"Amnerisa – mans Everests". Saruna ar pasaulslaveno latviešu operzvaigzni Elīnu Garanču

"Vienmēr esmu teikusi: ja nodziedāšu Amnerisu, dziedāšanu varētu arī beigt, jo esmu sasniegusi visu, ko gribēju sasniegt. Bet tiešām – ir šobrīd kaut kāds jauns posms, jauns pilnbrieds un jauna vokālā attīstība – tā ir pasaule, kurai jūtos piederīga. Temperaments, iekšējais dramatisms, kulminācijas, kas raksturīgas Verdi mūzikai – tieši to savai sirdij jūtu vistuvāk," neslēpj dziedātāja Elīna Garanča. Amnerisas loma Džuzepes Verdi operā "Aīda" ir viņas šībrīža Everests.

Par to, kāds bijis ceļš uz šīs lomas debiju Vīnes Valsts operā, kā klājās sapņu komandai iestudējuma procesā un kādu redzam žanra nākotni, Elīna Garanča atklāj ekskluzīvā sarunā ar "Klasikas" direktori Gundu Vaivodi. 

Gunda Vaivode: Mūsu saruna notiek 24. janvāra rītā, kad aiz muguras tev jau trīs "Aīdas" izrādes un šovakar šajā sērijā gaidāma pēdējā. Tavs ilgi lolotais sapnis – Amnerisa – beidzot ir piepildīts. Vai Vīne ir pateicīga un laba vieta lomas debijai?

Elīna Garanča: Man šķiet, ka Vīne visiem latviešiem ir īpaša pilsēta. Tie, kas uz šejieni atbrauc, vienmēr jūtas ļoti jauki un mājīgi. Vīnes opera man pašai ir īpaša ar to, ka šis ir mans pamata teātris: nu jau šeit esmu nodziedājusi apmēram 165 izrādes, ar ļoti daudzām partijām esmu šeit debitējusi, un savā ziņā tā ir tāda likteņa ironija, ka arī ar Amnerisas lomu debitēju tieši šajā teātrī, jo pandēmijas dēļ tika atcelti divi citi iestudējumi, bet nu – acīmredzot tā tam bija jānotiek. Ar šo debiju man noslēdzas simbolisks divdesmit piecu gadu cikls, tāds liels riņķis, jo

1998. gadā, kad uz šejieni atbraucu kā tūriste, kā studente, gatavojoties Belvederes konkursam, Vīnes opernamā skatījos tieši šo iestudējumu: Amnerisas lomu toreiz dziedāja Dolora Zažika (Dolora Zajick), un es, divdesmit viena gada vecumā,  pie sevis nodomāju: ja kādreiz varētu uz šīs skatuves kaut vai korī vai mazā lomiņā pastāvēt un padziedāt, lai izbaudītu – kā tas ir… Un tagad, pēc divdesmit pieciem gadiem, šajā pašā iestudējumā piedzīvoju debiju Amnerisas lomā…

Vīnē, tāpat kā Milānā, visi zina, kā vajag dziedāt?

(smejas) Vairāk vai mazāk – jā. Vīnes publika ir īpaša ar to, ka jebkādās kombinācijās noklausījusies visas lielās megazvaigznes un labos dziedātājus arī tad, ja varbūt vakars nav bijis tik veiksmīgs. Laikam tiešām tā ir, ka

visi šeit zina, kā vajag: izstāstīt pa īstam nevar, bet nu – viedoklis katram ir, un tad nu to arī attiecīgi vai nu starpbrīdī, vai pēc izrādes viens ar otru pārrunā…

Bet Vīne ir īpaša pilsēta, un arī šī opera man ir īpaša. Esmu ļoti priecīga, gandarīta un laimīga, ka ar šo partiju debitēju tieši šajā teātrī.

Tu esi "izplunčājusies" pa dažādiem autoriem un stiliem: izdzirkstījusi Mocartā un Rosīni, izpeldējusies bel canto laivās, ienirusi Vāgnera dziļumos gluži kā amfībijā. Ar ko tu varētu salīdzināt Verdi?

Verdi ir ārkārtīgi talantīgs, fenomenālas dramaturgs un perfekti pārzinājis cilvēka balss iespējas. Viņš ļoti palīdz veidot dramaturģiju: uznācienam viss ir sagatavots –pirms tam un pēc tam radīta vide, lai konkrētā ārija, skats vai duets izceltos. Šī iekšējā dramaturģija ļoti palīdz dziedātājam, lai izveidotu partijas. Savulaik ļoti sapņoju tieši par Verdi repertuāru, lai gan mecosoprānam tik daudz partiju viņš nemaz nav uzrakstījis, tā ka Amnerisa ir kaut kāda pilnīga Idée Fixe un ideāls, ko dziedātāja varētu sasniegt. Tāpēc vienmēr esmu teikusi: ja nodziedāšu Amnerisu, dziedāšanu varētu arī beigt, jo esmu sasniegusi visu, ko gribēju sasniegt. Bet tiešām – ir šobrīd kaut kāds jauns posms, jauns pilnbrieds un jauna vokālā attīstība – tā ir pasaule, kurai jūtos piederīga. Vāgnera mūzika ir brīnišķīga, bet Vāgners man liekas tāds rezervēts, distancēts, novērojošs, bet itāļu opermūzika, īpaši Verdi, ir tas, kurā tev liekas, ka tu kā mākslinieks kaut ko radi tieši konkrētajā mirklī, šeit un tagad esi aktīvs spēles dalībnieks.

Un tieši šis temperaments, tieši šī mūzika, tās iekšējais dramatisms un kulminācijas, kas raksturīgas Verdi mūzikai – man kaut kā liekas, ka es tās jūtu savai sirdij vistuvāk.

Vāgners prasa lielu spēku, bet man šķiet – tur var arī mazliet paslēpties, kamēr Verdi ir ļoti atkailināts: jābūt milzīgai precizitātei, lai dziedātājs sevi nopozicionētu. Viss kā uz delnas! 

Es viņus abus varētu salīdzināt tā: Vāgnera operās dziedātājs ir viens no orķestra dalībniekiem – ir vajadzīga izturība, pat vairāk psiholoģiska, jo viņa operu gadījumā vakars ir ārkārtīgi garš – tu nedrīksti atslābt. Ja mēs paskatāmies kaut vai uz to pašu Kundri vai Venus, ko pašlaik gatavoju – Vāgnera dziedāšana ir diezgan vienmuļa. Tev nav dots laiks, lai taisītu fioritūras un dažādi vokāli izdziedāties.

Stilistikas un arī vokālās tehnikas ziņā vissarežģītākais tomēr ir un paliek bel canto. To es tagad, izmēģinot šos visai dažādos stilos, varu viennozīmīgi apgalvot, jo tur ir visvairāk tehnisko precizitāšu un variāciju, kas dziedātājam jāpārvalda. Vāgnerā ir tā: kā nostājies, tā arī dziedi vienā manierē. Protams, jābūt zināmai tehniskajai varēšanai un tehniskajiem paņēmieniem, bet, ja tu to esi sapratis, tad patiesībā nemaz tik ārkārtīgi sarežģīti Vāgneru dziedāt nav.

Tas ir tāds vairāk izstiepts fizisks, vienmuļš darbs. Verdi savukārt ir ārprātīgi fizisks, psiholoģisks un emocionāls. Ar izteiktu iekšējo dramatismu, kur tev iekšā notiek ārprātīga cīņa! Lai tu sev nenodarītu pāri, tā enerģija, kas rodas gan no orķestra, gan uz skatuves, ir kaut kā jānovada. Ar balsi to var izdarīt tikai dažus procentus, jo savādāk balsi vari arī pārkliegt, bet tā enerģija kaut kur ir jānovada. Pēc šādām izrādēm, piemēram, Eboli partijas Donā Karlosā man fiziski sāp gan kāju muskuļi, gan dibena muskuļi, gan muguras muskuļi, jo enerģija tik nenormāli sakoncentrēta! Tieši iekšējā degsme, kura notiek šeit un tagad. Verdi mūzikā tu dedz šeit un tagad. Tu pats esi vulkāna izvirduma centrs, pats kodols. Tā ka viņi abi – gan Vāgners, gan Verdi, ir ļoti aizraujoši, bet temperamenta ziņā Verdi man tomēr ir tuvāks.

Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

***