Ainārs Rubiķis: Ejot cauri krīzei, jutu, kā mana dvēsele un sirds laužas uz skatuvi

"Brīdī, kad nokļūsti tuvu izdegšanas ugunij, saproti, ka vajadzīgs "stopiņš". Jānosprauž kaut kāda robeža un jāiemācās pateikt "nē, es to nedarīšu" vai "jā, es to darīšu". Tā ir forša dzīves skola, kam cilvēks iziet cauri, un man ir ļoti liels prieks, ka tas ar mani notika. Protams, tobrīd tā nevarēju teikt... Bet šodien kaut kādā ziņā to varu novēlēt jebkuram cilvēkam – iziet cauri tādai izdegšanas krīzītei, lai ieraudzītu pasaules krāsas, sajustu tās emocijas un arī kādas atmiņas, kuras varbūt bijušas aizmirsušās, bet pēc krīzes sāc ļoti novērtēt un mīlēt," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" neslēpj diriģents Ainārs Rubiķis.

14. jūlijā nosvinējis 45. dzimšanas dienu, viņš, nemudināts un nekautrējoties, runā par izdegšanu un piedzīvoto krīzi, rastajām atziņām un atgriešanos radošajā dzīvē: "Ejot cauri krīzei, pilnīgi jutu, kā mana dvēsele un sirds laužas uz skatuvi. Varbūt tas tobrīd nebija fiziski iespējams, bet jutu, ka man ir daudz jauna, ko teikt..."

Liene Jakovļeva: Vispirms sveicam tevi 45. dzimšanas dienā, kas apritēja 14. jūlijā! 

Ainārs Rubiķis: Paldies, Liene! Kad tu tā pasaki – četrdesmit pieci, tad man tā bišķiņ skudriņas izskrien cauri. Bet zini – tas jau ir tikai cipars pasē, un es absolūti tā nejūtos: priecājos par dzīvi – vēl jo vairāk tāpēc, ka izejot cauri krīzei, kas bija gada sākumā, ir ļoti daudzas lietas, kuras es šodien redzu un sajūtu savādāk – vērtību skala ir krietni pamainījusies. Tas droši vien ir normāli – cilvēkam pienāk četrdesmit pieci, un pienāk arī tas, ko saucam par pusmūža krīzi (smejas). Lai gan nevaru teikt, ka tā bija pusmūža krīze, bet – jā, krīze man bija. Bet tas ir normāli jebkuram radošam cilvēkam, kurš mētājas pa pasauli un izdeg. Un brīdī, kad nokļūsti ļoti tuvu izdegšanas ugunij, saproti, ka vajadzīgs "stopiņš". Jānosprauž kaut kāda robeža un jāiemācās pateikt "nē, es to nedarīšu" vai "jā, es to darīšu". Tā ir forša dzīves skola, kam cilvēks iziet cauri, un man ir ļoti liels prieks, ka tas ar mani notika. Protams, tobrīd tā nevarēju teikt... Bet šodien kaut kādā ziņā to varu novēlēt jebkuram cilvēkam – iziet cauri tādai izdegšanas krīzītei, lai ieraudzītu pasaules krāsas, sajustu tās emocijas un arī kādas atmiņas, kuras varbūt bijušas aizmirsušās, bet pēc krīzes sāc ļoti novērtēt un mīlēt. Tāds garš ievads sanāca...

Vai tas viss kaut kādā ziņā nebija saistīts ar to, ka kaut kāds posms tavā dzīvē bija noslēdzies? Proti, Berlīnes Komiskā opera bija kļuvusi par pagātni, un priekšā bija lielais nezināmais?

Lielais nezināmais bija, bet – atgriežoties vēl pie krīzes… Man liekas, nav labāka mirkļa par to runāt… Tā ir tāda garīgā atdzimšana. Cilvēka saslēgšanās ar Visumu, ar mūsu māti Zemi. Jo mēs dzīvojam ārkārtīgi lielā steigā. Jau pirms pandēmijas, kad mums vēl bija tā saucamais vieglais vilnis, kad martā visu aiztaisījām ciet, bet sapratām, ka nebūs tik traki un visu atkal sākām taisīt vaļā – jau pirms tam sev nozvērējos, ka es tā vairs negribu.

Negribu kā agrāk. Negribu būt tā vāvere, negribu būt tas kleperis, kurš vienkārši velk to vezumu. Bet, redzi, pats nepildīju to, par ko sev biju nozvērējies.

Apstākļi spieda gan Berlīnē, gan arī daudzviet pasaulē divarpus, pat trīs sezonas saspiest vienā sezonā – tas vienkārši bija neizbēgami. Zinu ļoti daudzus kolēģus, kuri, līdzīgi kā es, gāja cauri izdegšanas procesam. Tāpēc domāju, ka šis ir vislabākais brīdis, kad par to runāt.

Daudzi saka – cilvēki nemainās. Es tomēr uzskatu, ka cilvēki mēdz mainīties – vai nu citu cilvēku, vai kādu apstākļu ietekmē. Kā tev šķiet?

Varbūt. Bet mums nav jāmainās citu cilvēku dēļ! Mums jāmainās pašiem sevis dēļ.

Mums pirmkārt jāsāk mīlēt sevi – jāmīl savs ķermenis, sava doma, sava taisnība, sava patiesība. Grūti varbūt ir tiem, kuri tevi ilgāku laiku ir pazinuši, tad tevi krietnu laiku nav satikuši, un tad viņi tevi satiek un pēc tam saka – viņš taču nebija tāds... Viņš bija tāds un tāds! Viņš taču vienmēr teica "jā", bet tagad saka – "nē". Viss ir savādāk!

Primārā ir sevis paša mīlēšana. Ja mēs mīlēsim sevi, tad mīlēsim arī savu tuvāko. Tas bauslis – "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu"... Ja neesam iemācījušies mīlēt sevi, nevaram mīlēt citus.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.