"Tā ir milzīga laime - strādāt ar augstākās klases diriģentiem un mūziķiem, un vienlaikus apgūt milzīgu simfonisko pamatrepertāru. Tagad grūti nosaukt skaņdarbu, ko vēl neesmu spēlējis. Šī muzikālā bagāža manī radīja nepieciešamību pēc vēl citas izpausmes. Tas iekšējais draivs lauzās uz āru un es teicu – dodiet man iespēju. Ja kaut kas būs ne tā, tad tā būs mana vaina," saka Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra oboju grupas koncertmeistars Aleksejs Ogrinčuks, kurš nu jau diriģējis vairāk nekā 20 orķestrus, tostarp ļoti labus un zināmus.

27. novembrī Amsterdamas "Concertgebouw" zālē viņš vienlaikus iejutās gan solista, gan diriģenta lomā, stājoties pie Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" diriģenta pults. Koncerts, kas noslēgumā izpelnījās stāvovācijas, "Sinfoniettas " radošajā biogrāfijā nu ierakstāms zelta burtiem. Tā ierakstu Latvijas Radio 3 "Klasika" piedāvā noklausīties 4. decembrī pulksten 12.05.

Savukārt saruna ar izcilo mūziķi, ar kuru mūsu "Sinfonietta" jau sadarbojusies vairākkārt, tapusi divos cēlienos: pirmo reizi sastopot mūziķi Rīgā mazu brīdi pirms došanās uz koncertu Daugavpilī 24. novembrī, un jau pēc uzstāšanās Amsterdamā 27. novembrī.

Rīga. Galvenais ir laiks – jāprot gaidīt

Aleksejs Ogrinčuks: Paldies, esmu ļoti priecīgs atgriezties un būt kopā ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Protams, mēs visi gaidām koncertu Amsterdamas "Concertgebouw" zālē. Tas tika pārcelts, bet nu izskatās, ka palikuši pēdējie simts metri, kas mums kopā jānoskrien. Ar šo orķestri mani saista draudzīgas attiecības, jo mums bijuši vismaz trīs kopīgi projekti – 2014., 2016. un 2019. gadā. Un labi, ka šo Amsterdamas koncertu mēs nepazaudējām. Galvenais ir laiks – jāprot gaidīt.

Tūlīt jums būs uzstāšanās Daugavpilī. Labi, ka spēlēsit arī solo, jo es ļoti cienu jūsu obojas spēli. Līdzās Mocartam un Baham skanēs Prokofjeva Klasiskā simfonija un Haidna 104. Londonas simfonija. Tie ir darbi, kas iekļaujas "Sinfonietta Rīga" pamatrepertuārā. Varbūt vēlējāties izdarīt ko citādi, ja esat paklausījies viņu ierakstus?

Neesmu dzirdējis un neesmu pat aizdomājies par to! Šos pasaulē pazīstamos darbus atskaņo daudzi kamerorķestri, un arī "Sinfoniettai" tas ir tā saucamais "core" repertuārs. Te svarīgi ar cieņu izturēties pret citu diriģerntu jau kādreiz paveikto, ar galveno diriģentu Normundu Šnē priekšgalā, un man svarīgi atnākt pie viņiem kā baltai lapai. Nekādas priekšnojautas nav nepieciešamas. Galvenais reaģēt uz to, ko piedāvā orķestris. Diriģentam mūziķi ir jāapvieno un jāvirza viss kolektīvs, tas gan. Esmu redzējis diriģentus, kas atnāk fenomenāli sagatvojušies uz mēģinājumu, bet ne vienmēr ieklausās orķestra piedāvātajā. Viņi uzspiež savu traktējumu, kas var būt interesants, pat pārliecinošs, bet

esmu arī redzējis diriģentus, kas labā nozīmē salīp kopā ar orķestri, nezaudējot savu redzējumu. Šī kombinācija - uzticēšanās starp orķestri un diriģentu - ļauj runāt par augstāko māksliniecisko līmeni. Un tas ir mūsu uzdevums.

Kā pagāja pirmais mēģinājums ar "Sinfoniettu"?

Pozitīvi.

Izklausās, ka priekšā vēl darbs.

Mēs ļoti labi pastrādājām šodien. Esmu apmierināts, jo mēģinājums bija intensīvs un auglīgs. Ir ļoti ierobežots laiks, lai sagatavotos, bet priecājos, ka programmu varēsim vispirms nospēlēt Daugavpilī un pēc tam "Concertgebouw", jo tas būs liels notikums gan man personīgi, gan orķestrim.

Repertuārs bija jūsu izvēle?

Tā notika dialogā ar orķestri. Un programma ir skaista, viegla un labā nozīmē klasiska. Kad Prokofjevs rakstīja savu "Klasisko" simfoniju, viņš, manuprāt, iedomājās par Haidnu, viegluma ziņā varbūt arī par Mocartu. Tāds kā neredzams pavediens stiepjas no Haidna uz šo simfoniju. Savukārt, ja Haidns šodien rakstītu jaunu simfoniju, izmantojot mūsdienīgākas harmonijas un elementu kopumu, tad tā līdzinātos Prokofjeva uzrakstītajai.

Kamerorķestris "Concertgebouw" lielajā zālē. Vai tam nepieciešama īpaša pieeja?

Mums tiešām ir unikāla zāle.

"Concertgebouw" orķestra mūziķi ir izlutināti, tas jāapzinās. Lielākā daļa pasaules orķestru labākajās zālēs uzstājas turneju laikā. Bet mums labākā zāle ir mājvieta. Tā akustikas ziņā ir unikāla, jo telpai nav asu stūru, sienas no visām pusēm ir noapaļotas. Man šķiet, ka zāle veicina skaistu skaņu.

Koncerta dienā akustiskajā mēģinājumā lūkosim ātri adaptēties, un ceru, ka manas zināšanas un pieredze ļaus izdarīt to veikli.

Bet mazākam orķestrim nav jāspēlē ar intensīvāku skaņu?

Nē, domāju, ka atradīsim kompromisu, lai nevajadzētu forsēt. Jāreaģē, kā zāle atsauksies, bet atsevišķus dinamikas un artikulācijas momentus vajadzēs pārbaudīt.

Amsterdama.  Pats galvenais – ticēt tam, ko dari

Savā orķestrī esat orķestra oboju koncertmeistars, tomēr arvien biežāk diriģējat. Kā šīs abas jomas savietojat?

Es pie tā nonācu pavisam dabiski. Jau astoņpadsmito gadu spēlēju "Concertgebouw" orķestrī, pirms tam sešus gadus Roterdamas filharmoniskajā. Tātad kopā 24 gadi. Protams, tā ir milzīga laime strādāt ar tāda mēroga diriģentiem, mūziķiem, kas ir tikai augstākās klases un vienlaikus apgūt milzīgu simfonisko pamatrepertāru.

Tagad grūti nosaukt skaņdarbu, ko vēl neesmu spēlējis. Šī muzikālā bagāža manī radīja nepieciešamību pēc vēl citas izpausmes. Tas iekšējais draivs lauzās uz āru un es teicu – dodiet man iespēju! Ja kaut kas būs ne tā, tad tā būs mana vaina.

Tagad esmu diriģējis jau vairāk nekā 20 orķestrus, tostarp ļoti labus un zināmus – Briseles filharmoniskais,"Orchestre National des Pays de la Loire" Nantē, kas aicina nu jau regulāri. Arī Nīderlandes un Skandināvijas orķestri. Tā ir nepieciešamība pašam tālāk attīstīties, bet no otras puses ir sajūta, ka ir ko teikt. Ja labi orķestri aicina vēlreiz, tad ir cerība, ka kaut kādā līmenī tas darbojas. Ikviens apstiprinās, ka diriģenta manuālajai tehnikai griestu nav. Bet vēl ir enerģijas un zināšanu nodošana mūziķiem, muzikālā gaume, skaņdarba koncepcija, stila izjūta. Patīkami, ka mani aicina, un gribas diriģēt arvien vairāk. Svarīgi turēties arvien augstā līmenī, kas nav vienkārši, un darīt to vairākos virzienos: turpinu spēlēt savā mīļajā "Concertgebouw" orķestrī, man ir arī desmit audzēkņi Ženēvas konservatorijā, kam nododu savas obojas zināšanas. Turpināt pedagoģisko darbu – arī tas ir svarīgi, jo 2011. gadā pārņēmu sava profesora Morisa Burga klasi un tagad priecājos, ka mums ir labi rezultāti. Pasniedzēja darbs ir īpaša sfēra, jo pedagogs atdod visu, nezinot, vai students kādā dienā iepriecinās pedagogu.

Moriss Burgs atklāja Jūs. Vai arī Jūs esat kādu atklājis, varbūt varat minēt kādu brīnumbērnu?

Kādu vienu es nenosaukšu. Bet patīkami, ka ir vairāki spēcīgi jauni obojisti, starp kuriem ir arī interesanti mūziķi. Mēs tiecamies uz to, lai nepaliktu savā instrumentālajā kokonā. Es vienmēr par Radu Lupu esmu teicis, ka viņš nav pianists, bet mūziķis. Viņš ir "pāri" klavierēm (nad rojaļem). Tāpat kā Gidons Krēmers ir "pāri" vijolei. Mariss Jansons bija "pāri" diriģenta zizlim. Šie cilvēki ir mani orientieri. Tāpēc jauki redzēt arī jaunās paaudzes mūziķus, kuri uzvar konkursos, ieņem labas vietas orķestros. Tas ir patīkami.

Runājot par interpretāciju, kas ir grūtāk – izveidot pirmo, piemēram, Bēthovena Septītajai, ko esat vairākkārt spēlējis, vai nākamo?

Labs jautājums. Vienmēr svarīga ir laika izjūta (timing), dzīvē vispār, ne tikai mūzikā. Es nedomāju, ka pirms trim gadiem ar "Sinfonietta Rīga" kopīgi veidotā Bēthovena Septītās koncepcija būtu tagad mainījusies. Pēc 20 gadiem – varbūt. Tagad koncepcija ir skaidra, bet mēs vienmēr vēlamies kaut ko uzlabot un uzlabot, lai vēstījums publikai būtu pēc iespējas skaidrāks. Tālāk jau klausītāji paši spriedīs par izjūtām. Daudz kas atkarīgs arī no orķestra.

Bet mākslinieks, kā zināms, nevar būt mīļš visiem, tas būtu pārāk vienkārši. Mūsu profesijā jābūt pārliecinošam. Bet tas arī tāds nervozs vārds. Pats galvenais – ticēt tam, ko dari.

Kopš pēdējās tikšanās Rīgā ir pagājuši trīs gari gadi. Kādi tie bija?

Šie gadi nav bijuši vienkārši nevienam. Mūziķi, protams, zaudēja daudzus ieplānotos projektus. Galvenais, ka "Concertgebouw" orķestris turpināja spēlēt, kaut arī tukšā zālē, tikai mikrofoniem un sociālajiem tīkliem. Bet vienalga - dāmas uzpucējās, vīri safrizējās. Mums ir brīnišķīga zāle ar 2000 vietām, un pat tad, ja tā tukša, bet zini, ka jebkurā pasaules vietā tevi var redzēt ekrānā, tā ir uzstāšanās, atbildība un mums jātur sava marka. Mēs visi turpinājām spēlēt, mēģināt, ievērojot visus valdības nospraustos ierobežojumus – distance starp muziķiem 2 metri, pusotrs… Arī skatuves strādniekiem tas bija īpašs periods, jo nemitīgi jāmaina izkārtojums.

Starp citu, kā skan tukšā zālē?

Tukšā zālē, tāpat kā vienmēr mēģinājumu laikā, pa visu plato skatuves malu tiek aizvilkts aizkars, lai kaut nedaudz koncentrētu akustiku, kas līdzinātos tai, kāda ir zālē ar publiku. Mums bija lieliski projekti, bet klausītāju skaitu arvien samazināja. Piemēram, visi Bēthovena koncerti ar pianistu Kristianu Cimmermanu. Viņš šos koncertus katru reizi spēlēja 250 cilvēkiem. Divu tūkstošu vietā. Bet mēs spēlējām ar lielu atdevi un tie 250 bija laimīgi. Man personīgi kā jaunajam tēvam šis laiks bija pozitīvs, jo varēju būt vairāk kopā ar saviem bērniem, jo parasti ļoti daudz braukāju apkārt.

Un bērni bija laimīgi…

Un arī man tas bija svarīgi, tāpat kā daudziem kolēģiem, ar ko šo jautājumu apspriedām. Tā bija Covid medaļas otra puse. Nebija iespēju nedz braukt koncertēt, ne pasniegt lekcijas, visu laiku mājās un tie bija mani personīgie, ar mūziku nesaistītie plusi.

Vai publika atgriežas zālē?

Jā, atgriežas. Uz mūsu orķestra koncertiem pēdējos mēnešos, kad esam atgriezušies ierastajā režīmā, atkal ir pilnas zāles. To uztveram kā lielu dāvanu.

Man, protams, ir asociācijas un atmiņas par tiem desmit gadiem, ko spēlēju Marisa Jansona vadībā, gūstot ļoti daudz emociju. Toreiz zāles vienmēr bija klausītāju pilnas. Un tagad tā sajūta atgriežas.

Ne visi orķestri var lepoties ar šādu klausītāju pieplūdumu. Cilvēkiem jāieiet atpakaļ ritmā, nav jābaidās. Mēs redzam, cik viņi paši ir laimīgi būt publikā. Ceram, ka nebūs jaunu nākamo viļņu.

Jūsu kolēģe Santa Vižine tagad ir altu grupas koncertmeistare. Vai arī jūs balsojāt par viņu?

Parasti es piedalos žūrijā, bet šoreiz biju izbraucis koncertceļojumā. Parasti žūrijā ir 20-25 cilvēki: visu grupu koncertmeistari un visi attiecīgās grupas mūziķi, tātad šoreiz visi altisti. Tāpēc vēl jo priecīgāk, ka

mana balss pat nebija nepieciešama, lai Santa iegūtu šo vietu! Es priecājos jau tad, kad viņa kļuva par mūsu orķestra dalībnieci, tagad viņai ir vēl labāka pozīcija – solo alts, ar ko viņa ļoti labi tiek galā. Brīnišķīga kolēģe.

Tagad jums no 2027.gada ir nolīgts jauns galvenais diriģents, soms Klauss Mekele. Dzirdēju, ka orķestris ir ļoti apmierināts ar viņu. Kas viņā tik īpašs, jo 26 gadi – tāda orķestra priekšā tas nav daudz?

Klausa vadībā esmu nospēlējis atšķirīgus skaņdarbus – gan Čaikovska "Patētisko", gan Bēthovena "Pastorālo", gan Debisī "Jūru" un Šostakoviča Desmito. Mesiāna mūziku, Mālera Sesto un vēl… Viņš ir ļoti liels talants, tādu kabatā nenoslēpsi. Mēģinājumos es ne reizi nepadomāju, cik viņam gadu. Klausam piemīt tas, uz ko mēs visi tiecamies -  skatuves brīvība, izteiksmes un manuālās tehnikas brīvība.

Tā ir ļoti savdabīga.

Jā, bet

diriģents – tā ir tik mistiska profesija. Bulēzs sausi parādīja "1-2-3-4", un orķestris spēlēja fenomenāli. Pat Rihards Štrauss - vecajos melnbaltajos ierakstos redzams, ka diriģē pilnīgi bez emocijām sejā. Kāds cits tieši otrādi – superekstraverti žestikulē.

Pamanīju, ka Klauss ļoti saprātīgi izmanto mēģinājuma laiku, lai iegūtu vislabāko rezultātu. No viņa plūst pozitīvi fluīdi. Arī tas ir svarīgi. Bet ar to vien nepietiktu, ja mēs neredzētu, cik viņš ir nobriedis savā skatuviskajā brīvībā un cik kvalitatīvi strādā kompaktā laika posmā. Visi koncerti, kuros esmu spēlējis viņa vadībā, bijuši brīnišķīgi. Kā tālāk? 26 gadi – tas pat nav 36! Skatīsimies, attīstīsimies kopā, un es jūtu, ka tā būs laba kombinācija. Es arī ļoti gaidu mūsu kopdarbu decembra vidū – man veltītā Raskatova Obojas koncerta pasaules pirmatskaņojumu.

Paldies par sarunu un uz tikšanos gan Rīgā, gan Amsterdamā!