Ak, šīs "Skroderdienas Silmačos"! Gadu no gada teātros un brīvdabā spēlēta Rūdolfa Blaumaņa luga, bez kuras Jāņi vairs nemaz nav iedomājami! Raugi, pat Valsts Leļļu teātris iestudējis "Skroderdienas", kur galvenos varoņus atveido nevis lelles – cilvēki, bet gan lelles  - dzīvnieki! Un kur tad vēl nākamgad gaidāmais Jura Karlsona balets "Antonija", kas par  Silmaču sētu pārvērtīs pat Latvijas Nacionālās operas skatuvi.

  Ja šo Silmaču „bumu” pirms 115 gadiem būtu piedzīvojis Rūdolfs Blaumanis, tad nu gan viņam nevajadzētu vēstulē taisnoties savai sirdsdāmai Leontīnei Veserei, ka šo lugu viņš nudien rakstījis tikai laika kavēklim (ar blakus domu par peļņu). Varbūt, ka tā arī bija?

"Skroderdienas Silmačos" ar sākotnēji iecerēto nosaukumu "Nomaldījušās sirdis" Blaumanim „uzrakstījusies” pāris nedēļu laikā. Veidot lugas muzikālo pusi Rūdolfs Blaumanis uzticēja tobrīd tikai 20 gadīgajam Pēterburgas Universitātes juridiskās fakultātes studentam Aleksandram Būmanim. Tolaik, 1901. gadā, viņš bija tulkotājs "Pēterburgas Avīzēs", kur Rūdolfs Blaumanis bija literārās nodaļas redaktors. Un tikpat augstu cik sava jaunā drauga un kolēģa literārās spējas, Blaumanis vērtēja arī muzikālās, saucot tās par „fenomenālām,” jo, nemācījies mūziku nedz speciālās skolās, nedz privāti, Aleksandrs Būmanis esot lieliski spēlējis klavieres un citus instrumentus, kā arī komponējis! Šīs radošās sadarbības rezultāts ir mūzika Blaumaņa lugām "Skroderdienas Silmačos" un "Trīnes grēki", vairākas solo dziesmas un iesāktais darbs pie operas "Maija" libreta.

  Pienāca 1902. gada 30. janvāris, "Silmaču" pirmizrādes diena Rīgas Latviešu teātrī. Jau nākamajā dienā kritiķis Jānis Asaris lugu noslaucīja no zemes virsas.

Recenzijas tonis bija pārāk agresīvs, lai būtu tikai māksliniecisku jūtu vadīts - tā bija nepārprotama izrēķināšanās. Asara vārdu bultas bija „uzasinājusi” recenzenta vēlme, nomelnojot Blaumani, izstumt "Silmaču" autoru no mīlas trijstūra, kurš bija izveidojies starp abiem minētajiem kungiem un t.s. ledusjaunavu Leontīni Veseri, kura beigās savu jāvārdu nedeva nedz vienam, nedz otram.

Rīgā Blaumaņa "Skroderdienas" 1902. gadā piedzīvoja tikai trīs izrādes un no repertuāra tika noņemtas, bet šodien tā kļuvusi par visvairāk spēlēto lugu visā latviešu teātra pastāvēšanas vēsturē, kopš 1955. gada Amtmaņa-Briedīša leģendārā iestudējuma Nacionālajā teātrī, praktiski nenoejot no teātru skatuvēm.

Latvijas Nacionālajā teātrī, kur Skroderdienu izrādes skaitāmas vairākos simtos, tās spēlētas gan pirmsjāņu laikā un Ziemassvētkos, svinot Teātra dienu un – atvadoties no teātra uz rekonstrukcijas laiku. Tās pulcējušas klausītāju tūkstošus brīvdabas izrādēs  Brakos, Druvienā un 60. gadu otrajā pusē arī Mežaparka Lielajā estrādē, kur, sākoties skatam, kad darvas mucā uzšāvās īsta jāņuguns, visi skatītāji piecēlušies kājās!

Par lugas vēsturi, iestudējumiem un aktieru piedzīvojumiem uz Skroderdienu skatuves stāsta aktieri Lāsma Kugrēna, Voldemārs Šoriņš, Uldis Dumpis, Astrīda Kairiša, Ģirts Jakovļevs, Indra Burkovska, Rolands Zagorskis, Tamāra Soboļeva un režisors Edmunds Freibergs.