"Tagad visas lietas bieži salīdzinu ar vēju: piemēram, siltās un aukstās gaisa plūsmas – ja viena aiziet, otra nāk vietā. Tukša vieta nepaliek. Arī ar koncertdzīvi ir nevis tā, ka esmu atteikusies, bet dzīves situācijas vienkārši mainās, un tagad atkal sākusies aktīvā koncertdzīve. Esmu it kā tā pati, bet nu jau ar kolosālu bagāžu, ar pieredzi. Tāpēc tagad varbūt tiešām dziedu citādāk," saka dziedātāja Ance Krauze.

Runājam par atgriešanos aktīvā koncertdzīvē un jauno koncertpgorammu, kas no četriem notikumiem jau izaugusi daudz plašāka, kā arī par komponistiem, dzejniekiem, mūziķu un skatuves kolēģu komandu, bez kuras šie koncerti nebūtu iespējami. 

Inga Žilinska: Sākot šo sarunu, kas notiek svētdienā, vaicāšu – jūs esat tāds agrais rīta cīrulis vai tomēr mēdzat labprātāk pagulēt ilgāk?

Ance Krauze: Agrais cīrulis neesmu, bet man nākas tādai būt, jo meitas jāceļ uz skolu septiņos no rīta. Un tad tie deviņi mēneši – skolas periods – ir mūsu murgs... Mums visām. (smejas) Bet nu – savā ziņā jau rīta stundai ir zelts mutē, diena uzreiz ir garāka.

Ilgi laiku jūsu ikdiena bijusi citādāka, nekā šobrīd. Aptuveni jau pagājis gads, kopš esat atgriezusies ļoti intensīvā, aktīvā koncertdzīvē. Vai tas ir ko ļoti mainījis sajūtās par ikdienu?

Nezinu… Tagad

savā dzīvē visas lietas ļoti bieži salīdzinu ar vēju: piemēram, siltās un aukstās gaisa plūsmas – ja viena aiziet, otra nāk vietā. Tukša vieta nepaliek.

Līdz ar to arī ar koncertdzīvi ir nevis tā, ka esmu atteikusies, bet dzīves situācijas vienkārši mainās, un tagad atkal sākusies aktīvā koncertdzīve. Bērni ir izauguši un esmu ļoti priecīga, ka tas rats ir atkal iegriezies.

Vai tā ir cita Ance, kura šodien kāpj uz skatuves nekā pirms desmit gadiem? 

Noteikti! Esmu jau it kā tā pati, bet ar kolosālu bagāžu, ar pieredzi. Un tāpēc tagad es varbūt tiešām dziedu citādāk. Jā, jā, jā, es par to esmu arī domājusi. Un būtībā man tagad tās koncertprogrammas ir tādas, ka es viena aizpildu to laiku – viena dziedu visu koncertu. Ir diezgan plašs repertuārs, arī dažādi žanri, kuros darbojos uz skatuves, un līdz ar to tas prasa no manis gan fizisku, gan mentālu spēku.

Un arī dziesmas – tās, ko dziedāju pirms desmit, divdesmit gadiem, dziedu citādāk. Piemēram, Maestro Raimonda Paula dziesma ar Annas Rancānes tekstu "Māte mani auklējusi" – protams, ka tagad to dziedu pilnīgi citādāk, nekā tad, kad biju vēl bērns.

Es dziedu ar to, ka pati esmu māte, kurai ir trīs meitas, un noteikti šī dziesma tiek dziedāta dziļumu. Domāju, to jūt arī klausītāji.

Visvairāk šobrīd dziedat soloprogrammas. Tā iekšējā spēka sajūta – kā tā ir izaugusi, no kurienes vairojusies?

Liekas, ka vienmēr man tā ir bijusi… Agrā jaunībā tās bijušas ambīcijas – es pat teiktu, tādas dikti, dikti [lielas], bet tas jau normāli: ego jau kaut kā jāaudzē. (smejas)

Tas pirmais grūdiens bija pirms kovida, kad ar Maestro Raimondu Paulu izdomājām, ka būs programma "Sasala jūriņa", kas skanēs Mūzikas namā "Daile". Tad man tiešām bija diezgan liela nedrošība, kā viena to varēšu. Pie tam taču diezgan ilgi biju neaktīvajā koncertdzīvē, un tad man tas šķita diezgan neiespējami – vairāk mentāli neiespējami.

Bet tas virzītājs un dīdītājs bija tieši Maestro, kurš jau, protams, to skaļi neteica – Maestro vārdos ir taupīgs, bet to pilnīgi varēja just caur viņa visām darbībām, ka viņš it kā saka: neuztraucies, viss būs labi, tu to vari. Mēs varēsim!

Pie manām šībrīža programmām domāju, ka tieši komandā jau ir spēks. Protams, es dziedu viena, bet man apkārt ir kolosāla mūziķu komanda, un bez šīs komandas es nebūtu nekas – to saprotu un pieņemu aizvien vairāk. Jo – kā es arī smejos – kad vēl dzīvoju Alsungā, mācījos pamatskolā, un šķita ka šis mazais ciematiņš ir pasaules punkts! Pasaules spice ir Alsungā, un ārpus tās viss ir perifērija. Un tad, kad tu tiec no tā ārā, varbūt arī šajā gadījumā ne tikai fiziski, bet arī domās tiec ārā no tās "pirmais ciemā" sajūtas, sāc skatīties apkārt un novērtē to, kas ir komanda un ka ar to tiešām var gāzt kalnus...

Raimonds Pauls, kā jūs jau minējāt, ir viens no jūsu komandas biedriem. Otrs noteikti ir Zigfrīds Muktupāvels. Un pavisam nesen bija dziedājāt Jāņa Lūsēna pusapaļajai dzimšanas dienai veltītajā programmā. Kas šodien ir jūsu patstāvīgie skatuves partneri? 

Vistuvākais šobrīd man ir Jānis Strazds. Viņš ir arī mans Liepājas mūzikas koledžas skolasbiedrs. Jānis gan bija gadu vai divus gadus zemākā kursā par mani, toreiz vēl "sīkais", bet šobrīd esam līdzvērtīgi un man ļoti patīk darba stils, kādā viņš strādā; Jānis ir atbildīgs, varētu pat teikt – pedantisks, un man tas pilnībā der!

Un viņš arī savāca šo mūziķu komandu. Bet par katru viņš man vaicāja, vai derēs, vai būs labi, bet es, protams, viņam uzticējos, jo viņš ar mūziķiem, kurus iesaistīja šajā programmā, ir vairāk strādājis un katrā ziņā esmu ļoti gandarīta par to, kāds ir viņa ieguldījums šajās programmās. Tikpat lielu artavu viņš devis arī muzikālajā ziņā, radot jaunas kompozīcijas.

Jo – teikšu  godīgi, šobrīd komponisti ir kūtri uz jaunu dziesmu rakstīšanu, bet, tā kā bija jauna programma, Jānim Strazdam sacīju: labi, taisām, tikai uzraksti kaut ko jaunu!.

Un viņš arī uzrakstīja programmas tituldziesmu!

Tobrīd mēs jau domājām par to, kāda būs šī koncertprogramma, kad viņš uzrakstīja šo dziesmu – tā izraisīja tādu rezonansi...

Protams, man ir vēl programma ar Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu: tā ir brīnišķīga programma, kas iet Mūzikas namā "Dailes". Ļoti ceru, ka arī nākošsezon tā tiks vēl ielikta repertuārā. Tā ir Jāņa Lūsēna mūzika un Austras Skujiņas dzeja – programma "Violets". Kas zina Austras Skujiņas dzeju, sapratīs, ka tas nav viegli, bet man pašai tik tuva un mīļa ir arĪ šī koncertprogramma.

Kā jums nākas iepazīt arvien jaunus dzejniekus un pieņemt viņu tekstus, kas jums būtībā jāizlaiž caur savu dvēseli? Kā notiek šīs satikšanās? 

Satikšanās notiek caur komponistu... Dzejnieka izvēle nav mana, tā ir komponista, un es, piemēram, domāju, ka Jānis Lūsēns vienmēr ir ļoti apzināti izvēlējies brīnišķīgus dzejniekus, un es ļoti cienu un augstu novērtēju tieši viņa izvēli dzejnieku ziņā. 

Bet ar Austru Skujiņu tiešām nebija viegli...

Kādreiz man likās, ka mūzika ir svarīgākā un dzeja ir vienkārši vārdi, kas reizēm rezonē vairāk, reizēm mazāk. Bet tagad es saku, ka tas ir vienlīdz svarīgi – gan mūzika, gan dzeja.

Un gatavojot programmu "Violets", ar muzikālo materiālu tiku galā daudz vieglāk nekā ar dzeju, jo kaut kas mani iekšā urdīja, ka man ir kaut kā vairāk tā jāizprot. Jo Austru ir savādai: viņa tik jauna aizgāja no šīs dzīves, bet rakstīja tādu dzeju, ka liekas – tur vajag būt tik ļoti nobriedušam, tik ļoti jau dzīves pieredzējušam. Bet reizēm jau ir tā, ka cilvēks aiziet agrā mūžā, bet dvēsele un prāts viņam jau ir tik nobriedis, ka to varbūt cits nesasniedz, dzīvojot garu un ilgu mūžu. 

Tā ka Austras Skujiņas programma lika meklēt, vēl papildus lasīt, uzzināt vairāk par pašu Austru Skujiņu, par laikmetu, kurā viņa dzīvoja – gan par vēsturisko kontekstu, sociālo kontekstu. Tā ka tas varbūt arī ir tas, kas līdz ar gadiem nācis klāt – pieredze. Un tāpēc tagad es varbūt tiešām dziedu citādāk.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv