"Vai zināt, man vienmēr ārkārtīgi gribējies zīmēt, un es domāju - man kāds talantiņš bijis noskausts, tas ir tas, ka man iedotu krāsas, audeklu, varētu kaut ko uzgleznot, un tad es iedomājos, ka patiesībā man varbūt nemaz tik slikti nav tā visa sadalīšana gadījusies, jo man ir iespēja krāsot ar savu balsi - kad klausījos savu jauno kolēģi, kas dziedāja pirmo dziesmiņu, es domāju - cik interesants tas ceļš tomēr man bijis...

Jo vispār es gribēju būt aktrise. Mani nepaņēma. (..) Rakstīju dzejolīšus, stāstiņus, domāju - varbūt būšu kultūras atašejs, bet tur mani atkal nepaņēma. Tad vienu brīdī gribēju pārdot mēbeles - uz nedēļas nogali kāds kolēģis iedeva žurnālu ar mēbelēm un teica - izstudē to visu, un nākamajā pirmdienā nāc pie manis. Aizgāju, sāku to bukletu šķirstīt, viņš nošūpoja galvu un teica, ka savā komandā īsi mani nevar pieņemt.

Tad man bija doma iet un mācīties par bērnu skolas skolotāju - bija jānodiriģē mazs gabaliņš. Mana tēta kolēģis paskatījās, kā es tur vicinājos, un teica - nu, ne-e.

Un es pilnīgi samulsusi domāju - nu, ko tad lai es daru?! Skaidri zināju, ka nevaru kļūt ne politiķe, ne ekonomiste, jo nevaru atcerēties formulas, un matemātika, ģeogrāfija - tas galīgi nav mans. Domāju - nu, labi, iešu un padziedāšu. Un pirmajā reizē, kad mamma mani aizveda pie manas skolotājas, nodziedāju viņai mazu āriju, viņa apsēdās un teica - nu, tur varbūt kaut kas varētu būt...

Man uzreiz bija āķis lūpā - pirmo reizi kāds teica, ka kaut kas no manis varētu būt!

Tad ar savu neatlaidību mēģināju pierādīt visiem, kuri mani nepaņēma, ka es tomēr kaut kas varētu būt.

Saņemot šo atzinības balvu, mani tuvākie draugi vaicāja - vai par mūža ieguldījumu? Teicu - cerams, ka vēl nē...

Ar ko esmu izcilāka par visiem saviem kolēģiem? Mēs visi esam izcili ar to, ka varam darīt to, kas ir mūsu aicinājums. Dziedāšana ir tas, ar ko es vislabāk māku komunicēt ar pasauli - ar savu balsi vislabāk māku izteikt to, ko jūtu sevī, un, paldies Dievam, ka tam ir piekritēji, un, paldies Dievam, ka tam ir tāds piepildījums. Jo savādāk nebūtu zinājusi, ko lai es ar savu dzīvi sadaru...

Būt atzītam Latvijā - zemē, kas devusi iespēju atsperties - tam ir vislielākā nozīme. Esmu neizsakāmi pateicīga saviem izcilajiem vecākiem, kuri deva iespēju, kuri mani atbalstīja; saviem izcilajiem draugiem, kas man vienmēr palīdz un atbalsta, savai izcilajai zemei, kurā ir tik daudz iespēju mācīties no mūsu dejotājiem, māksliniekiem, tēlniekiem, rakstniekiem, komponistiem.

Mēs varam būt tik ārkārtīgi lepni, ka visā pasaulē tiešām nav otras zemītes, no kuras nāk tik ārprātīgs daudzums izcilnieku - esmu gandarīta un lepna.

Sirsnībā pateicos visiem, kas mani izvirzīja un pieskaita šiem izcilniekiem, kas nes Latvijas vārdu pasaulē," - lūk, cik skaistu uzrunu "Izcilības balvas 2019" pasniegšanā saka Elīna Garanča.

Pēc ceremonijas sastaptais kultūras ministrs Nauris Puntulis Elīnu var saukt arī par kolēģi. "Jā, nevarēju atturēties smaidīt mirklī, kad skanēja "Karmenas" mūzika, jo man bija tas gods, kad operā tika iestudēta "Karmena" un Elīna debitēja šajā lomā, man bija tas gods būt viņas kolēģim šajā iestudējumā - dziedāt kopā gan pirmizrādi, gan arī vairākas citas izrādes šeit, Latvijā un citstarp arī viesizrādēs Maskavā."

Inta Zēgnere: Elīna savā uzrunā piemin draugus un pie draugiem, atbalstītājiem, līdzjutējiem un domubiedriem, kas tovakar bija pulcējušies Mākslas akadēmijā. Tiem noteikti jāpieskaita "Klasikas" direktore Gunda Vaivode, kura ir piedzīvojusi, pārdzīvojusi un līdzi jutusi daudzām Elīnas Garančas pirmizrādēm pasaules operteātros un arī pašu mājās...

Gunda Vaivode: Kad Mūzikas padomē domājām par kandidātiem, kurus balvai virzīt šogad, man šķita - ja vispār šāda izcilības balva pastāv, tad Elīna ir īstais kandidāts. (..) Ir jāpieliek milzīgs, nenormāls darbs, lai viņa būtu tur, kur ir.
Un viņa tiešām ir pasaules labākajos teātros, strādā ar labākajiem režisoriem, diriģentiem, sadziedas ar labākajiem solistiem. Un viņa to dara konstanti. Jo mēs zinām tik daudz operzvaigžņu, kuras pāris sezonas uzplaiksnī, tad seko kritums un labākajā gadījumā viņas parādās pēc laika, bet ļoti bieži neparādās vispār, jo ir grūti izturēt trako presingu, kāds jūtams no producentiem, režisoriem, teātriem un vistrakāk no publikas, kura kāro arvien jaunu asiņu. Tas, ka Elīna to iztur un vienmēr iet kā latviete pasaulē. (..) Pie viņas vārda vienmēr rakstīts, ka viņa ir no Latvijas. Vienmēr, kad viņu dzirdam kaut kur pasaulē, ir milzīgs lepnums. Un ir sajūta, ka tu pats to lomu būtu nodziedājis un bijis uz skatuves - ir sajūta, ka vari plīst no laimes. Gribas vēl piedzīvot Amnerisu, gribas piedzīvot citas Verdi lielās lomas, jo Elīnas repertuārs šobrīd mainās."

Inta Zēgnere: Saņemt izcilības balvu Elīna ieradusies burtiski starp divām "Samsona un Dalilas" izrādēm, lai pēc tam atkal dotos atpakaļ uz Berlīni, kur vēl tik daudz kas šogad paveicams. Elīnu esmu satikusi lidostā un, vērojot pa logu lidmašīnas, kas gatavojas saviem gaisa ceļiem, notiek arī šī saruna.

Elīna Garanča: Tie ir tādi ekspromti - ātrie ekspresielidojumi, bet nu nevar neatlidot.

Kāds vispār bijis šis gads?

Šī sezona un nākamā sezona ir lielas un grūtas un smagas, bet ārkārtīgi aizraujošas, jo bijuši daudzi piedzīvojumu un būs vēl daudz piedzīvojumu - esmu nomainījusi savu repertuāru, un nepārtraukti nāk jaunas partijas klāt. Protams, mans lielākais sapnis būs Amnerisa, kas būs jau nākamajā gadā. Būs "Adriāna Lēkuvrēra", Kundri jeb pirmais Vāgners  no "Parsifāla" - tas viss vēl priekšā. Pirmais pusgads bija ar aizraujošu turneju pa Dienvidameriku, biju Limā un Brazīlijā, Sanpaulu. Tas bija ārkārtīgi sirsnīgi. Dzīvoju no šodienas uz rītdienu, un tad varbūt vēl aizparītdienu - viss, kas bijis, bijis - jā, bija koncertu turneja, iznāca jauns disks, bija Santuca Vīnes operā. (..) Man ļoti patīk Dienvidamerika, esmu iemīlējusies Meksikā, kur esmu bijūsi jau divas reizes 8 dažādās pilsētās - neuzskatu, ka ziemeļnieki ir vēsi un dienvidnieki - karstasinīgi. Savos koncertos kā piedevu dziedu tieši latīnisko repertuāru, un cilvēkiem tas vienmēr paticis - varbūt tieši tāpēc, ka esmu blondīne ar zilām acīm. Bet man spāņu un itāļu mūzika vienmēr bijusi ļoti tuva.

Vēl jau arī grāmatas jaunais izdevums, manuprāt, arī attiecas uz šo gadu.

Gribam to izdot arī angļu valodā tāpēc, jo ir tomēr pieprasījums no internacionālās publikas un jo īpaši tāpēc, ka nākamgad man ir paredzēta turneja, piemēram, uz Japānu, un pēc tam arī uz Ķīnu - ir ļoti daudz angliski runājošās zemes. Jā, izrādās, šis gads ir bijis diezgan pilns!

Arī "Nākotnes balsis" sākušas savu skanējumu.

Iemesls tam ir arī mans festivāls, kas Austrijā notiek nu jau divpadsmIto gadu - "Garanča un draugi". Izjutu apzinātu nepieciešamību pateikties Austrijai - dot tai iespēju gluži tāpat kā man, kad man tika dota iespēja Austrijā uzsākt savu ceļu Vīnes Valsts operā un izaugt par to, kas esmu kļuvusi. Uzsākot šo projektu, bija doma izveidot tādu kā akadēmiju, kur cilvēkiem būtu iespēja piedalīties arī meistarklasēs un lekcijās un piesaistīt gan aģentus, gan psihoterapeitu, kustību asistentu. Man bija ļoti daudz jāmācās pašai.

Vai arī meita Katrīna vaicā pēc vokālās palīdzības?

Tagad ir jauns posms - viņa teica, ka nebūs ne dziedātāja, ne diriģente, jo negrib aizvainot ne vienu, ne otru. Mēs teicām - paldies Dievam! Bet tas, ka meitām ir vēlme sevi prezentēt... Ka uz viņām skatās, ka viņas apbrīno un viņām aplaudē - tas viņām tīri labi patīk.

Toties mammas kurpes vienmēr noder.

Jā, Kriksis mums ir ģēnijs. Ja mājās meklēju kleitas, viņa man piemeklē kurpes...