"Bērnībā biju liels romantiķis: ska­tī­jos zvaigznēs un rakstīju dzeju. Tā vien­kārši ir mana iekšējā prasība - būt romantiskam. Un tāda jau īs­te­nī­bā ir visa latviešu mūzika, kurā valda labestīga, romatiska gaisotne. Romantiskā būtība slēpjas mūsu mentalitātē. Tagad jau it kā figurē tas uzskats - ka romantika ir banāla. Es tam nepiekrītu. Jā, vajag redzēt, ko dara citi, bet veidot savu ceļu," savlaik izteicies komponists Romualds Jermaks, kuram 10. jūnijā sūtījām sirsnīgus sveicienus 85. gadskārtā! Un vēl viņš pirms gadiem atzinies, ka mūziku varot rakstīt tikai tad, kad apkārt kūsā dzīvība. "Tad ir tā īstā aura! Kad bērni trinas riņķī, rausta un miera neliek - visīstākā ra­do­­šā atmosfēra."

Komponista dzimšanas dienā Ilga Auguste aicina doties ciemos pie komponista viņa ģimenes mājās Pārdaugavā. Uzklausām skaņraža atmiņas par raibo bērnību un skolas gadiem, uzzinām, no kurienes tāda mīlestība uz ērģelēm un kāpēc Romualda Jermaka garajā darbu sarakstā ir viss, izņemot operu...

Tam, ka Romualdam Jermakam jau klāt 85. jubileja, grūti noticēt, bet tas ir pilnīgi nopietni. Enerģiskais meistars ir spara pilns un radošu ideju viņam netrūkst. Viņš ir kā mūžīgais dzinējs jeb Perpetuum mobile...

Līdztekus sarunai ar komponistu še publicējam interviju, kas pirms 15 gadiem bija lasāma "Neatkarīgajā Rīta Avīzē", suminot meistaru 70. gadskārtā. Ieviņa Liepiņa toreiz tikās gan ar pašu komponistu, gan viņa kundzi - muzikoloģi un profesori Ilmu Grauzdiņu, ar kuru kopā vēl šodien tiek spriests par mākslu, izaudzināti pieci bērni un vēl daudzi bērni Latvijas Mūzikas aka­dē­mi­jā. Viena kupla, kārtīga, mazliet romantiska un ļoti ņipra radoša ģimene, un - grozi kā gribi, tāpēc arī šī saruna raisījās ne jau nu tikai par mākslu...

Nevientulīgā māksla un zvaigžņu lietus

Laikam gan komponistiem ar tām jubilejām nav nemaz tik vienkārši: tās vienmēr saistītas ne tik daudz ar svētku mielastiem, kā ar mūzikas skaņām. Un Romualdam Jermakam, kārtīgi iegrāmatojot katru jaunu skaņdarbu, saraksti ir garu garie. Bilance? Ap 800 kompozīciju visdažādākajos žanros, pavisam konkrēta auditorija, kas mīl viņa darbus atskaņot, un raibu raibā publika, kas vēlas tos klausīties.

"Romualds ir izcili kārtīgs savu lietu sašķirošanā: nezinu otru komponistu, kuram tik akurāti kladēs sarakstīti visi jaundarbi, tā ka tam muzikologam, kas kādreiz rakstīs par Jermaku izvērstu, plašu biogrāfiju, būs ļoti viegli hronoloģiskā ziņā," saka Ilma Grauzdiņa, bet gaviļnieks piebilst, ka tas esot niķis no agrās jaunības, kad tikušas kolekcionētas gan pastkartes, gan markas un vēl kas tik ne. Un šādas nodarbes prasījušas lielu akurātību…

Sākums

Vai nākat no muzikālas ģimenes?

Romualds Jermaks: Jā gan, bijām septiņi bērni - divas māsas un pieci brāļi. Viens no brāļiem no dzīves šķīrās pavisam agri, bet vecākais savulaik bija beidzis Aglonas ģimnāziju, labi spēlēja trompeti, bet kara laikā krita vācu leģionā, pat viņa kapavietu nezinām. Trešais brālis pēc kara nomira. Ceturtais vēl šobrīd sveiks un vesels, arī ērģelnieks - muzicē Svētā Franciska baznīcā. Arī mūsu tēvs bija izmācījies par ērģelnieku. Bet tad nopirka zemi, un, kā jau tas tolaik bija parasti, mūs ieskaitīja budžu kārtā… Pārdevām lopus, mūsu klavieres aizveda uz Tautas namu, kur vienā vasarā tās izdemolēja, un, tā kā aktuāli bija izvešanas draudi, atbraucām uz Rīgu. Visu ko tolaik darīju. Arī govis ganīju: tur, kur tagad šoseja uz Ķengaragu ved, bija skaistas pļavas. Bet tramvajs pa Maskavas ielu, protams, kursēja, un mūsu gotiņas bija ļoti gudras: tramvaju pagaidīja, un tikai tad gāja pāri sliedēm…

Studiju gados nekādi piedzīvojumi neatgadījās?

- Kā nu ne, slepus gāju uz katedrāli ērģeles spēlēt, studijas tolaik biju jau gandrīz pabeidzis. Tur mani pieķēra. Bet es saku - nu, ko jūs, man taču mūzikas literatūra jāmācās, jādzird, kā tās ērģeles skan, un kā tās spēlē! Biju jau dabūjis Emīla Dārziņa stipendiju, biju teicamnieks, un te pēkšņi - baznīca… Bet Ivanovs aiz­stā­vē­ja, un viss beidzās laimīgi. Konservatoriju beidzu kā teicamnieks, tiku nosūtīts darbā uz Rēzekni, pēc tam strādāju Cēsīs. Rīgā patiešām ne­va­rē­ja darbu atrast, skolotāju pietika. Un tikai pēc kāda laika Ādolfs Skulte ai­cināja uz Konservatoriju, un tā te strādāju vēl aizvien. Un, ja par jubilejām, tad šogad to svinu trīskārši: ne tikai savus septiņdesmit, bet arī četrdesmit gadu darba jubileju, no kuriem trīsdesmit šogad aprit tieši akadēmijā strādājot.

Zvaigžņu bērni

Lai gan Romualda Jermaka vecākajai meitai Karīnai no pirmās lau­lī­bas ir visnotaļ tradicionāls vārds, pārējiem pieciem bērniem doti ne­pa­ras­ti vārdi. Izrādās - Romualds vēl bērnībā aizrāvies ar astroloģiju, tāpēc, atceroties šo romantisko aizraušanos, abi ar kundzi izvēlējušies bērniem zvaigžņu vārdus. Beigās gan izrādījies, ka to meitu vēl ir par maz, jo pa­vi­sam taču ir 88 zvaigznes: tad man būtu jāapgādājas ar veselu ha­rē­mu, nosmej komponists, bet, tā kā šī ideja nav guvusi realizāciju, pie­tiek ar piecām zvaigznēm: Eridanu, Ranu, Džeminu, Aurigu un vie­nī­go dēlu Arielu.

Cik liela nozīme vārdam ir cilvēka mūžā?

Ilma Grauzdiņa: Drīzāk nozīme ir asociācijām - kāds zināmais cilvēks nes šo vārdu. Tas arī vārdam veido konkrēto oreolu. Ja šis cilvēks man nav tīkams, es taču ne­mūžam nelikšu to vārdu savam bērnam! Mūsējo vārdi ir tīri un ne­skar­ti. Un kā notika tā vārdu došana… Sākumā tētis iedeva sarakstu ar izrakstiem no zvaigžņu kataloga. Taisījām pirmās kārtas konsīliju: izsvītrojām, kuri galīgi nepatika. Tad bija otrā kārta. Ja sākumā izvēlēties bija viegli, tad, piedzimstot jaunākajiem bērniem, izvēle kļuva arvien mazāka.

Romualds Jermaks: Pa lielākajai daļai zvaigznēm doti sieviešu vārdi, tāpēc, kad pie­dzi­ma dēls, neko piemērotu nevarēja atrast. Beigās sāku meklēt planētu pa­va­doņus: Ariels ir Urāna pavadonis - tā arī dēls tika pie vārda.

Ilma Grauzdiņa: Vārda "Ariels" semantika atklājās tikai vēlāk: Ariels bija gan Izraēlas kara ministrs, bet Latvijas laikā - velosipēds, Šekspīra lugā - Vēja dieviņš, bet tagad - veļas pulveris. Vienu laiku puika gan spurojās un pārdzīvoja, bet nu jau samierinājies.]

Ja par kosmosu, tad - kas ir tas saistošais tajā? Cita realitāte?

Romualds Jermaks: Jā, tā ir cita pasaules izpratne. Bērnībā biju liels romantiķis: ska­tī­jos zvaigznēs un rakstīju dzeju.

Ilma Grauzdiņa: Reizēm domāju - arī uz zvaigznēm var skatīties dažādi. Ej vakarā mājās - noguris, un nav pat vēlēšanās kaut ko saskatīt. Un var citādi - pēkšņi ieraudzīt un… elpa aizraujas. Tāpat kā ar Rīgas jumtiem: esmu dzimusi rīdziniece, bet cik daudz esmu savas acis uz Rīgas jumtiem pacēlusi? Reizēm uzdāvinu sev kādu stundiņu, eju pa ielu un skatos aug­šup: tā ir kā pacelšanās citā realitātē, kad domā nevis par asfaltu zem sa­vām kājām, bet pamani, kas ir virs tevis.

Šķiet, ka Lāčupītē jau nu tas izdodas biežāk. Kas tad īsti tā ir par vietu, kur ik vasaru sapulcējas jūsu draugi un domubiedri?

Romualds Jermaks: Kad nodibinājās Komponistu Savienības vasarnīcu kooperatīvs, tika mek­lētas skaistas vietas. Biju atturīgs, jo nebija mašīnas. Pēc gada tomēr aiz­braucu, izstaigāju upītes krastus, un secināju, ka tur ir tik skaista daba. Un tad radās ideja izbūvēt kon­cert­zā­li, vietu kultūrai un atpūtai. Zemes bū­vei gan bija pamaz, un tad izšķīros: ja nevar platumā, tad - uz augšu, tuvāk zvaigznēm… Visu ar­hitektoniski piemērojām, bet dzīvošanai gan palika tikai divas mazas istabiņas, kur mitināties.

Bet toties ir paša būvētas ērģeles!

Romualds Jermaks: Jā, no Ļeņingradas par malkas cenu pārvedu vecas ērģeles, un 25 ga­du garumā tās arī esmu restaurējis. Lasīju grāmatas, taisīju stabules, bū­vēju.

Ilma Grauzdiņa: Šis stāsts jau līdzinās leģendai: Romualds toreiz vienu nakti tika pār­lai­dis pat mūsu pašu akadēmijas ērģeļklasē, izjaucis ērģeles, lai redzētu, kas un kā. Tikko paspējis līdz apkopējas nākšanai pēdējo stabuli ieskrūvēt atpakaļ… Tagad jau arī mājās - pilnas gultapakšas ar mazām kastītēm. Un, kad rakstu, ka ērģeles sastāv no daudzām detaļām, kuras var salikt pa kastītēm, tas viss ir "iz dzīves".

Ilma, jums interese par ērģelēm laikam gan radusies, pateicoties vīram?

Ilma Grauzdiņa: Nu, protams, kā gan citādi. Jo tā es izdomāju - ne Romualds, ne arī ērģelnieks Tālivaldis Deksnis, ne arī kāds cits par tām neuzrakstīs. Tad nu to arī uztvēru kā savu misiju, un radās grāmata "Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē".

Virpulis ap mākslu

Daudzi komponisti uzskatījuši par pienākumu sekot modei: Romualds Jermaks pratis saglabāt romantiski skaidro skatījumu uz lietām. Kā tā?

Romualds Jermaks: Tā vien­kārši ir mana iekšējā prasība - būt romantiskam. Un tāda jau īs­te­nī­bā ir visa latviešu mūzika, kurā valda labestīga, romatiska gaisotne. Kā lat­viešu tautasdziesmās. Esmu izbraukājis folkloras ekspedīcijas, ap 1000 tautasdziesmu pierakstījis, izpratis to būtību. Romantiskā būtība slēpjas mūsu mentalitātē. Tagad jau it kā figurē tas uzskats - ka romantika ir banāla. Es tam nepiekrītu. Jā, vajag redzēt, ko dara citi, bet veidot savu ceļu."

Ilma Grauzdiņa: Romualds jau arī visu izmēģinājis. Sapratne, kā komponēt, nāk pēc tam, kad izmēģināts viss. Romualds ir sevi atradis, bet šis ir viens no tiem punktiem, kāpēc mēs mājās reti runājam par tēmu "komponists un viņa daiļrade", jo es kā muzikologs cenšos attaisnot, saprast dažādus stilus, bet Romualds tam ne vienmēr piekrīt. Sākumā strīdējāmis, bet nu vairs nē. Esam piesardzīgi.

Ja vaicāšu, kas veidojis Romualdu Jermaku - paša pieredze vai autoritātes? Kāda būtu atbilde?

Romualds Jermaks: Gan viens, gan otrs. Pie Valtera Kaminska mācījos harmoniju. Pie Jāņa Ivanova piecus gadus - kompozīciju. Viņš skubināja iedziļiāties tajā, ko mācīja. Bet centos precīzi neatdarināt.

Ilma Grauzdiņa: Šķiet, ka ne tik daudz tie konkrētie aizrādījumi vada un veido, cik kontakts ar lielu personību un tās auru. Pie Jāņa Ivanova mācījos in­stru­men­tāciju, un varu teikt, ka mazāka jēga tiem viņa labojumiem, "sarkanajiem krustiņiem", cik tai sajūtai, ka esi ar viņu kopā: fluīdi at­rai­sa garu un fantāziju. Arī tagad, strādājot ar studentiem, runāju par kom­po­nista daiļradi nevis caur grāmatā rakstītajām rindiņām, bet kā par dzīvu cilvēku. Vispār jau toreiz tas bija lielu personību laiks akadēmijā.

Vai pirms gadiem mākslinieks vispār nebija apvīts ar tādu īpašu oreolu?

Romualds Jermaks: Jā, varbūt. Kaut vai Komponistu savienība - tā tolaik bija īpaša vie­ta, cienīta un godāta.

Ilma Grauzdiņa: Tā mākslinieku "čupošanās" tagad tik tālu aizgājusi, ka aura zudusi. Lai­kam vajadzīga kāda distance. Lāča pakalpojumu jau reizēm izdara prese: nu, nedrīkstētu taču tik ļoti iedziļināties tajās intīmajās detaļās un drēbju skapjos. Ir taču kādas cilvēka tiesības. Tad prātoju, ka Pompejas, tāpat Romas bojāeja bija izvirtušas sabiedrības likumsakarīgs gals…

Bet paši mākslinieki? Vai saglabājuši kādu ideālismu?

Ilma Grauzdiņa: Gribētos tam ticēt. Reizēm šķiet, ka nav, bet, kad pēkšņi kādā jaunā cil­vēkā redzi tās gaišās acis, cerība ir. Varbūt, ka to vairs nesaskatām, bū­dami ieslīguši ikdienišķajās rūpēs? Var jau sacīt, kad mēs augām, viss bija labāk. Bet - aizbraucu nupat uz Rēzekni, tādi paši jauni cilvēciņi, mu­zicēt griboši, ņipri un gaiši, bet - runājos ar pedagogiem, cik tad no jaunajiem censoņiem ies šo ceļu tālāk. Un tad seko: naudiņa, naudiņa, naudiņa.

Romualds Jermaks: Reizēm aizdomājos par ko citu - ka pamazām zaudējam savu… lai­kam jau atkal jāsaka - identitāti. Kādreizējais Teodora Kalniņa Latvijas Ra­dio koris nu vairs ir tikai Latvijas Radio koris, cik bieži iestudēta lat­vie­šu ori­ģināldarbu klasika? Čehijas operā, piemēram "Pārdotā līgava" tiek cienīta un godāta, uzvedumi ir pārpildīti. Mēs izvairāmies no latviešu klasiskās oriģinālmūzikas. Vajag nēģeru spiričuelus… Bet vai nēģeris dzie­dās latviešu tautasdziesmas? Bet mēs - sak', ko nu mēs, ko nu mēs… Ja necienīsim paši sevi, neviens mūs necienīs.

Ilma Grauzdiņa: Tā gan, bet jābūt ļoti gudrai politikai, jo šodienas jaunieši ir sa­vā­dā­ki, un visas lietas vajag pasniegt citādāk. Ir arī mūzika, kas noveco, tāpēc jābūt gudram ska­tī­ju­mam. Ar to vien nepietiek, ka zinām autentisko tradīciju. Šīs zināšanas gud­ri jāizmanto. Piemēram, kaut vai "Iļgi" - kāpēc viņus mīl visas paaudzes? Tā­pēc, ka, saglabājot savas tautas nacionālo pamatu, iet līdzi laikam. Bet laikam jau katrai paaudzei ir sava mūzika.

Romualds Jermaks: Vēl precīzāk - katrai lietai sava vieta.

Ilma Grauzdiņa: Un te ir runa par to, ka izglītotam cilvēkam ir savi kritēriji, kas ļauj apjaust, ko un kur vajag. Kāda vērtība ir simfonijai, un kāda - galda dzies­mai. Bet, ja cilvēkā nav veidojusies vērtību skala un viņš vis­pa­ras­tā­ko ziņģi pieņem kā augstāko mākslu, tas ir skumīgi. Mākslas uztvere pra­sa piepūli.

Radošā (ne)vientulība

Starp citu, kā ar to slaveno teicienu, ka māksla dzimst vientulībā?

Romualds Jermaks: Interesanti, bet varu rakstīt tikai tad, kad apkārt kūsā dzīvība, tad ir tā īstā aura. Kad bērni trinas riņķī, rausta un miera neliek - visīstākā ra­do­­šā atmosfēra! Ilmai tas ir citādi - viņai vajag nakts klusumu…

Ilma Grauzdiņa: Romualds tiešām prot atslēgties. Bet es, savā otrā stāva kambarītī sē­­žot, dzirdu, kas notiek pagrabā… Un nevaru strādāt! Tāpēc paliek tikai tās nakts stundas. Jo burzma mūsmājās vienmēr bijusi diezgan liela.

---

Romualds Jermaks dzimis 1931. gada 10. jūnijā Šķaunē. Pamatskolas gadi aizvadīti Latgalē, bet vidusskola absolvēta Slokā. No tēva – ērģelnieka Boļeslava Jermaka – mantotā interese par mūziku aizved uz Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu (1954–1957) un tālāk uz LVK. Studiju laiku Jāņa Ivanova kompozīcijas klasē noslēdz pirmā simfoniskā partitūra, atzinību guvuši kamerdarbi un diploms ar izcilību (1962). Patstāvīgā ceļa sākumā praktiska pieredze iegūta mūzikas teorētisko priekšmetu pedagoga darbā Rēzeknes (1962–1963) un Cēsu (1963–1964) mūzikas vidusskolā, skaņu režisora darbā Latvijas Televīzijas studijā (1964–1971).

Kopš 1971. gada R. Jermaka darba gaitas saistītas ar konservatoriju (mūsdienās - Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju). 1976. gadā viņš tiek ievēlēts par Kompozīcijas katedras vecāko pedagogu, 1988. gadā par docentu. Kad atjaunotās Latvijas atdzimušajās draudzēs strauji pieaug pieprasījums pēc izglītotiem ērģelniekiem, R. Jermaks kļūst arī par skolotāju Daugavpils mūzikas vidusskolā (1992–1997), kur, liekot lietā gan studiju gados Nikolaja Vanadziņa vadībā apgūto ērģeļspēles māku, gan dzīves laikā uzkrāto praktisko pieredzi, atjauno Ērģeļu klasi. Ērģeļmākslas novadā R. Jermaka pieredze ir īpaši bagāta: piedalīšanās skaņu plašu sērijas Latvijas vēsturiskās ērģeles 25 skaņu plašu tapšanā, lietpratība ērģeļu būvē un labošanā, līdzdalība Latvijas Ērģeļu centra aktivitātēs (kopš 1989. gada) un daudzos baznīcu koncertos, ikgadēju mūzikas festivālu rīkošana Tukuma rajona Apšuciemā (kopš 1983. gada), kur personīgajā vasarnīcā ierīkota koncertzāle ar pašbūvētām ērģelēm, gadu desmitiem ilga īpaši ražīga darbība ērģeļmūzikas sacerēšanā. Šī devuma nozīmību novērtējuši arī Amerikas ērģelnieki, ievēlot komponistu par Amerikas Latviešu ērģelnieku ģildes Goda biedru (1995). 

R. Jermaka kompozīciju sarakstā ir ap 900 skaņdarbu. Plaša ir daiļrades žanriskā amplitūda, plašs arī tēlu loks – no dižām vokāli instrumentālo darbu freskām līdz sadzīves dziesmām, no intelektuāli izsmalcinātiem skaņu akvareļiem līdz humoristiski žanriskām ainām. Tomēr ir vairākas ģenerāllīnijas, kas caurvij visu komponista daiļradi. Pati būtiskākā – vēlme gremdēties sakrālo izjūtu okeāna daudzveidu dziļumā. To pauž mesu patiesais, dziļais garīgums, Visuma bezgalības valdzinājuma, R. Tagores dzejas brīnumpasaules, latviešu tautasdziesmas poēzijas, kokļu apcerīgo balsu ietvērums R. Jermaka skaņdarbos. Otra līnija – oratoriālajos darbos koncentrētā dramatiski saasinātā Latvijas vēstures notikumu izjūta. Trešā – instrumentālās koncertēšanas un koncertiskuma spraigais gars. Gultne, kurā košās krāsās sevi piesaka vitāls dzīves un spēles prieks.

R. Jermakam ir piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums (1989). Komponista darbs ir novērtēts ar Jāņa Ivanova prēmiju (1988), viņa radošā līdzdalība pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes organizēšanā Latvijā – ar Aglonas bazilikas Goda diplomu (1993), devums latviešu kultūrā – ar vairākiem kompozīciju konkursu laureāta diplomiem, Goda rakstiem, LR Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikā (2001).