nu galīgi nē. Bet tā jau ir bijis arī agrāk, ka nerakstās. Es jau sevi mierinu – nu ko tad tu gribi, šajos gados tu dzejoļus gaidi? – naivā, nu kādi dzejoļi te vairs… Un tad kaut kad atkal viņi parādās – nu es priecīga: nu sveiki, ļoti jauki!

… Ap dzejas dienām, ap to laiku man vienmēr sāk rakstīties dzejoļi – kā likums, katru gadu. Ja visu laiku nav rakstījies, es zinu – nekas, nekas! – pienāks dzejas dienas, gan jau arī dzejoļi atnāks, un tā arī ir. Tas ir kā tāds neuzrakstīts, neizteikts pasūtījums vai…"