LSM ziņās: LSM valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena: Pirmā un vissvarīgākā lieta ir vienmēr redzēt sabiedrību

2026. gada 1. janvāris ir Latvijas Radio 3 „Klasika” 30. dzimšanas diena, kuru svinēsim ar vērienīgu koncertu 8. janvārī Latvijas Nacionālajā operā. 

Ik gadu 1. janvārī, stundas ceturksni pirms Jaungada koncerta tiešraides no Vīnes Musikverein Zelta zāles, LR3 direktore Gunda Vaivode sveicina klausītājus un atklāj programmas jaunumus 2026. gadā: "Savu rezidences gadu sāks vijolnieks Daniils Bulajevs, kas nozīmē vismaz trīs koncertus kopā ar domubiedriem Latvijas Radio 1. studijā. Maijā šeit, Radiomājā, notiks Starptautiskais kompozīciju konkurss "Rostrum", uz kuru sabrauks vairāki desmiti Eiroradio dalībvalstu kolēģu, lai prezentētu savu jaunāko mūziku. Šim konkursam ir gara vēsture, arī mēs tajā esam vairākkārt piedalījušies ar lieliskiem rezultātiem, pagājušajā gadā atkal saņemot augstāko balvu par Gundegas Šmites darbu "Baltie putni" ieskaņojumu. Bet konkurss vēl līdz šim nekad nav noticis Latvijā, tāpēc par to īpašs prieks. Sabiedriskajā medijā atgriezīsies arī kādreiz populārais Eirovīzijas jauno mūziķu konkurss, kura Latvijas fināls notiks februārī, lai uzvarētājs jūnijā jau varētu mērot ceļu uz Erevānu, kur notiks lielais Eirovīzijas konkurss.

Mēs turpināsim būt klāt daudzos notikumos un ar vērtējumiem un diskusijām palīdzēsim izgaismot Latvijas un pasaules kultūrtelpu, to arī saglabājot."

Raidījumā izskan arī  dažādu mākslu pārstāvju sveicieni LR3 "Klasika" dzimšanas dienā un saruna ar Latvijas Sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāju Baibu Zūzenu.

Gunda Vaivode: Gads ir burtiski paskrējis. Kāds tev tas ir bijis?

Baiba Zūzena: Šķiet, ka pagājis vairāk nekā gads, jo notikumu ir bijis patiešām daudz. Tā jau saka, ka laiks pēc sajūtas ir garāks, kad ir daudz jaunu iespaidu un jauna informācija. Ja runājam par saturisko klāstu, ko piedāvājam, uzzināt, cik plašs ir klāsts, cik dedzīgi mūsu kolēģi strādā, saturu veidojot, un cik daudz mums ir iespēju, apvienojot spēkus, radīt daudz kā jauna. Līdzīgi es domāju par Latviju. Mums patīk teikt: Latvija ir maza. Tajā pašā laikā,

ja mēs ieraugām gan valsti, gan Sabiedrisko mediju kā nelielas sabiedrības modeli, tad patiešām varam novērtēt, ka mūsu dažādībā, zināšanās, pieredzē, talantos ir milzīgs spēks. Domāju, ka šis gads ir bijis pirmais solis, lai to apzinātu un sāktu realizēt šo spēku.

Stājoties amatā, neslēpi, ka klausies “Klasiku”. Vai sākotnējais priekšstats kā klausītājam, ētera patērētājam par darbu, ko mēs darām, tev ir mainījies?

Noteikti. Klausoties radio, mēs ļoti labi pazīstam šīs balsis. Tas, patiesību sakot, ir tik interesants process, kad ieraugi cilvēku, kas slēpjas aiz tās balss.

Dažkārt priekšstats nesakrīt (smejas).

Piekritīšu, jā. Protams, es klausījos un klausos Latvijas Radio 3, bet ne 24 stundas diennaktī.

To pat mēs nevaram (smejas).

Tieši tā!

LR3 piedāvātie virzieni – tā nav tikai mūzika, tā ir kultūra šī vārda visplašākajā nozīmē. Tas ir atklājums, cik satura ir daudz un cik tas ir plašs.

Mūzikas dziedinošo spēku vairs nav īsti jāpierāda, jo mediķi un zinātnieki to sen ir konstatējuši, bet kur vēl saskati “Klasikas” pievienoto vērtību?

Ja runājam par mūzikas spēku, manā dzīvē mūzikai ir ļoti liela nozīme. Lielā mērā mūzika ir tā, kas man dod spēku. Tā var būt ļoti dažāda mūzika: Bahs, kas mani var sakārtot un spēcināt, vai džezs, kad gribas justies radošākai un mazāk prognozējamai, vai tās ir ļoti skaistas operārijas, kas ļauj gandrīz vai asarām sariesties acīs. Mūzikai ir milzīgs spēks. Es pēdējā laikā tiešām daudz domāju, cik svarīgi, lai cilvēkam un sabiedrībai kopumā būtu spēks, un lai mēs atrastu veidu, kā šo spēku gūt – mācēt atrast spēku brīžos, kad ir grūti.

Mūzika ir daļa no kultūras, viens no mūsu spēka stūrakmeņiem.

Mēs tevi bieži redzam koncertos. Kā izvēlies, kurus apmeklēt?

Tas ir komplekts no intereses, vēlmes un laika iespējām. Koncertdzīve Latvijā ir ļoti plaša, un tas ir brīnišķīgi. Arī “Klasikā” mēģinām iezīmēt tās spilgtākos mirkļus. Runājot par mīļākajiem izpildītājmāksliniekiem, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertus es apmeklēju diezgan regulāri. Kāda mākslinieka un komponista kombinācija, teiksim, Reinis Zariņš un Bahs - tas patiešām ir kaut kas neaizmirstams. Ir ikgadēji notikumi, kurus nelaižu garām, piemēram, koncerti “Draugi – Andrejam Žagaram” Cēsīs, kur publika gandrīz vai šķiet pazīstama. Ja ieraugu un man „noklikšķ”, mēģinu uzreiz tikt pie biļetes.

Latvieši esot teātramīļi, ne tik daudz, cik mūzikas.

Manas attiecības ar teātri ir diezgan sarežģītas, bet apmeklēju arī to. No pagājušā gada visspilgtāk palicis atmiņā Matīsa Kažas “Nacionālais kanāls” Nacionālajā teātrī.

Tas radīja manī daudz pārdomu un to es meklēju teātrī. Ļoti interesanta izrāde Ģertrūdes ielas teātrī bija “HA” – kaut kas pārsteidzoši neticams. Jauna māksliniece ar lielu iekšējo brīvību. Ar ļoti lielu prieku skatos uz jauniešiem, kā viņi dodas pāri radošajām robežām un eksperimentē. Tāda bija arī izrāde “Jezus stafs”, uz kuru biju kopā ar bērniem. Tā bija dauzīšanās. Iekšējā brīvība un vēlme eksperimentēt ir tas, ko novērtēju mākslā.

Būsim loģiski nonākušas pie tava redzējuma un ieteikumiem, kā būtu jāmainās “Klasikai”.

Pirmā un vissvarīgākā lieta ir vienmēr redzēt sabiedrību. Sabiedriskajam medijam ir jāmeklē veidi, kā dzirdēt atgriezenisko saiti no sabiedrības.

“Klasikai” ir savs lojālais klausītājs. Vienlaikus mēs redzam, ka šī auditorija nav ļoti liela. Jāmēģina atrast ceļus, kā paplašināt auditoriju, kā runāt ar jauniešiem – tas ir ļoti svarīgi.

Otra lieta ir būt saķerē ar kultūras pasauli un arī šeit skatīties plaši. Opera, simfoniskā mūzika ir tas, ko pazīstam un kas mums ļoti patīk, bet ir arī visdažādākie jaunie eksperimentālie formāti, vai tā būtu deja, dziesma, vai cita žanra māksla - kā mēs tos varam atspoguļot. Ar interesi un ziņkāri raudzīties pasaulē, saglabāt bērna atvērtību un skatu – nepārtraukti domāt, kā citādi paskatīties, ko vēl nezinu vai ko vēl nesaprotu. Šeit droši vien palīgā var nākt tas, ka mēs esam liela organizācija, mums ir ļoti dažādas kompetences, un jaunu savienību veidošana var būt veids, kā paskatīties uz to pašu tēmu no cita leņķa.

Mums arī ir vēlmes, protams, būt redzamākiem. Skaidrs, ka digitālajās platformās ir liels kultūras baudītāju un patērētāju skaits. Mēs ļoti labprāt gribētu, lai mūsu studijas koncertus filmētu, kā tas bija agrāk, lai tos redzētu televīzijā vai sociālajos medijos. Mēs arī ļoti vēlētos, lai mūs dzirdētu visā Latvijā, jo šajā ziņā mēs ļoti iepaliekam no mūsu starptautiskajiem kolēģiem. Lineārā apraide tomēr nav mirusi – FM nāve bija izsludināta jau pirms 25 gadiem, un tā tomēr nav notikusi. Būtu ļoti svarīgi, ka mūs dzird, protams, arī ceturtdienās, kad mūs pārņem Saeimas plenārsēdes. Kādas ir iespējas šobrīd?

Vēl viena svarīga lieta, ko pieminēt, domājot par to, vai mēs saprotam un redzam, kā jūtas un ko dara sabiedrība, ir skatīties datos un tajā, kā tiek patērēti mediji. Bieži ir teikts, ka mediju patēriņš mainās un mainās ļoti strauji. Jā, lineārā apraide nav un nebūs mirusi, un mēs, protams, turpināsim raidīt. Tajā pašā laikā redzam, ka patēriņš digitālā veidā aizvien pieaug, un auditorija, kas klausās koncertus visā garumā, ir salīdzinoši nišas auditorija.

Ja runājam par digitālo vidi, tad viss, ko mēs ierakstām, vai tas būtu audio vai audiovizuālā formātā, ir jāpadara pieejams digitālajā vidē. Mēs redzam, ka digitālā vide jau sen vairs nav tikai jauniešiem.

Arī mūsu paaudze uzzinām, kas ir jauns, mūsu telefonos. Lielos ekrānus izvēlamies, ja ir kaut kas ļoti skaists un iespaidīgs, ko gribam redzēt, piemēram, operas izrāde. Sekot līdzi tam, kā auditorija lieto konkrētus medijus, ir tas, par ko mums jādomā. Tieši tādēļ jaunas straumēšanas platformas izveide, kur būtu pieejams gan lineārais saturs, gan saturs pēc pieprasījuma jeb viss, kā es saku, kas ir par un ap - tā ir viena no prioritātēm. Plāns ir, ka nākošā gada otrajā pusē sāksim realizēt jauno straumēšanas platformu.

Gaidīsim to! Noslēdzot mūsu sarunu, kāds ir tavs padoms mūsu klausītājiem? Redzu, ka pati vienmēr esi ļoti enerģiska! Kur rodi spēku, un kur mums to rast, īpaši tagad, gatavojoties jubilejas koncertam un gatavojot tik daudz raidījumu un tiešraižu?

Ir ļoti svarīgi atrast veidus, kā rast spēku sevī un šajā laikā. Nākamais gads būs pilnīgi traks, jo tas būs priekšvēlēšanu gads un publiski būs ļoti daudz emociju. Imantam Ziedonim bija teiciens, ka ir tik daudz patiesību, un prātā var sajukt, ja nav pašam savējās. Gada nogale ir labs laiks, lai saliktu savu karti vai veiktu sarunas ar sevi par to, kas ir patiesās vērtības manā dzīvē un kāpēc daru to, ko daru, un ko es pats varu darīt, lai mana dzīve būtu labāka. Tad, kad saprotam, ka

neviens mūsu dzīvi nevar izmainīt tā, kā paši to varam – tas dod ļoti daudz spēka.

Tad atsakos no upura lomas, ka visi man dara pāri. Es negribu teikt, ka dzīve ir viegla un tagad aizmirstam un neko neredzam, bet, saprotot, kas ir manas vērtības, tas palīdz pieņemt lēmumus, īpaši sarežģītus. Otra ļoti svarīga lieta ir mērķtiecīgi rūpēties par savu veselību. Kā saka, ja esi vesels, tu vari atrast tev miljons problēmu, bet, ja esi slims, tev ir tikai viena problēma – kā būt veselam. Mazi ikdienas rituāli kā pastaiga, izstaipīšanās no rītiem vai padzerties ūdeni kolas vietā un tamlīdzīgi – mazās lietas ir tās, kas ķermenim ļauj justies labi. Jābalansē šīs abas vērtības, garīgā un fiziskā pasaule. Mūzika ir ļoti svarīga daļa no garīgās pasaules – kā sevi dabūt atpakaļ līdzsvarā pēc smagas dienas vai nedēļas, vai darba cēliena.